Līdz ar Silova aiziešanu no aktīvā sporta Latvija zaudēja savu vienīgo profesionālo ātrslidotāju, un Haralds neslēpj, ka pēc tam bija sevi jāmeklē no jauna.
"Pēc karjeras es biju tik saguris, ka man negribējās ne uz riteņa kāpt, ne trenēties. Visiem sportistiem, manuprāt, ir tāds pazaudēšanās periods un sevis meklēšana atkal no jauna. Līdzīgi ir arī man," pastāstīja Silovs. "Varbūt šībrīža iesaistīšanās veicināt ātrslidošanas turpinājumu [Latvijā] ir tāds neliels mierinājums. Es tomēr vēl esmu sportā, esmu tuvumā tam. Tā atpakaļsaikne [trenējot] ir – pie kaut kādiem rezultātu uzlabojumiem jūti to gandarījumu. Dažreiz kā treneris vairāk jūti līdzi nekā tad, kad pats biju sportists. Lielāks prieks par kādu rezultātu, kad ir sasniegts vai kaut kas ir izdevies. Tas vairs nav stāsts par mani. Man jāpielāgojas, jāsaprot viņi [audzēkņi]. Tā ir cita paaudze, tā nav mana paaudze."
Silovs saskata ļoti lielu atšķirību starp deviņdesmito gadu sportistiem un pašreizējiem sportistiem, kam dzīve paver plašākus apvāršņus un labākus apstākļus.
"Toreiz, manuprāt, katra sīkākā iespēja, [un] tu esi gatavs ēst zemi. Mūsdienās viņiem iespējas ir daudz plašākas, viņi var izvēlēties," paskaidroja Silovs. "Tas uzreiz varbūt paņem nost tādu sīkstumu, ka tu par katru cenu savu mazo iespējiņu izmantosi."
Vācijas pilsētā Incelē, kur Silovs pavadījis daudzus gadus trenējoties pats, viņš ir kļuvis par treneri starptautiskā komandā. Turot rūpes par ātrslidošanas nākotni Latvijā, Silovs iespēju visu sezonu dzīvot Incelē un trenēties augstākajā līmenī rada arī trim perspektīvām Latvijas slidotājām – Patrīcijai Sniķerei, Ancei Kuciņai un Laurai Jankovskai.
"Mans kolēģis Mihaels Restners – viņš ir vietējais [Incelē], kas arī ir ļoti labi, jo, tiklīdz mums kaut ko vajag viņš visu var sakārtot," ar savu komandu iepazīstināja Silovs. "Jā, mums ir tā komandiņa. Iejutušās viņas [Latvijas sportistes] ir labi, viņām ir arī labs progress pēdējā gada laikā."
Starpsezonā no pavasara sākuma līdz pat septembra beigām treniņi nedaudz paplašinātā grupā notiek arī Latvijā, kur Latvijas Televīzijas "Sporta studija" Silovu un viņa audzēkņus sastapa pie Mežaparka Lielās estrādes. Haralds pirms skrituļslidošanas atgādina audzēkņiem dažādas tehnikas nianses, un nodarbība var sākties. Skrituļslidas treniņu dalībniekiem nav svešas.
"Esmu sākusi ar skrituļslidām. Tur, kā sevi atceros, esmu bijusi uz ripuļiem, bet uz ledus es pirmo reizi īstenībā tikai pagājušajā gadā uzkāpu nometnē kopā ar Haraldu," pastāstīja ātrslidotāja Agate Priedīte. "Tālāk viņš piedāvāja iespēju turpināt trenēties. Meitenes šobrīd Vācijā dzīvo visu sezonu, trenējas. Es kaut kā mēģinu apvienot ar studijām un, cik varu, ķeru katrus brīvos mirkļus un mēģinu attīstīties."
Agate studē medicīnu un iespēju robežās dodas uz Inceli, lai trenētos ar pārējo komandu un trenētos arī uz ledus. Līdzīgs stāsts ir Gustavam Vācietim, kurš mācās skolā. Pagaidām viņu treniņi lielākoties notiek Latvijā.
"Vispār ļoti patīk trenēties pie Haralda. Man patīk, ka atšķirībā no citiem treneriem viņš ļoti piedomā pie lietām ārpus treniņiem, piemēram, uztura, miega, kas ir ļoti liela daļa no fiziskajiem panākumiem," Silova devumu atzinīgi novērtēja Gustavs Vācietis. "Viņš pie tā piedomā, kas, manuprāt, ir ļoti labi. Treniņi ir ļoti izplānoti, strukturēti. Nav tā, ka atnāc uz treniņu un [jautā] – ko mēs tagad darīsim?"
Ātrslidotāja Patrīcija Sniķere neslēpj, ka Latvijā ir sarežģīti trenēties ātrslidošanā, jo nav neviena atbilstoša ledus apļa.
"Viss, ko mēs varam, ir taisīt šīs imitācijas, ko šeit [Mežaparkā] darām, un ar slidām slidot ātrslidošanas solī," sacīja Sniķere. "Es ļoti nopietni pieeju [ātrslidošanai], jo arī, kad vēl mācījos skolā pagājušajā gadā, man vienmēr prioritāte bija ātrslidošana, nevis skola, bet arī skolu es pabeidzu. Tā ka viss kārtībā."
"Aiziet, aiziet, aiziet, aiziet – hop, hop, hop!" uzsauc Haralds, jaunajiem ātrslidotājiem uz skrituļslidām turot tempu.
"Viņi ir tie turpinātāji, uz viņiem ir tā mazā atbildība," uzsvēra Silovs. "Meitenēm ļoti liels [finanšu] atbalsts nāk no vecākiem. Tas ir ieguldījums pavisam noteikti, tā nasta nav nemaz tik viegli panesama. Es arī cenšos to meitenēm pateikt – saprotiet, ka jūs ieguldāties. Katra paviršība vai pa pusei izdarītas lietas īsti neiet cauri. Te tiešām ir jāstrādā ar visu [atdevi]."
Haralds arī atceras sevi pašreizējo audzēkņu vecumā un zina, cik ātri paskrien laiks.
"Tās lietas, ko parasti pieredzējušākie saka, viņas tā nenosēžas. Viena lieta ir skaidra, ka laiks skrien, ātri paiet," uzsvēra Silovs. "Tās iespējas… Ja tev šķiet, ka man vēl ir rītdiena un nākamais gads – tikpat labi var arī nebūt. Tagad ir laiks, kad var strādāt, kad ir jādara, kad ir jāizmanto viss. Nevajag to laiku nomest malā, skrollējot un samierinoties vienkārši ar viduvējībām kaut kādām."
Silovs saskata, ka
ātrslidošana Latvijā vienmēr ir uz diedziņa turējusies, bet nekad nav pilnīgi apstājusies.
"Tā aizsākās pirms, varētu teikt, nu jau vairāk nekā simt gadiem. Tā tradīcija vēl kaut cik dzīva ir. Šeit ir jaunā paaudze, kas, cerams, izsitīsies. Viņas izaugs par topa sportistēm," cerīgi uz savām audzēknēm skatās treneris. "Dažreiz var uzdot jautājumu, kāda jēga no tāda viena, kas tur kaut ko ņemas? Ko tas maina, ka ātrslidošanā ir tas viens, un viņa turas pie dzīvības it kā? [Tas] no vienas puses. No otras puses, arī starptautiski daudzi norvēģu fani zina Alfonu Bērziņu. Tādi kungi un dāmas jau gados. Viņiem nav tik vienaldzīgi, viņi priecājas, ka Latvija vēl ir [ātrslidošanā] un startē. Ja tev sirdī ir tas sporta veids, ja tu iededzies par to... Nevis domā par karjeru un profesionālo sportu – jāsāk ar to [vēlmi]."
Haralds pasmej, ka treneris vienmēr atradīs kur piesieties, bet savus audzēkņus uzteic par ļoti labu darbu. Ātrslidošanā Silovs saskata visu savu dzīvi un lielo devumu, kas veidojusi viņu kā cilvēku. Lai arī sportista gaitas pašam ir beigušās, Haralds sagaida, ka apziņā viss vēl nosēdīsies un parādīsies jaunās izpausmēs.
