“Mums [Ogrē] ļoti spēcīga Tautas frontes grupa bija – viss tas tika saorganizēts ar konkrētu vietu iedalījumu: kurš kurā autobusā brauks, kurš kurā mašīnā brauks. Mums bija noorganizēts vesels autoparks, autokolonna – autobusi, vieglās mašīnas, un ar tām mēs devāmies uz savu iecirkni, kas mums bija Ieriķu-Līgatnes apkārtnē," stāsta inženieris.
Tur bijuši nedaudz ātrāk, sadalījušies pa sektoriem un maliņā runājušies un gaidījuši, kad pienāks laiks doties uz ceļa. Kad tas noticis, Andrejs tiešām sajutis īpašas emocijas.
“Es esmu dzirdējis, ka čempionu kauss, kad sportisti paceļ to augšā – tās sajūtas nevarot salīdzināt ne ar ko. Es arī varētu mēģināt salīdzināt [Baltijas ceļu] ar kaut ko tādu, ka paceļ čempionu kausu,” viņš atklāj.
Par Baltijas ceļu Andrejam ir ļoti patīkamas atmiņas. “Emocionāli uzmetas zosāda,” viņš smaida.
Ceļā Andrejs stāvēja kopā ar ģimeni. Viņš arī saviem trim bērniem skaidrojis, ka visi sadosies rokās par brīvību un neatkarību – tādēļ jāpiedalās visiem. “Meitai tajā laikā bija tikai 5 gadi; viņa visu atceras – pat mašīnas krāsu atceras, ar kādu braucām. Tātad tas bija tāds pārdzīvojums, kas ir ļoti palicis atmiņā,” secina Andrejs. Runājot par ģimeni, Andrejs nevar nepieminēt pagājušā gada priecīgākos notikumus – viņa bērnu ģimenēs piedzima veseli trīs simtgades bērniņi!
1989. gada beigās Andreju un viņa ģimeni sasniedza negaidīts pārsteigums. Izrādījās, ka ģimene iemūžināta fotogrāfijā. “Fotogrāfija mūsu rokās nonāca pavisam nejauši – 1989. gada beigās avīzē “Literatūra un Māksla” ieraugām fotogrāfijas, un viena, kas atzīta par gada fotogrāfiju, un tā ir mūsu ģimenes fotogrāfija, kur es stāvu ar saviem trim bērniem. Un šī ir 89. gada fotogrāfija Latvijā,” neslēpjot gandarījumu, stāsta Andrejs.
