Olimpieša Silova spēks - par mafiju stiprāka ģimene un unikālas karstmaizītes

Slidojot ar pāragri mirušā brāļa Helmuta fotogrāfiju pie sirds, ātrslidotājs Haralds Silovs uzrakstīja jaunu lappusi olimpisko spēļu sasniegumu vēsturē. Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs viņš ieguva 4.vietu 1500 metru distancē, kas ir vēl nebijis sasniegums Latvijai. Gan viņš, gan sportista mamma un tētis uzsver, ka spēks nāk no ģimenes. Ģimene ir kā īsta sicīliešu mafija. Tai jāturas kopā.

Haralda mamma Signe Silova uzreiz ved uz virtuvi. Pirms sacīkstēm viņa cep tieši tādas pašas maizītes, kādas reiz cepa, kad abi puikas bija mazi un brauca sportot.

Ar karstmaizēm pie televizora

“Mums ir karstmaizīšu rituāls, kad mēs skatāmies sacensības.” Signe smejas. “ Un tradīcija ir no tā, ka tad, kad pie mums nebija kārtīgu  produktu, un bija jābrauc uz sacensībām un nometnēm, cauru dienu un nakti, mainoties pie stūres, kamēr puikas mašīnā gulēja, man bija līdzi saceptas riktīgas karstmaizes. Lai būtu pa ceļam ko apēst. Kad mēs tagad mājās skatāmies sacīkstes, es cepu karstmaizes un mēs tā piesaucam to sajūtu… Tādas atmiņas. Karogs man ir vienmēr pie televizora un es iedegšu īpašo sveci. Un tad sākas tas tremoriņš”. 

Bijusī daiļslidotāja uzskata, ka pieprasīt konkrētu vietu sacīkstēs ir neiespējami: “Nekad nesaki hop, pirms nav hiphop, man arī nepatīk, ka cilvēki prasa - nu, uz ko tu iesi? Katrs sportists ir tikai cilvēks. Kaut ko apsolīt ir nereāli. Ko tu vari apsolīt?” 

Silovu ģimene

23. februārī, kad kopā skatījāmies sacīkstes 1000 metru distancē, ir arī Haralda vārda diena. Signe Silova: “Šorīt es uzrakstīju apsveikumu. Labu startu novēlēju. Mēs nekad nezvanām pirms starta. Viņam ir jākoncentrējas. Psiholoģiski tas nav vajadzīgs!” 

Helmuts Silovs

Pie televizora ir abu dēlu fotogrāfijas. Helmuta bildītei klāt sēru lente. “ Vienu mēs vienmēr iededzinām Helmutam”, Signe uzšķiļ sērkociņu un aizdedz divas sveces. Arī dzeltenu, garu vaska sveci. “Šī svece nāk no pareizticīgo baznīcas. Vienmēr ir parunāts ar augšām par to, lai veicas un lai viss izdodas!”

Kur ir mamma?

Signe pati ir bijusī daiļslidotāja. Haralda pirmos soļus uz ledus atceras ar smaidu: “ Kad Haralds pirmo reizi uzkāpa uz ledus, es domāju, ka viņš tikai pēc kādiem diviem mēnešiem iemācīsies slidot. Viņš nevis slidoja, bet staigāja pa ledu. Tā kā es agrāk trenējos daiļslidošanā, trenere teica - kāp uz ledus un ej ar Haraldu pie rokas, jo viņš iet nost no ledus un meklē, kur ir mamma. Un es vilku slidas un tad mēs kopā… . Bet Helmuts.. viņš uzkāpa uz slidām un vienkārši aizslidoja. Viņš nevienu dienu nestaigāja kā bērni.”

“Signe atnāca mājās ar bērniem un saka, zini, Edvīn, es pierakstīju bērnus šorttrekā! Es saku…labi, kas tas tāds?,” sākumu atceras Haralda tētis Edvīns Silovs.

“Lāsma Kauniste VEFā mums pienāca klāt un teica, ka tagad veidojas baigais sporta veids! Es drusku painteresējos. Nu, labi! To, ka slidas ir jāliec, mēs vispār uzzinājām tikai tad, kad aizbraucām uz pasaules čempionātu. Uzņēmos tam visam vadību, jo man ir trenera diploms, esmu riteņbraukšanas treneris”.

Sākums bijis neticami grūts un Edvīns upurējis arī daļu savas uzņēmējdarbības, lai puikām nodrošinātu treniņnometnes.

“Organizēju nometnes pa vasaru, kur savācu bērnus. Lai būtu kopā. Atradu veidu, kā aizsūtīt Helmutu uz pirmo ISU [Starptautiskās Slidošanas savienības] atbalstīto treniņnometni Austrijā. Tur viņš iemācījās slidot un tad rādīja mums, pārējiem to visu,” atceras tētis.

Haralds Silovs Rīgas lidostā

“Es neatceros tādu brīdi, kad būtu mums mājās situācija - nē, mēs kaut ko negribam. Bija treniņu laiki, visas brīvdienas prom no mājām, jau piektdien zinājām, ka būs jāceļas piecos, sešos, pat četros no rīta. Somas, ēdiens, termoss līdzi. Tu kāp mašīnā un brauc. Tas bija harmoniski un interesanti. Nevienu brīdi nejutu, ka puikām tas varētu nepatikt. Nē, labāk uz diseni, nekā uz treniņu - es neatceros tādu brīdi,” tā Signe Silova.

Tikmēr maizītes ir gatavas. Smaržo lieliski.

“Burkāni ir no mūsu laukiem, pašu audzēti. Haralds vienreiz ir izravējis piecas burkānu vagas,” smejas Signe. Un stāsta, ka puikas vienmēr ēduši mājās gatavotu ēdienu, jo viņai patīk gatavot. Likt uz siermaizes desu nav ienācis pat prātā. Desa taču nav veselīga. “Maizītes ir garšīgas pat tad, kad ir aukstas. Iesim baudīt," viņa aicina. 

“Pēdējie distances metri…nē, korejietis tomēr ātrāks…Haraldam ceturtā vieta!,” pēc šiem sporta komentētāja vārdiem tika pārrakstīta Latvijas ātrslidošanas vēsture. Un, kad Haralds visai Latvijai atklāja, kurš slidojis kopā ar viņu…

 “Kaut ko parādīšu," Haralds atvelk tērpa rāvējslēdzi un izvelk mazu brāļa fotogrāfiju. Helmuts. “Re kur ir! Pie sirds bija”.

Ceturtās vietas iegūšana ziemas olimpiskajās spēlēs bija ļoti emocionāls brīdis.

Tētis Edvīns atceras: “Tas viss uzsita asaru. Viņš tiešām no sirds! Un viņa ceturtā vieta ir liels, liels panākums gan viņam, gan visai Latvijai. Viņš kļūst par visu laiku labāko ātrslidotāju Latvijā.” Un turpina: “To, ko viņš dara, viņš mīl. Tā ir viņa dzīve. Tas ir viņa gandarījums. Arī šī ceturtā vieta ir viņa gandarījums. Viņš ir veltījis sportam dzīvi tā nopietni no kādiem 12 gadiem. Tad rēķini, ka jau 20 gadus viņš ir prom no mājām. “

1000 metru distancē Haralds palika 15. vietā. Tā gan nav viņa distance.

“Kad uzlej ledu, tas ir mīkstāks,” tētis skaidro tehniskas detaļas. Arī pārtraukums nenāca par labu. “Un tomēr, kad iepriekš slido, tur gaisu iegriež. Tur ir tādas mazas fīčiņas. Nav pats labākais… pēc ledus liešanas. Viņš nedabūja to aizvēju. Amerikānis uz viņa rēķina dabūja. Tur ir tās viltības. Bet to izmanto visi.”

Helmuts ir tepat

“Man ir sajūta, ka Helmuts ir tepat”, saka Signe par vecāko dēlu. Helmuts ar audzēju galvā cīnījās jau no 10 gadu vecuma. Daudzi to pat nezināja. “Mūs visus piesargā. Un brālim dod ļoti daudz. Gan to stimulu, gan emocijas,” saka mamma.

“Viņš bija izcils sportists,” uzsver tētis. “Ja nebūtu tā slimība.. viņš būtu pat labāks. Bet viņš lepojās ar brāļa panākumiem. Viņam bija piecas operācijas. Pirmā jau desmit gadu vecumā. Pēc tās viņš pilnībā aizmirsa staigāt. Viņš nestaigāja. Un pēc tam atkal piecēlās un uzkāpa uz slidām. Slidoja. Ar riteni brauca. Viņš, būdams 2. grupas invalīds, ir riteņbraukšanas maratonos hobija klasē trijniekā iebraucis. Līdz pēdējam mirklim neviens nezināja, ka viņš ir slims. Signei bija visgrūtākais pārbaudījums visus šos te gadus. Viņa nevarēja sevi ziedot darbam. Rūpējās par Helmutu. Bet, no otras puses viņš līdz saviem 33 gadiem, Jēzus vecumam, ir paspējis gan apprecēties, gan atstāt mums burvīgu mazdēlu.”

“Ģimene ir mafija un ģimenei ir jābūt kopā. Ja ģimene nav kopā, tad nekam citam nav jēgas.

Ģimene ir galvenā. Es upurēju visu citu, ja tas ir vajadzīgs ģimenes labā. Un es uzskatu, ka tas ir pareizi,” uzsver Helmuta un Haralda mamma Signe. “Cilvēki par maz sarunājās, par maz satiekas. Par maz kontaktējas." 

Haralda Silova atgriešanās Rīgā

Haralds un vēl daļa sportistu nokavē reisu no Maskavas un Rīgā ielido 15 minūtes pēc pusnakts. Mazais Marks, brāļa dēliņš un liels Haralda draugs, jau čuč miedziņā. Lidostā Haraldu sagaida mamma un draudzene Elīna Deksne. Abi kopā radījuši arī viņa tērpa dizainu.

Elīna Deksne saka: “Haralds zināja, ka jābūt pīnei. Tādai stilizētai. Pie tā arī kopā strādājām, lai izceļas uz fona.” Elīna domās ar Haraldu bija katru olimpiādes dienu: “Viņš ir ļoti spēcīga personība. Un arī ļoti radošs”. Arī Elīna sajutusi Silovu ģimenes spēku. ”Viņi visur ir kopā. Turas kā ķēdītē. To nevar nejust,” atzīst Elīna. 

Sākumā, sagaidot Haraldu, kopā ar ģimeni un draugiem gribējuši gaisā šaut konfeti, bet tagad, pusnaktī, gaida ar baloniem. Tie ir Haralda tērpa krāsās.

Karognesējs noslēgumā

Haralds spēļu noslēgumā nesa arī Latvijas karogu.

“Izbaudīju tās spēles. Masu starts.. to es nevaru pārdzīvot. Tā bija viena no disciplīnām, kur es visvairāk ko gaidīju," vilšanos neslēpj Haralds. "Man ir liela škorbe. Laiku atpakaļ nevar pagriezt. Tikpat lielā šokā esmu, kā visi pārējie. Man bija jāslido tajā finālā!“

Haralds nespēj pārdzīvot notikušo masu startā, bet nākotnes plānos ir medaļas.

“Ļoti gribu pasaules čempionāta medaļu. Esam labi ieskrējušies. Zinu, kur vēl mēs varam pielikt nedaudz klāt. Tā ka vēl vajag pacīnīties,” nākotnes plānus iezīmē Haralds.

Viņš lidostā vispirms samīļo savu meiteni un mammu. “Tās medaļas, tie brīži, sasniegumi aiziet un atnāk. Vienīgā vērtība, kas paliek, ir mūsu tuvie cilvēki. To tā nevar ar vārdiem izteikt. Tās ir sajūtas. Atbalsts no ģimenes un draugiem,” paskaidro sportists. 

Un kā ar tām siermaizītēm?

“Kad trenējāmies, mamma vienmēr deva siltu tēju un karstmaizītes. Tās man ļoti iet pie sirds,” pasmaida olimpisko spēļu dalībnieks.

Silovu gardo siermaizīšu recepte

Rīvēts svaigs burkāns

Rīvēts Čedara siers

Ķiploks

Majonēze

Liek uz graudu maizes, cep 20 minūtes 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt