Dana savu nākotni saista ar Japānu
Dana Antipova deviņus gadus dzīvo Japānā un nereti kā tulce palīdz saprasties latviešiem un japāņiem, bet tā nav viņas pamatnodarbošanās.
"Šis stāsts nav unikāls. Gandrīz visi latvieši, kas tagad dzīvo Japānā, ir mācījušies Latvijas Universitātē japāņu valodu, tad brauc apmaiņā, viņiem šeit iepatīkas, meklē darbu, grib palikt. Tādu ir ļoti daudz, es esmu viena no viņiem," Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" par nokļūšanu Japānā stāsta Dana.
Danai japāņu valoda patīk no bērnības. Jau 12 gadu vecumā viņa interesējās par Japānu, viņai bija sava mapīte, kur krāja materiālus, tad aizgāja studēt japāņu valodu.
„Japānā ir forša valsts, kur ceļot. Mācīties šeit ir ļoti jautri, jo sabrauc cilvēki no visas pasaules. Kad sāk strādāt, sākas cita dzīve – no astoņiem līdz astoņiem tu esi darbā, vakarā ej gulēt, un nākamā dienā tas pats. Tas ir normāli Japānā,” ar ikdienu iepazīstina Dana.
Viņa šobrīd strādā japāņu kompānijā personāldaļā un nodarbojas ar japāņu uzņemšanu darbā japāņu kompānijā, kā arī māca jaunajiem darbiniekiem angļu valodu. Paralēli Dana strādā Japānas-Latvijas draudzības biedrībā.
„Oficiāli Japānā strādā astoņas stundas dienā, bet te nav pieklājīgi iet prom no darba pirmajam. Neviens negrib būt pirmais, tāpēc tādā ziņā jābūt pirmajām. Parasti, ja priekšnieks neaiziet, visi sēž. Manā ofisā ir labāk, darbs ir no deviņiem līdz sešiem, ja sanāk, visi iet mājās sešos, ja ne, astoņos,” par savu ikdienu un vispār darba dzīvi Japānā stāsta Dana.
Šobrīd Danas darba diena katru rītu sākas sešos, jo viņa dzīvo Jokohamā, bet strādā Tokijā. Katru dienu viņa mēro ceļu uz darbu un atpakaļ ar vilcienu, un tas aizņem trīs stundas.
Dana ir precējusies, viņas vīrs ir no Vladivostokas - abi iepazinušies starptautiskā festivālā Kobē.
„Kad atbraucu, viss šokēja. Pirmkārt, ir daudz cilvēku, visi kaut kur skrien. Trūkst dabas, trūkst vietas,” atklāj Dana.
Taču neskatoties uz to, savu nākotni viņa saista ar Japānu. Vismaz pagaidām tā domā.
Jevgeņija ar dēlu domā atgriezties Latvijā
Dana vērtē, ka kopumā Japānā būs kāds simts latviešu. Viena no viņām ir arī Jevgeņija Mori. Viņa jau 15 gadus ir precējusies ar japāni, bet ģimene 14 gadus dzīvojusi Latvijā. Vīrs saslimis, tāpēc nu jau divus gadus ģimene dzīvo vīra dzimtenē. Jevgeņija pilsētas svētkiem ir saposusies latviešu tautastērpā. Saruna rit krieviski, jo tā labāk un precīzāk var izteikties.
“Kobe ir brīnišķīga pilsēta, esmu tajā iemīlējusies. Kobe ir arī Rīgas sadraudzības pilsēta. No vienas puses to ieskauj jūra, no otras puses kalni. Ļoti plaša, ļoti skaista. Te viegli elpot. Visu laiku smaržo pēc jūras. Brīnišķīgi! Mēs te dzīvojam divus gadus, 15 gadus esmu precējusies ar japāni. Viņu sauc Suhiru Mori. Mēs ar Suhiru iepazināmies Latvijā, gadu nodzīvojām Kioto pilsētā. Pēc tam mans vīrs pieņēma lēmumu, arī es piekritu – mēs abi kopā izlēmām pārcelties dzīvot uz Latviju. Mans vīrs ļoti, ļoti mīl Latviju. Ir tajā iemīlējies. Viņš uzskata, ka tā ir viņa otrā dzimtene,” stāsta Jevgeņija.
“Latvijā dzīvojām daudzus gadus. Protams, reizi gadā vismaz mēnesi, divus ik gadu atgriezāmies Japānā, lai dēls varētu labāk apgūt japāņu valodu. Vispār japāņiem ik pa laikam jāatgriežas savā vēsturiskajā dzimtenē. Un es arī Japānu ļoti mīlu,” stāsta Jevgeņija.
Šajās viesošanās reizēs Jevgeņijas un Suhiru dēls Džefri apmeklējis bērnudārzu Japānā un papildinājis savas japāņu valodas zināšanas.
Taču dzīvē iekārtojies tā, ka ģimene vīra veselības stāvokļa dēļ tagad ir atgriezusies Japānā. Viņam uzstādīta biedējoša diagnoze – vēzis pēdējā stadijā. Latvijā neviens nav spējis palīdzēt, tāpēc ģimene nolēmusi atgriezties Japānā.
Kaut arī Jevgeņija ar vīru Suhiru Mori iepazinās pirms 15 gadiem, atmiņas par to brīdi ir spilgtas un dzīvas joprojām. Un dzīve iegrozījusies tā, ka drīz pēc iepazīšanās abi devušies uz Japānu. “Tā arī sanāca, viens otru iepazinām, „pierīvējāmies”, kad bijām jau precēts pāris. Tolaik sarunājāmies angļu, vācu valodā, bet mans vīrs sāka mācīties arī latviešu valodu,” atklāj Jevgeņija.
Arī vīra ģimene sievu no tālās zemes, no pavisam citas kultūras uzņēmusi ļoti labi, tāpat kā Jevgeņijas ģimene atsaucīgi pieņēmusi Suhiru.
Runājot par Japānu, Jevgeņija atklāj, ka pārsteigusi cilvēku labvēlība. “Pārsteidza tāda neizmērojama japāņu labvēlība. Arī vēlēšanās vienmēr palīdzēt. Piemēram, kad sākumā dzīvojām Kioto, gadījās, ka kaut kur nomaldījos. Vienmēr man kāds palīdzēja – aizveda līdz policistam, atrada kādu, kurš zināja , kur man jāiet.
Es sajutu tādu milzīgu vēlmi no viņu puses palīdzēt, pasargāt. Japāņi vispār ir ļoti laipni, ciena tavu privāto telpu,” stāsta Jevgeņija
un neslēpj, ka vienīgais, kas viņai sagādā grūtības šajā zemē, ir japāņu valoda. Viņa arvien to turpina mācīties.
Ikdiena Japānā
Stāstot par ģimenes ikdienu Japānā, Jevgeņija bilst, ka ir mājsaimniece, jo šajā zemē vismaz viņas paziņu lokā tā ir pieņemts, ka sieviete pēc bērna piedzimšanas kļūst par mājsaimnieci un tas ir viņas darbs. Ģimeni uztur vīrs.
“Japānā esmu mājsaimniece. Bija tā: no rīta pavadi vīru, gatavo brokastis, pie loga pamāj, un vīrs aiziet uz darbu. Un tad mājas darbi – izmazgāt, izgludināt, aiziet uz veikalu.
Japānietes gatavo katru dienu. Vienai dienai. Es, protams, iemācīju savam vīram ēst boršču, pīrādziņus. Agrāk ļoti labprāt ēdām rīsus visdažādākajos veidos. Tagad ģimenē iecienīti ir rīsu makaroni. Ļoti garšīgi.
Protams, te ir neatkārtojami suši, zivis. Mūsu dēls Latvijā īpaši neaizrāvās ar dārzeņu ēšanu. Te ir tik vienreizēji brokoļi, ka bērns ar baudu ēd tos. Vispār ļoti garšīgi vietējie augļi un dārzeņi,” stāsta Jevgeņija.
Dana gan savā stāstā atklāj, ka šobrīd Japānā trūkst darbaspēka un viens no risinājumiem ir vairāk nodarbināt sievietes. Tagad jau tas ir normāli, ka pēc dekrēta atvaļinājuma sieviete atgriežas darbā, nevis kļūst par mājsaimnieci.
Japāna ir pārapdzīvota, un dzīvokļi lielākoties esot mazi. Jevgeņija novērojusi, ka viņiem patīk askētisks dzīvesveids, dzīvokli cilvēki parasti izvēlas īrēt, lai nebūtu saistības ar īpašumu gadījumā, ja notiek dabas stihija. Arī Mori ģimene īrē divistabu dzīvokli. Jevgeņija to raksturo kā Latvijā labi zināmās “hruščovkas” kopiju.
Džefri sevi jūt vairāk Latvijai piederīgu
14 gadus vecais Jevgeņijas un Suhiru dēls Džefri Tacuhira Mori šobrīd mācās Ašas pilsētas starptautiskajā skolā, uz kuru katru dienu dodas 40 minūtes ar vilcienu. Sākumā viņš mācījies vietējā skolā, taču tajā daudz laika atvēl japāņu valodas apguvei, minimāli – svešvalodām. Tāpēc ģimenē pieņemts lēmums skolu mainīt.
“Tā kā mūsu ģimene ir internacionāla, mana un Džefri vēlme ir agrāk vai vēlāk atgriezties Latvijā, tāpēc mēs gribējām lielāku akcentu likt uz angļu valodu. Rezultātā izvēlējāmies internacionālo skolu. Lai tajā iestātos, bija jāiztur liels konkurss. Džefri uzrakstīja garu sacerējumu, kāpēc viņš vēlas šajā skolā mācīties. Vēlāk direktors teica, ka Džefri ir uzņemts šajā skolā tikai tāpēc, ka viņš bija uzrakstījis, ka būs vienīgais latvietis, kurš ir mācījies šajā skolā. Šo viņa rakstīto skolā uzņēma ar humoru, lai gan kopumā japāņi ir ļoti nopietni. Viņi neprot jokot. Skolā teica, ka ir gandarīti, ka tagad pasaules kartē, kura karājas skolā pie sienas, ir iesprausts arī Latvijas karodziņš. Mēs ar to ļoti lepojamies, ka varam šādi pārstāvēt mūsu valsti,” atzīst Jevgeņija.
Džefri, raksturojot atšķirības skolā Latvijā un tagad Japānā, atzīst, ka tā galvenokārt ir uzvedība, noteikumi, kas nosaka, ko drīkst un nedrīkst, un tie ir stingri jāievēro.
“Skolotājs skolā ir galvenais. Interesanti, ja Latvijas skolās par tīrību rūpējas apkopējs, tad Japānā to dara paši skolēni. Katrs skolotājs ir atbildīgs par noteiktu vietu skolā, skolēni dalās grupās un dodas iedalīto vietu uzkopt. Skolās ir arī stingri aizliegts par kādu paņirgāties. Ja Latvijā īpašu nozīmi nepiešķir kautiņiem, Japānā pret to izturas ļoti nopietni. Ja kaut kas notiek, tas tiek skrupulozi analizēts. Tiek iztaujāti visi, kas to ir redzējuši, lai viss būtu godīgi un nebūtu dažādu viedokļu, kas īsti ir noticis,” skaidro Džefri.
Džefri atzīst, ka vairāk jūtas piederīga Latvijai, ne Japānai.
“Neesmu pieradis pie šeit valdošajiem likumiem un īsti nezinu, kā uz tiem reaģēt.
Taču šobrīd man nekas nav īpaši grūti. Izņemot japāņu valodas mācīšanos,” uzskata Džefri.
Skaudrais stāsts - vīra slimība
Sarunas beigās pievēršamies sāpīgam tematam – Jevgeņijas vīra Suhiru slimībai, kas lika ģimenei atgriezties Japānā.
“2017. gada septembrī vīrs nokrita. Virtuvē zaudēja samaņu, tad mēs vēl dzīvojām Latvijā. Kad slimnīcā analizēja viņa veselības stāvokli, teica ka viņam ir vēzis pēdējā stadijā, diemžēl organismā jau ir daudz metastāžu, tāpēc palīdzēt vairs nav iespējams. Palicis neprognozējams laiks mājās, cik nu Dievs būs devis. Taču es tam nepiekritu, tāpēc es pierunāju vīru atgriezties dzimtenē,” atklāj Jevgeņija.
Latvijā ārsti prognozējuši, ka vīrs dzīvos mēnesi, varbūt divus, Japānā ārsti rīkojas citādi, un ģimene ir arvien kopā.
“Protams, arī šeit ārsti ir izbrīnīti par notiekošo. Viņi saka: viss turas tikai uz jūsu mīlestību. Mēs esam ļoti laimīgi, ka joprojām esam kopā.
Pēdējā laikā gan, sākot no decembra mēneša, Suhiru atrodas slimnīcā. Mājās viņu aprūpēt vairs nav iespējams, tomēr atgriezties Japānā bija pareizais solis, jo bija iespējams viņa dzīvi pagarināt. Iespējams, mums ļoti laimējās, bet vīrs arī ļoti vēlējās dzīvot,” stāsta Jevgeņija.
Jevgeņija šobrīd dzīvo Japānā, bet sarunā velta daudz mīlestības vārdus Latvijai un domā ar laiku arī atgriezties.
