Luksemburga ir vislielākā no vismazākajām valstīm. Vienlaicīgi tā ir viszaļākā valsts Eiropā un ar visaugstāko dzīves līmeni.
Heinrihs Luksemburgā sāka strādāt vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā – 2003.gadā. Darbs Eiropas Komisijas apakšnodaļā ir pietiekami monotons, taču arī nav garlaicīgs, viņš atzīst. Kopā ar Gunitu viņi audzina divus dēlus. Ernestam ir četri, Jēkabam – divi gadi.
„Kas attiecas uz dzīves līmeni, kvalitāti, ģimeni, bērniem, skolniekiem, veciem cilvēkiem, par visiem ir padomāts un ir ļoti ērti te būt, tāda laba sajūta,” saka Gunita Puciriusa.
Un tomēr nevainojamie sadzīves apstākļi nevar aizvietot tautisko piederību. Heinrihs un Gunita stāsta, ka cenšas popularizēt Latvijas sasniegumus kultūrā, darot to šeit notiekošajās emigrantu dienās, aicinot latviešu kino veidotājus uz filmu festivāliem un citos pasākumos. Vairumā gadījumu šīs aktivitātes notiek par pašu līdzekļiem.
„Īstenībā viss atduras pret cilvēku entuziasmu, visiem ir pamatdarbs... Tas ir kā papildu sabiedriskais darbs,” skaidro Heinrihs.
Eiropas dienas svinības ir viens no ikgadējiem pasākumiem, kurā aktīvākie no dažiem simtiem letiņu dalās ar latviešu kultūras tradīcijām. Visspēcīgāk latviešus Luksemburgā pārstāv divas tautas mūzikas apvienības – folkloras kopa „Dzērves” un jauktais koris „Meluzīna”. Kora diriģente Jūlija Norvele stāsta, ka ik pa laikam dzirdot cittautiešu uzslavas.
„Dzīvojot šeit, tu sāc arī novērtēt, kas ir latviskais. Protams, tur ir arī ne tik glaimojošas lietas,” turpina Heinrihs.
