Kad šobrīd dodas ciemos pie kuldīdznieka Kārļa Dazarta, viņa aizraušanās redzama jau daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā – sienu rotā pasteļu dabas ainava, kurā centrālā vieta atvēlēta upei. Ūdens ir teju katrā viņa dabas ainavā – vai tā būtu Latvija, vai Sibīrija. Vēl pēc tik daudziem gadiem kopš izsūtījuma, Kārlis joprojām ir pateicīgs ūdeņiem, kas viņam palīdzēja izdzīvot. Kad vecāki no Skrundas dzelzceļa stacijas tika izsūtīti, mazajam Kārlim bija tikai 10 mēneši. Kā ar zīdainīti klājies skarbajā ceļā, mamma nekad neesot stāstījusi. Ģimene nokļuva Krasnojarskas apgabalā pie Jeņisejas pietekas Kanas. Šodien pat grūti iedomāties, ko nozīmē mazam zēnam pašam bieži rūpēties par ēdienu, jo mamma visu dienu bija spiesta strādāt.
"Cik es sevi atceros, mēs tur puišeļi visos veidot tās zivis ķērām, zivis netrūka, tārpi mazāk bija, sienāži, mēs saķer, kādas piecas makšķeres, tie grunduļi daudz. Spēj tik vilkt laukā, viņiem gandrīz kā nēģus - galvu tik nplēš un var cept," stāsta Kārlis.
Visticamāk, ģimene izsūtāmo sarakstā nonākusi, jo Kārļa tētis spēlējis Ulmaņa kara orķestrī. Tēvu nosūtīja tik smagos darbos, ka viņš nomira pēc nepilniem pāris gadiem. Kārļa atmiņās tētis dzīvo fotogrāfijās, vienai līdzās Kristus tēls. Tomēr Kārlis ir mantojis mīlestību uz mūziku, bijis pieprasīts ballīšu muzikants.
"Es arī sāku spēlēt Sibīrijā bajānu, balalaiku, ģitāru, moņiku, vakaros mani jau gaidīja, es liku vaļā, Sibīrijā silti vakari,"atminas Kārlis.
Ar zīmēšanu Kārlis vairāk sācis aizrauties armijā, tad brīvajos brīžos zīmējis dažādus, kā viņš pats saka, lielos vīrus. Papildus zīmēšanu neilgu laiku apguvis Maskavas tautas akadēmijā, nabadzības dēļ bijis spiests to pārtraukt. Nu pastelī dažādi dabas skati regulāri top jau no kāda 2005. gada. Bieži viņa darbi ir bijuši arī izsādēs. Arī Kārļa balkons ir atpazīstam iztālēm.
Lai arī par Sibīrijas laiku viņš saka – kaut kā jau izdzīvojām, viņa ainavas ir dzīvespriecīgas un spilgtas.
