Esmu ieradusies ciemos pie diplomātiskās etiķetes un protokola speciālistes Helēnas Margas. Mājās ir arī viņas vīrs Eduards Liniņš, mans kolēģis Latvijas Radio, Helēnas mazmeita Patrīcija un vēl viena ģimenes locekle – miniatūrā sunīte Frančeska. Helēna mūsu pirmo tikšanos piedāvā sākt ar mazu ekskursiju pa dzīvokli. Ar lielu aizrautību viņa stāsta par dzimtas mēbelēm, arī gleznu kolekciju, ko veido gan ārzemju, gan latviešu mākslinieku darbi.
Iepazīties ar Helēnu Margu mani rosināja no kolēģiem dzirdētie stāsti par šīs krievu sievietes apbrīnojamo enerģiju, viesmīlību un stingro latviski patriotisko nostāju. Vēlāk sarunā ar viņu tiešām vairākkārt nodomāju – jā, es esmu Latvijas patriote, bet dažos jautājumos Helēna mani sit pušu! Pēc dzīvokļa apskates Helēna aicina visus pie galda un mudina sākt ar šampanieša glāzes pacelšanu par Latviju.
Helēna piedzima Krievijas pilsētā Ivanovā. Viņas vecāki bija kara inženieri. Helēna Krievijā studēja tehniskajā universitātē, pēc tam Diplomātiskajā akadēmijā, kļūstot par etiķetes un protokola speciālisti.
Latvijā pirmo reizi viņa ieradās 1990.gadā darba komandējumā. Vēl tagad atceras, kā, tikko atbraukusi, sēdējusi Esplanādē un bijusi Rīgas pilnīgi apburta: „Es pirmo reizi esmu šajā pilsētā. Sēžu un domāju – vau, cik labi, kā mājās. Es jūtos, it kā es esmu mājās, ka šeit manas mājas, mana dzimtene, mana tēvzeme. Ka šeit ir cits gaiss. Un es domāju – kā gribētos te dzīvot!”
Helēnas sapnis piepildījās pēc sešiem gadiem, kad viņa apprecējās ar Latvijas pilsoni, un tieši šī gada aprīlī aprit 20 gadu kopš viņa dzīvo Latvijā. Lai arī šeit dzīve metusi dažādus kūleņus, Helēna ne reizi nav nožēlojusi šo savu izvēli: „Rīga un Latvija man patīk pa visām pozīcijām. Man patīk klimats, cilvēki, daba, veikali. Man Latvijā patīk viss.”
Lielu paškritiku Helēna savukārt velta savām latviešu valodas zināšanām. Valodu viņa raksturo kā fantastiski skaistu, bet viņas mēlei ļoti sarežģītu, kaut arī vairākkārt to apguvusi kursos pēc dažādām metodikām. Arī paši latvieši ar savu attieksmi neveicina cittautiešus runāt latviski: „Piemēram, veikalos es runāju tikai latviski. „Stockmann” veikalā es vaicāju pēc kādiem produktiem, bet pārdevēja atbildēja man krieviski. Es jautāju – kāpēc jūs runājat ar mani krieviski, ja es gribu latviski. Viņa man atbildēja – es neesmu skolotāja, es esmu tikai pārdevēja. Pēc tam es domāju – Latvijā kāda situācija, ka latviešu cilvēki dzīvo savā dzimtenē un nerunā latviski, kāds absurds! Viņi palīdz mums tā, kā nevajag. Mēs gribam runāt latviski”.
Aizstāvot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Helēna Marga pirms četriem gadiem uzstājās Ineses Vaideres rīkotajā konferencē Eiropas Parlamentā Strasbūrā. Tā notika neilgi pirms valodas referenduma. Pēc šīs uzstāšanās pār Helēnu gāzās rupju apvainojumu un zākāšanās lavīna no Latvijai nelojāliem cilvēkiem, viņu sauca par provokatori un nodevēju. „Ak, kāda Helēna nodevēja, un ko viņa teica Strasbūrā! Bet es teicu to, ko es domāju un ko es esmu novērojusi. Latvijā dzīvo krievi, viņi nemācās latviešu valodu, un tiešām viņi domā, ka viņiem automātiski būs pilsonība? Draugi, nu pilsonība nav dāvana! Nu kāda etniskā diskriminācija Latvijā ir? Mums ir krievu prese, mums ir televīzija, radio programmas, krievu teātris. Nu kāda diskriminācija?” saka Helēna.
Ļoti strikta savā nostājā Helēna ir arī attiecībā uz 9.maija kā Uzvaras dienas svinēšanu Latvijā. Toties Helēnas ģimenē obligāti svinamas svētku dienas esot 18.novembris un 4.maijs. Ar svētku pusdienām, skaistām galda kartēm un šampanieti.
4.maijam tuvojoties, Helēna Latvijas cilvēkiem vēl lielāku pašapziņu un lepnumu par savu valsti. Arī pašai sev Helēnai ir kāds novēlējums, proti, labāk iemācīties latviešu valodu.
Es savukārt novēlu, lai Helēnas ģimenei tikpat jautri pie svētku galda ir arī valsts svētkos 4.maijā, un esmu pateicīga, ka tikšanās ar Helēnu deva iespēju palūkoties uz Latviju ar mazliet citādākām acīm nekā ierasts, atklāt to vēl skaistāku un labāku.
