Bērnunams Krasnojarskas apgabalā devis izturību, kas noderējusi arī Latvijā, kad ilgus gadus īstas mājvietas nav bijis. Apkārtējie cilvēki palīdzējuši dzīvē atsperties – un Cecīlija savā darba mūžā bijusi vadošos amatos, paticis organizēt pasākumus. Tagad viņa Kuldīgā vada politiski represēto biedrību.
Kad aiz piecgadīgās Cecīlijas, viņas mammas, jaunākās māsiņas un brāļa muguras pirms 75 gadiem 14.jūnijā aizsitās vilciena vagona durvis, viņa nesaprata – kāpēc. Kāpēc pārtraukta viņas jaukā bērnība Kuldīgas novada Gudenieku pagastā, kāpēc savu tēti – aizsargu viņa redzēs vairs tikai fotogrāfijās, kāpēc pāragri jākļūst pieaugušai?
Tomēr tas nebija vienīgais likteņa trieciens. Kad Krasnojarskas apgabalā, cīnoties par izdzīvošanu, bija nodzīvoti divi gadi, mūžībā aizgājusi Cecīlijas mamma.
"Tad, kad mammīti veda prom, tad krita pārslas, tādā zārciņā vīri mammīti ielika. Kad jau biju bērnunamā, tad man parādīja mammas kapu," stāsta Cecīlija.
Lieki piebilst, ka izsūtītās statuss bērnunamā dzīvi tikai pasliktināja. Viņa atceras teicienu, ko latviski varētu tulkot – latvieti, kur tu lido, zem gultas tev mēslus knābāt. "Kad tikām dežūrēt virtuvē, bija sienā caurumiņš, tur bija jāiebāž ēdiens, ja ne, tad no lieliem dabūja," atminas sieviete.
Kad Cecīlijai bija aptuveni 10 gadi, bērnunama bērnus sūtīja atpakaļ uz Latviju. Pastāvīgi vieta pie kāda no radiniekiem neatradās, viņa atceras, kurš radiņš paņēma, tur gāju. Arī pēc Ēdoles pamatskolas beigšanas turpināt mācības palīdzējuši apkārtējie cilvēki.
