Slaidiņš militārajā nozarē ir visu savu dzīvi. Par profesijas izvēli galva ilgi nebija jālauza, jo jau no mazotnes bija skaidrs, par ko viņš kļūs. Arī militārā literatūra bija viena no pirmajām, ko sācis lasīt. 18 gadu vecumā, pirms teju 30 gadiem, viņš iestājās Zemessardzē, bet Nacionālajos bruņotajos spēkos ir aptuveni jau 20 gadus.
"Es domāju, ka izvēle bija pavisam vienkārša. Tā kā mani jau šī kara, militārā vēsture interesēja, un es jau 1980. gadu vidū zināju, kas ir Brīvības cīņas, kas ir Kārlis Ulmanis, ģenerālis Balodis un latviešu strēlnieki, – tiklīdz man bija iespēja, es, protams, stājos iekšā Zemessardzē," stāstīja Slaidiņš.
"Tur es arī ieguvu savu pārliecību, ka ir jāiet tālāk, ka tā ir īstā vieta, jo tajā brīdī es nevarēju iedomāties sevi kaut kur citur. Tā arī aizgāju un absolūti nenožēloju," viņš uzsvēra.
Pagājušā gada nogalē Slaidiņš iecelts par Viestura ordeņa virsnieku, kas, kā pats atzina, ir liels pagodinājums, taču tas nekad nav neesot bijis starp viņa galvenajiem mērķiem. Viņš savu motivāciju dienestam skaidro ar patriotismu.
"Patriotismam ir jānāk no ģimenes. To nevar iemācīt skolā vai kaut kur, tas ir no vecākiem.
Man šajā ziņā bija ļoti labi – mani jau no mazām dienām mācīja tētis, mamma un arī vecāmāte. Lika, protams, arī klusēt un daudz nerunāt, bet svarīgākais jau ir saprast, ka mēs esam šī mazā tautiņa, neesam mēs milzīgi. Šī mazā zemīte mums nav dāvināta, bet ir izcīnīta, un jādara ir viss, lai tā arī nākamos gadsimtus paliek mūsu," uzsvēra Slaidiņš.
Patriotisms ir arī pati svarīgākā īpašība, kas nepieciešama ikvienam, kurš vēlas iestāties militārajā dienestā. Majors vērtēja, ka Latvijas armijā ar to viss ir kārtībā.
"Kas ir svarīgākais, cilvēkam stājoties armijā? Pirmkārt, būt savas zemes patriotam un, ja nepieciešams, cīnīties par šo valsti, par neatkarību, nerēķinoties ar to, kāds varētu būt iznākums – vai tu kritīsi, vai tiksi ievainots. Tas ir svarīgi. Tas arī veido armijas būtību – būt spēcīgiem savas valsts patriotiem un darīt visu, lai te neierastos nekādi "atbrīvotāji" vai impērijas atjaunotāji," vērtēja Slaidiņš.
"Es domāju, ka Latvijas bruņotie spēki atrodas… Tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, – tā arī NBS vienmēr attīstīsies, būs attīstībā, nāks jauni cilvēki, jauns bruņojums," viņš piebilda.
Humors un dienests
Vienlaikus majors sabiedrībā pazīstams arī ar savu humora izjūtu. Vaicāts, kā dienēšana armijā sasaistās ar humoru, viņš uzsvēra – pie jebkuriem apstākļiem ir jābūt humoram.
"Nevar visu uztvert tikai nopietni un domāt, ka viss ir slikti tagad, jo humors tomēr palīdz. Man visos pasākumos gribas būt, kā saka, tādā uzmanības centrā un radīt tādus apstākļus, lai cilvēkiem būtu patīkami, jautri. Es pie tā turos," Slaidiņš skaidroja, norādot, ka, piemēram, "Šveiks" ir viena no mīļākajām viņa bērnu dienu grāmatām, kas lasīta un pārlasīta vēl ik pa brīdim arī tagad.
"Tu saproti, ka tā grāmata, nu, būtībā to ir grūti komentēt, bet tur iekšā ir viss, kas ir vajadzīgs, ar attieksmi viss.
Es saku, ka NBS tā būtu obligātā literatūra – kad stājies armijā, vajag vispirms izlasīt "Šveiku," viņš pasmējās.
Ukraina un darba ikdiena
Šobrīd Slaidiņa ikdienas darba pienākumi saistīti ar politikas un militāro analīzi. Lielākā daļa uzmanības tiek veltīta karadarbībai Ukrainā, jo darba dienu vakaros NBS majoru var redzēt televīzijā, komentējot aktuālos notikumus un kara gaitu.
"Ukrainā es esmu bijis pietiekami daudz. Jau sākot no 2014. gada, kad es dienēju NBS Apvienotajā štābā, un mums bija šie braucieni. Man tā bija pirmā pieredze ar ukraiņu karavīriem, bet ko es uzreiz varēju redzēt – to, ka viņiem ir ļoti liels patriotisms," stāstīja Slaidiņš.
"Neskatoties uz to, kāda tā situācija bija Ukrainā – milzīga korupcija, arī armija bija izlaupīta līdz pēdējam –, viņi bija stingri savā nostājā, ka tā ir mūsu zeme, un mums tā ir jāaizstāv," viņš vērtēja.
Militārais analītiķis atzina, ka, ja Krievijas armijai būtu izdevies īstenot sākotnējo plānu par ātru Ukrainas ieņemšanu, situācija pasaulē, visticamāk, būtu krietni citādāka – ja Ukraina būtu kritusi, neviens nezina, kā Krievijas darbības būtu izvērtušās tālāk.
"Vienlaikus man šķiet, ka krievi nošāva greizi – viņi ir apvienojuši šo [ukraiņu] tautu. Iepriekš tā bija tāda sadrumstalota, es tā teiktu un to arī viņi paši atzīst, bet tad, gadiem ejot, 2014., 2015., 2016. gads – krievi ar savu rīcību veidoja šo nāciju," vērtēja Slaidiņš.
Diemžēl tālāko kara gaitu ir ļoti grūti prognozēt. "Viegli nebūs, krieviem nav ceļa atpakaļ, viņiem ir tikai viens virziens. Viņš [Vladimirs Putins] neteiks, mēs ejam prom, te visu salabosim un dzīvosim kā draugi. Nebūs tā. Smagas dienas gaida priekšā, upuri," domājot par notikumu attīstību Ukrainā, vērtēja Slaidiņš.
"Ukrainai vēl būs pietiekami daudz jāmaksā, bet galu galā labais uzvarēs to ļauno.
Tu nevari cīnīties pret visu progresīvo pasauli. Tā ir pirmā pazīme, kā tā impērija sabruks. Bet kas būs pēc tam, par to es gan negribētu tagad domāt, kā izvērsīsies situācija tālāk, kad tas lielais milzis sāks jukt un brukt – ko viņš vēl var paraut līdzi un kādu šmuci vēl var sataisīt pa pasauli," viņš atzina.
