Pasienas baznīca
Pie jaunā mācītāja uz Zilupi esam atbraukuši marta sākumā. Ir sasnidzis sniegs, un sals kniebj pirkstu galos. Vitālijs atvedis mūs uz Pasienas baznīcu, kas atrodas aptuveni desmit kilometrus no Zilupes.
Līdztekus Zilupei Vitālijs nozīmēts kalpot arī Pasienā.
Baroka stilā celtā baznīca iekļauta Latgales ainavu dārgumu desmitniekā. Šeit baznīcā gājusi viņa vecmāmiņa un arī viņš pats. Rūpes par baznīcu Vitālijs uztver ļoti atbildīgi, uzskatot, ka tas ir svarīgs mantojums, kas noteikti jāsaglabā. Ne tikai tāpēc, ka vēsturiska celtne, bet arī tāpēc, ka tas ir viņa ģimenes vēstures liecība un lūgšanu tradīciju saglabātāja.
Nesen atjaunotas baznīcas vairāk nekā 200 gadus vecās priedes koka durvis. Pēc vēsturnieku apliecinājuma tās tapušas kopā ar baznīcu. Ikdienā tās netiek virinātas, bet tikai svētku laikā. Pašas baznīcas restaurācija noslēdzās pirms aptuveni desmit gadiem.
Šogad tai būs 260 gadi. To kopā ar klosteri dibinājuši dominikāņu mūki, kas bija ieradušies misijā no Lietuvas.
Vitālijs ar roku rāda, kā cilvēki daudzu gadu garumā, noslīpējuši koka solus, kas saglabājušies baznīcā. “Šie ir oriģinālie soli, mēs te varam redzēt, kā cilvēki noslīpējuši ar kājām, ar rokām slīpēti. Tas ir vēsturisks baznīcas elements.” Arī tagad cilvēki vairāk izvēloties sēdēt vecajos, nevis jaunajos solos.
Baznīcā ir daudz Vitālija darinātu koka lietu, tajā skaitā arī koka krucifiksi. Bet viens ir īpašs. Krucifiksu pie Dievmātes altāra Vitālijs darināja kā pateicību par garīgā semināra pabeigšanu un ordināciju.
“Reizēm kaut kas jāpadara, jāpielabo baznīcā, dažas lietas, kā, piemēram, krusti jāatjauno, tad es to daru,” saka Vitālijs.
Darbnīca kurtuvē
Darbnīcu Vitālijs iekārtojis kurtuvē blakus Zilupes baznīcai. Viņš stāsta, ka vienmēr gribējies kaut ko darīt.
“Mums mājās bija skaista karote, bet mamma nedeva, bet es gribēju spēlēties un pats uztaisīju tādu karoti beigās.
Man ļoti patika arī krucifiksi. Sākumā tie bija ļoti primitīvi,” saka Vitālijs.
Ar laiku prasmes pilnveidojās. Darbnīcā viņš pats uzmeistarojis iekārtu, ar kuru nokopēt precīzākus figūras izmērus. Ideju noskatījies internetā.
“Princips ir kā 3D kopētājam,” smejas Vitālijs. No sākuma tiek izgriezta figūra kopumā, un detaļas tālāk top ar nazīti. Arī to viņš darinājis pats, no izkapts.
Nu jau vairs nevarot saskaitīt, cik krucifiksu kopā izgatavots.
Parasti tās ir dāvanas kādam dzimšanas dienā vai arī jaunajiem priesteriem, beidzot garīgo semināru.
“Tur ir arī tas garīgais aspekts, kad tu griez to Kristus figūriņu, tad tu pārdomā visu – Kristus ciešanas, pestīšanas vēsturi. Tā ir sava veida lūgšana. Prāts visu laiku kaut ko domā, piemēram, par to cilvēku, kuram dāvināsi. Tur ir gan garīgais, gan meditatīvais,” saka mācītājs.
Dāvana pāvestam
Viena no mācītāja darinātajām lietām atrodas arī Vatikānā. Pirms trim gadiem, kad Latvijā viesojās pāvests Francisks, viņam uzdāvināts Vitālija darinātā šaha galdiņa kopija. Oriģinālu pirms vairāk nekā 60 gadiem izgatavoja priesteris Staņislavs Čužāns, būdams izsūtījumā Sibīrijā.
Galdiņš nebija paredzēts spēlēšanai. Tajā bija paslēpti liturģiskie priekšmeti, kuri priesterim bija nepieciešami, lai slepus noturētu dievkalpojumus.
Piemēram, vienā no laidņiem bija paslēpts mazs biķeris.
“Tas bija kaut kas tāds vienreizējs un interesants, jo vajadzēja kopiju sataisīt tā, lai būtu līdzīgs oriģinālam, galvenais bija krāsa, lai tā neatšķirtos. Es izmantoju gan putekļus, gan pelnus, lai pietuvinātu oriģinālam.”
Pašam bijis liels pārsteigums, ka dāvana sanākusi ļoti līdzīga oriģinālam. “Līdzība bija liela, taisīju arī eņģītes, kas oriģinālā bija no skārda bundžiņas, es ņēmu kafijas bundžiņu un taisīju. Vienīgi pašu biķerīti cits izvirpoja.”
Dāvana pāvestam Franciskam bija kā simbols, ka priesteri, neskatoties uz padomju varas represijām, nezaudēja savu ticību un uzticību.
Oriģināla autors priesteris Staņislavs Čužāns Sibīrijā pavadīja sešus gadus, kaut arī sākotnēji bija piespriesti 25 par dzimtenes nodevību.
“Pāvestam negribēja dāvināt oriģinālu, jo tas ir visas Latvijas baznīcas svētums. Kad taisīju, man bija lielas pārdomas par Svēto misi. Par to, cik tā ir svarīga. Lūk, priesteris ir izsūtījumā, bet mums viss ir, un vai mēs novērtējam Svēto misi, arī priesteri, arī pandēmijā, cik mēs mīlam to un pieņemam.”
Kalpošana
Pēdējā laikā gan Vitālijam paliek arvien mazāk laika vaļaspriekam, jo lielāko daļu aizņem saimniecisko jautājumu kārtošana un kalpošana.
Pierobežā draudzes nav lielas. Vitālijs stāsta, ka tā ir liela apredzība, ja priesterim iespējams kalpot draudzē, kurā viņš ir uzaudzis.
“Varbūt labi, ka Covid-19 laikā ienācu šeit, es jau pazinu cilvēkus kā no šejienes nācis.
Es esmu lauku cilvēks, piedzimu laukos, pilsētās ir liela steiga, nevar koncentrēties uz cilvēku. Te tu visu pazīsti. Arī lielpilsētās ir plusi, bet ir arī mīnusi, ļoti strauja ikdiena, reizēm pat slikti paliek, atbraucot no Rīgas,” atzīst Vitālijs.
Kad jautāju, vai viņam nav mazliet vientuļi šeit dzīvot vienam, Vitālijs nedaudz apmulst un tad pārliecinoši saka, ka nē. “Nē, man visu laiku ir, ko darīt. Un te apkārt ir kaimiņi, nav tā kā citiem priesteriem.”
