Teātrī direktors, saimniecībā palīgstrādnieks
Lai gan šobrīd Jāņa darbs saistīts ar teātra vadīšanu un aktiera darbu gan uz skatuves, gan kameru priekšā, jaunībā, vecāku iedvesmots, viņš izvēlējās ar lauksaimniecību saistītas studijas un ieguva bakalaura grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē. „Tobrīd ekonomikas fakultātē mācīja arī lauksaimniecības priekšmetus. Līdz ar to es zinu arī, kas notiek uz lauka,” pastāsta Jānis.
„Neesmu saimnieks, es esmu labs palīgstrādnieks,” nosaka Jānis, piebilstot, ka tēvs ir galvenais, kas visu plāno un dara. Vecāki ar lauksaimniecību nodarbojas visu dzīvi, tā nodrošinot sev iztiku. Viens no iemesliem, kāpēc Jānim patīk lauku darbi, ir iespēja redzēt rezultātu. Izrāde ir vien īss brīdis, kurš sniedz emociju buķeti, bet ne taustāmu, paliekošu rezultātu.
„Man gribētos teikt, ka saimniecību tomēr ir vieglāk vadīt, bet vai tas prasa mazāk nervus? Es domāju, nē. Latvijā zemniekiem vispār nav ideālu laikapstākļu,” par lauksaimniecību šajā zemē saka Jānis. Saimniecībā iegūtās plānošanas iemaņas viņam noder, vadot teātri „Tas, ko es esmu iesācis Nacionālajā teātrī, visticamāk, īstos augļus nesīs pēc gada, diviem ātrākais. Šeit ir tas pats – tu nevari iestādīt ābelīti un gaidīt, ka nākošajā gadā tev būs liela ābele un āboli tonnām. Tā ir plānošana, atbildība, protams, darba mīlestība,” ar pārdomām par darbu teātrī un saimniecībā dalās Jānis.
Svarīgas ģimeniskās vērtības
Nereti šajā sētā viesojas kupls bariņš bērnu – gan Jāņa, gan viņa māsu bērni. Viņi ne tikai bauda bezrūpīgu laiku pie vecvecākiem, bet arī labprāt palīdz dārza darbos, lasot zemenes un gurķus. „Vairāk tas ir nevis, lai iemācās, ka jānolasa tik un tik kilogrami, bet darbiņu darīt. Ne tikai, ka veikalā nopērk gurķi, bet redz, kā tas izaug,” par bērniem nosaka Liene. „Man liekas, šis ir ļoti vērtīgi bērniem,” saka Jānis, kurš novērtē iespēju bērniem skraidīt basām kājām pa zālienu, kāpt kokos un apēst tikko no zemes izrautu rabarberu.
„Vairāk es biju pilsētniece, bet maniem vecākiem bija dārzs. Mazdārziņa darbus zināju, bet lielos saimniecības darbus nē,” par dzīvi pirms iepazīšanās ar Jāni stāsta Liene. Lai gan vasaras un rudens sezonā darbu saimniecībā netrūkst, tam visam pa vidu izdodas atrast brīdi atpūtai. „Varbūt darbi ir fiziski grūti, bet tie ir kā atpūta prātam,” atklāj Jāņa sieva.
Lienes mīļākais un gaidītākais notikums laukos ir ražas novākšanas talkas rudenī, kuras izvēršas par kopā būšanas svētiem: „Tad ir forši, ka sabrauc radi, draugi. Tad, kopā darot, ir gan darba sajūta, gan atpūta vienlaikus. Parasti tās ir kartupeļu un kāpostu talkas rudenī.” Pēc labi padarīta darba talkotāji pulcējas ap ugunskuru, vārot zupu vai gatavojot lielo katlu ar sautējumu.
„Reizēm talkās piedalās arī mani vai māsu draugi. Tad tas pulciņš patiešām ir kupls,” saka Jānis, piebilstot, ka reizēm palīgā brauc arī draugi – aktieri, kuri grib izbaudīt lauku darbus un atmosfēru. Jānis īpaši uzslavē aktieri Egilu Melbārdi, kurš pāris reizes piebiedrojies kāpostu novākšanas talkā, nesūrojoties par grūto uzdevumu.
Sapnis iestādīt ozolus dažādās Latvijas vietās
Vimbu dzimtā svarīgas ģimeniskās vērtības, tāpēc katrai atvasei par godu tiek stādīts savs koks. Piemēram, Elzai iestādīta sarkanlapu kļava, bet viņas brāļiem - ozoli ar rievotām lapām. „Sarunu procesā tiek nolemts, kuram bērnam kādu koku stādīs. Paskatāmies, kāds kociņš trūkst, kas varētu būt interesants. Tas veidojas par tādu parku, kam praktiskās vērtības it kā nav,” par ģimenisko tradīciju pastāsta Jānis.
„Mans ozoliņš atrodas Zemgalē, tas tur aug, ir liels. Šeit vecāki vienkārši iestādīja man savu koku,” par ozolu stāsta Jānis. No šī koka ozolzīlēm Jānis audzē jaunus kociņus. Vairāk kā divu gadu laikā tie no ozolzīlēm pārvērtušies par maziem kociņiem, no kuriem lielākā daļa vēl gaida savu rindu uz stādīšanu zemē.
„Man ir tāds sapnis, to es nošpikoju no Ziedoņa – kad kaut kur brauc, iestādi ozolu,” ar savu ieceri dalās Jānis. Runājot par Latvijas vietām, kur noteikti Jānis vēlētos iestādīt paša audzētu koku, nevilcinoties tiek nosaukta vēju pilsēta. „Viena no vietām bija Liepājas rajonā, bet es uzdāvināju divus ozoliņus draugam, kurš dzīvo netālu no Liepājas, un tie jau tur ir iestādīti. Man ļoti gribētos Alūksnē iemānīt starp Glika ozoliem. Daudz kur man gribētos,” saka Jānis, piemetinot, ka vēl viena ideja ir izveidot aplikāciju, kurā piefiksēt vietas, kurās paša audzētie ozoli iestādīti.
Negantās ūdensžurkas
Padoms cīņā ar ūdensžurkām:
Zoologs Jānis Ozoliņš pastāsta, ka ūdensžurkas jeb ūdensstrupastes Latvijas dabā dzīvo jau izsenis, iespējams, vēl pirms cilvēki šeit iekopa dārzus. Tās sezonāli uzturas gan ūdens krastos, kur veido alas un vairojas, gan augsnes pazemes virsējā slānī, kur rok alas un pārtiek no augu saknēm. Cilvēku dārzs tām ir ļoti piemērota vide, jo augsne ir irdena un tās pārtiek gan no augu virszemes, gan pazemes daļām.
Vienīgais veids, kā ar tām mehāniski cīnīties, ir izveidot ap augiem žogu, kurš ierakts vismaz pus metru zemē un tikpat virszemes daļā. Metāla sietam ūdensžurka cauri netiktu.
No tām pilnībā atbrīvoties nav iespējams, īpaši, ja dārza tuvumā ir ūdenstilpne. Ūdensžurkas reizēm izmanto arī kurmju veidotās alas, tāpēc Vācijā, Polijā un, iespējams, arī citās valstīs nopērkami dažādi atbaidīšanas līdzekļi ar tām netīkamu aromātu, ko liek kurmju un ūdensžurku alās. Tā ir ķīmija, kurai, lietojot lielos apmēros, var būt kādas blakusparādības, piemēram, no dārza pazudīs sliekas. Protams, arī suņi un kaķi ķer ūdensžurkas un tās nokož, bet suņi izkašā bedres, kas augiem var nepatikt. Šo kaitēkļu dabiskie ienaidnieki ir mazie plēsēji, piemēram, zebiekstes, lapsas. Arī tie, kas medī ūdenī, piemēram, ūdeles. Lai gan Amerikas ūdeles tiek nopeltas par ūdensputnu ligzdu iznīcināšanu, tās ir arī ūdensžurku ienaidnieki. Amerikas ūdele būtu vēlama dīķī, kuram tuvumā atrodas dārzs.
Ābeļdārza rudens šarms
„Man ļoti, ļoti patīk ābolus rudenī vākt. Pirmkārt jau tas ir rudens un ir skaisti, apkārt viss krāsains,” par gleznaino gadalaiku un ražas vākšanu izsakās Jānis. Vienā saimniecības pusē ir divi ābeļdārzi ar puspundura ābelēm – viena no tām salīdzinoši nesen iestādīta. Tajos aug gardi āboli, kurus ziemā noglabā pagrabā, kurš aprīkots ar kondicionieri, lai saglabātu nepieciešamo gaisa temperatūru. Ābolus, kuri paredzēti ēšanai ziemā, lasa no kokiem, jo tie, kuri kritiena rezultātā guvuši kādus bojājumus, nespēs ilgi glabāties. No tiem āboliem, kuri sakrituši zemē, spiež sulu.
Vieta, kur skaistākās zvaigznes
“Mēs esam sapratuši, ka šeit ir skaistākās zvaigznes pasaulē, jo šeit mēs atrodamies tā kā bļodā, viss, ko mēs redzam, ir augstāk nekā mēs. Te ir ļoti tīras debesi,” par Siguldas saimniecību nosaka Jānis. Tas arī ir iemesls, kāpēc šeit reti līst lietus, kas apgrūtina lauksaimniecību.
Jānis ar ģimeni pie pirmās izdevības dodas uz laukiem Siguldā, jo tas atrodas vien stundas brauciena attālumā no Rīgas. „Reizēm pat pa nedēļu sāc likt somas, būtiskākās lietas salikt līdzi, lai piektdien varētu pabeigt darbus un uzreiz sēsties mašīnā un braukt uz laukiem,” nosaka Liene.
Galvenā atšķirība no ikdienas Rīgā ir tā, ka šeit var iziet ārā uzreiz pēc pamošanās, baudīt brokastis svaigā gaisā. Izrādās, ka Rīgā Jānim diena visbiežāk sākas agrāk nekā Siguldā. „Tā gluži nav, ka esam ieurbušies darbos. Izdodas arī atpūsties,” par ikdienu vecāku saimniecībā stāsta Jānis.
Vairāku hektāru dārzs vai dažas piemājas dobes, paaudzēs lolots vai nesen iekopts – iepazīsti Latvijas kultūras personību dārzu dažādību kopā ar žurnālisti Henrietu Verhoustinsku raidījumā „Kultūrdobe” sestdienās pulksten 18:20.
