Ārzemes bija modes lieta
Pirms atgriešanās Juris dzīvoju Londonā, taču juta, ka vairs nevēlas dzīvot ārzemēs: “Es vienkārši gribēju atgriezties mājās. Agrāk bija moderni braukt uz ārzemēm, man tur jau dzīvoja brālis.”
Jurim gan neizdevās nokļūt vietā, kur atradās brālis, aizbraucis uz fermu lasīt tomātus: “Vēlāk viesnīcā mazgāju traukus, bet tad pēc četriem mēnešiem izlēmu – vai nu es braucu uz mājām, vai palieku un strādāju normālu darbu. Sāku strādāt loģistikas bāzē, izmācījos valodu – brīvi runāt, rakstīt, tiku jau par menedžera palīgu.
Un tad domāju – ko esmu ieguvis pa astoņiem gadiem? Es dzīvoju īrētā istabā, man uz darbu un atpakaļ jābrauc stundu ar metro, dzīve kļuva vienmuļa.”
Juris atzīst, ka doma par lielo peļņu ir zināmā mērā ilūzija. Arī ārzemēs ir pamatīgi jāstrādā. Viņš uzskata, ka bieži vien lēmumu par došanos peļņā uz ārzemēm ietekmē tas, ka vienu brīdi tā bija kļuvusi par modes lietu – visi brauc, tad man arī jābrauc.
Jautāts, kas to var izmainīt, Juris uzskata: “Vairāk informācijas no valsts, ka te vari attīstīties, ka valsts palīdzēs, atbalstīs. Daudzi pat nezina par tādām [reemigrācijas] programmām, ka var atgriezties un kaut ko darīt mājās. Ja nebūtu tikai kampaņa, bet reāla palīdzība, tad tas būtu 200 punktu efektīgāk, daudzi brauktu mājās.”
Jura brālis ārzemēs nodzīvojis jau 22 gadus, viņam tur ir labs darbs, ģimene. “Bet arī viņš būtu gatavs atgriezties, tikai nav drošības un atbalsta no valsts,” spriež Juris.
Vaicāts kā nonācis līdz idejai – eksotisku dzīvnieku zoo pie Daugavpils, Juris atbild: “Tas sanāca pats no sevis. Mums bija zirgi, ponijs. Draugi ieteica atvērt šo vietu cilvēkiem. Cilvēki sāka braukt, un mēs paplašināties. Tagad man ir brīvība un tas, ko es daru, man patīk.”
Kriminoloģijas doktors starp Angliju un Daugavpili
Dainis Ignatāns ir zinātņu doktors kriminoloģijā un strādā kā vecākais lektors Hadersfīldas Universitātē Anglijā, taču vasaras viņš tiecas pavadīt Daugavpilī, kur strādā arī par viesdocentu ekonomikā. Anglijā viņš dzīvo no 15 gadu vecuma.
“Vasarā kādus trīs līdz četrus mēnešus cenšos būt šeit – Daugavpilī, strādāju arī Daugavpils Universitātē par viesdocentu ekonomikā. Bet ceru, ka būšu reemigrants pēc kādiem četriem gadiem, kad man būs pabeigts dzīvoklis un būs vieta, kur strādāt. Es cenšos sagatavot visu, lai varētu atgriezties pilnībā,” par saviem plāniem stāsta Dainis.
Jautāts, kāds varētu būt iemesls tam, ka cilvēks atgriežas, bet tomēr neizdodas iekārtoties, Dainis domā, ka viens no iemesliem varētu būt ambīcijas un vietas mērogs.
“Varbūt mūsu ambīcijas ir ļoti augstas, un varbūt tās saistītas ar to valsti, kur mēs bijām. Tur vienkārši ir daudz vairāk cilvēku, un tad ir vieglāk strādāt, piemēram, atvērt kafejnīcu, bet šeit (Daugavpilī) jābūt kaut kam specifiskam, lai piesaistītu,” vērtē Dainis.
Vaicāts, kas ir būtiskākie rīki, kas cilvēkam vajadzīgi, lai atgrieztos, Dainis nešaubīgi atbild: ”Protams, vissvarīgākais ir darbs. Problēma ir tāda, ka man bija doktorantūra kriminoloģijā, bet Latvijā ir kriminālistika. Tas nav viens un tas pats, tad nu sanāk, ka mana doktorantūra šeit neeksistē.”
Neskatoties uz to, Dainis ir nolēmis atgriezties. “Es gribu sajust, ka man ir mājas, kurās es gribu atgriezties, kurās es gribu būt. Nevis braukāt turp un atpakaļ.
Es Anglijā strādāju, tātad deviņus, desmit mēnešus es strādāju un tikai divus dzīvoju. Mums jādzīvo katru dienu, katru minūti, tāpēc jābrauc atpakaļ, lai var izdzīvot katru dienu,” pārliecināts ir Dainis.
Viņš spriež, ka ir milzīga atšķirība starp integrāciju un reālo piederību: “Es esmu integrēts Anglijas sabiedrībā, man nav problēmu ar valodu, bet es vienkārši tur nepiederu. Daudzi, kas aizbrauc, mēģina piederēt un pieņemt to kultūru, bet viņiem ne pārāk labi tas sanāk.”
Dodoties uz Latviju, Dainim māju sajūtu parādās, vēl lidmašīnai nolaižoties. “Jo visa Latvija ir mājas. Latviju nevajag dalīt, to vajag apvienot,” viņš ir pārliecināts.
