"Līdz Latvijas simtgadei mums vajadzētu kārtīgi noenkuroties šeit. (..) Labs mērķis un labs termiņš, smuki izklausās," tā par plāniem sakopt senču mājas "Eglāji" prāto Krišjānis, kuru papildina Egita, sakot: "Tas ir tas mūsu lielākais plāns - kā iekārtoties, ka var ērti pavadīt ikdienu."
Egita studējusi vēsturi un maģistrantūrā komunikāciju zinātnes un šobrīd strādā "Sadales tīklos" par vecāko klientu apkalpošanas speciālisti. Krišjānis vēl studē enerģētiku Latvijas Lauksaimniecības universitātē un saņem gan augstskolas, gan "Sadales tīklu" stipendiju. Abi šā gada jūnijā pārcēlušies uz Krišjāņa senču mājām "Eglāji", kas celtas 1937. gadā.
Māja kara neskarta, bet nepabeigta
"Mana vectēva vecāki sāka būvēt šo māju. Būvdarbu beigas bija kara darbību sākums šajā apriņķī. Mājā ienāca krievu karaspēks. Zaldātus izmitināja siena šķūnī, paši virsnieki dzīvoja mājā, un mājinieki visi tika aizsūtīti pagrabā. Liela kara darbība šeit nebija bijusi. Māja palika savā vietā, bet divi zenītlielgabali bijuši izvietoti tagadējā zemeņu laukā. No grīdas dēļiem, kas bija paredzēti iekštelpu grīdai, tika sanaglotas guļvietas zaldātiem šķūnī. Pēc kara jau sākās citi laiki un diemžēl tā māja līdz galam netika pabeigta, jo sākās kolhozu laiki.
Es ļoti ceru, ka iepriekšējās paaudzes ļoti priecātos, ka šeit kāds dzīvotu pastāvīgi - ne tikai pa vasarām. Tā māja ir pelnījusi to, lai tiktu pabeigta līdz galam," nosaka Krišjānis.
Krišjānis stāsta, ka viņa un arī mammas dzimtā puse ir Jēkabpils, kur dzīvoja vecmama un vectēvs un kur arī pavadītas vasaras. Mammai un vecmammai patīk "šiverēties" pa dārzu - viņām ir gan savas puķu, gan zemeņu dobes.
Dīķis ar ūdensrozēm un dzirnakmeņi
Visjaunākā ēka "Eglājos" ir pirts, ko būvējuši Krišjāņa vecāki. "Sameklēju šeit pat Jēkabpils apvidū strādniekus, kas uzbūvēja guļbaļķu karkasu un uzlika arī jumtu, un tad iekšdarbus jau es palīdzēju tētim," klāsta Krišjānis.
Sētā ir dīķis ar ūdensrozēm, pie pirts ieejas - dzirnakmeņi.
"Viss vecais ir bijis pamatīgs, gruntīgs, kā saka, lai stāv ilgu laiku," teic Krišjānis. Pirtī ir daudz Krišjāņa mammas darināto lupatdeķu un sveču, kuras aizdedz pirtī iešanas laikā.
Pirtī ģimene cenšas iet reizi nedēļā - parasti svētdienā, saka Egita un piebilst, ka "karstumu var dabūt lielu".
"Tā ir tikai tāda mūsu, pilsētnieku, iegriba, ka gribam ūdensvadu iekšā mājā," saka Krišjānis, gan atzīstot, ka ar laiku arī "Eglājos" ierīkos ūdens padevi. "Īstenībā jau ir caurule iekšā mājās, sūknis ir pievienots, bet nav vēl izveidota dušas telpa un tualete," saka jaunais "Eglāju" saimnieks.
Traki uz močiem un vecām lietām
Pagalmā blakus karoga mastam atrodas vecs motocikls ar blakusvāģi - Krievijas ražojums, kas kopēts no Vācijas "BMW". Veco motociklu liek lietā ne tikai Krišjānis, bet arī Egita, lai aizbrauktu uz mežu pēc sēnēm.
"Mēs vispār esam traki uz visādām vecām lietām. Mums vajag šo veco māju un arī visas šīs vecās mēbeles. (..)
Tās vecās, senās lietas šķiet daudz īstākas, daudz kvalitatīvākas, ar kaut kādu vēstures elpu un vērtību," skaidro Egita. Viņa pārdevusi pat savu planšetdatoru, lai nopirktu 1907.gadā darinātu pūra lādi.
Vecais motocikls nav vienīgais Krišjāņa spēkratu parkā. Aizraušanās ar motocikliem sākusies bērnībā, kad vectēvam bijis "Minsk" motocikls, ar ko viņš braukājis visu mūžu. Vectēvs labprāt pats arī konstruēja dažādas lietas, piemēram, uzbūvēja pļaujmašīnu.
Krišjānis un Egita stāsta, ka abus kopā arī saveduši motocikli. Jaunieši satikušies Jelgavā Krišjāņa darbnīcā, kur viņš remontēja motociklus.
"Es tāds sabiedriski neaktīvs cilvēks. (..) Spēlēju grupā vai arī darbnīcā motociklus taisīju. Visi teica, ka jāiepazīstas ar meiteni, uz ko atbildēju, ka man atnāks uz garāžu un iepazīsies pati," klāsta Krišjānis.
Visu var izdarīt no laukiem
Egita atzīst, ka viņa pirmā ierunājusies par vēlmi no Jelgavas pārcelties uz Krustpils novada "Eglājiem", pēc tam Krišjānis atzinis, ka arī viņš par to domājis. Drīz vien abi arī kravājuši somas un pārcēlušies uz dzīvi laukos.
"Tētis jau teica - pabeigsi skolu, nāksi te dzīvot. Man visu laiku likās - ko tad es te darīšu? Tad vēl runājām ar Egitu, tad vēl draugi pārcēlās...
Vēlāk sapratu, ka visu jau var darīt no šejienes," stāsta Krišjānis, atzīstot, ka tāpat nav gribējuši ņemt kredītu, lai Jelgavā nopirktu dzīvokli, kas vēl būtu jāremontē.
"Neviens neticēja, ka mēs te tiešām atnāksim. Visi domāja, ka tā ir tāda runāšana," teica Egita un atzina, ka viņas vecāki pārdzīvo, ka tagad meita dzīvo tik tālu. "Mūsu dzimtā bija pierasts tā, ka mēs esam rokas stiepiena attālumā - visi vecvecāki, bērni (..) Tā man trūkst - tas dzimtas tuvums, tās dzimtas vērtības, bet mūsdienās tas ir divu stundu brauciens un tu jau esi savās dzimtas mājās."
Egita vēl piebilst, ka iegūtajai augstākajai izglītībai laukos ir nozīme - tai ir priekšrocība darbaspēka tirgū reģionos.
Sakari un ceļi varēja būt labāki
Jaunieši stāsta, ka internets un mobilie sakari laukos gan varēja būt labākā kvalitātē, tāpēc fiksētā tālruņa līniju "Eglājos" kādu laiku vēl saglabās.
"Es jau saku tā - gadi divi trīs un te būs viss kārtībā. Tas, kā pēdējo gadu laikā ir pieaudzis tīkla pārklājums, - domāju, ka viss būs labi ar laiku," sprieda Krišjānis.
Laukos ir jābrauc pa grants ceļiem. Tas nozīmē, ka lietainā laikā ceļus klāj dubļi, bet sausā laikā visapkārt ir putekļi. "Bet mums ir paveicies, ka māja ir diezgan tālu no ceļa, nav ceļa malā," atzina Krišjānis.
Tuvākie "Eglāju" kaimiņi dzīvo aptuveni kilometra attālumā, un, kā saka Krišjānis, viņaprāt, ar kaimiņiem labāk uzturēt labas attiecības, kādas arī viņiem ir.
"Man ļoti patīk, ka cilvēki laukos ir daudz atsaucīgāki. Dzīvojot pilsētā, ļoti daudzi nemaz nezina savas kāpņu telpas kaimiņus," saka Krišjānis.
Jaunieši kaļ plānus tuvāko gadu laikā iestūrēt laulības ostā, taču pirms tam jāsaved kārtībā "Eglāji". "Tie visi ir finansiāli apstākļi. Māja šobrīd prasa ļoti daudz," saka abi jaunieši un atzīst, ka tāpat nākotnes plānos ietilpst bērni - trīs atvases, jo gan Egita, gan Krišjānis izauguši trīs bērnu ģimenē.
