Filma ir par divpadsmitgadīgu puiku, kuru māte audzina viena pati. Nogurušajai un darbā aizņemtajai mammai puika samelo. Meli beigās saveļas tik lielā kamolā, no kura izkulties liekas neiespējami, - nozagta nauda, nodots draugs, dusmīga mamma.
Kristofers stāsta, ka ikdienā pats mammai maz melo un viņa paša dzīvei ar ekrāna varoni ir maz līdzību.
“Pēdējā laikā nē, [nemeloju], varbūt agrāk, kad biju mazs,” atzīst Kristofers Konovalovs.
Uz provēm viņš aizgājis joka pēc. Pēc tam jau viss bijis nopietni – pa īstam bija jāmācās spēlēt arī saksafons, jo filmā galvenais varonis spēlē orķestrī. Strādāt kopā ar režisoru Jāni Nordu esot bijis neizsakāmi viegli, atceras Kristofers. Nav bijis grūti arī atcerēties tekstu.
Vienīgā epizode, kura Kristoferam iekritusi prātā, ir mammas pļauka, kuru aktrise Vita Vārpiņa viņam iesit, kad uzzina, ka dēls melo. Sākotnēji Kristofers pat nedaudz apvainojies uz Vārpiņu.
“Tā epizode sākumā kaut kā.. Pēc tam sapratu, ka kopumā ir ok,” atklāj Kristofers.
Interesanti, ka Kristofera mamma arī ir saistīta ar medicīnu, tāpat kā viņa varoņa mamma filmā. Viņa stāsta, ka sākotnēji ģimenē filmas scenārijs uztverts ar nelielām bažām.
“Mums ģimenē jau tādas problēmas nav,” saka Kristofera mamma.
Filma Kristoferu neesot sabojājusi. Kopš filmēšanās viņš jau ir krietni izaudzis un tagad diezin vai kāds viņu vairs atpazītu uz ielas kā Robertu no filmas “Mammu, es tevi mīlu”. Arī skrejritenis jau sen kā nomainīts pret jaudīgu sporta riteni.
Kristoferu filmas veidotājiem ir diezgan grūti izvilkt uz dažādiem festivāliem un filmu prezentācijām, jo pusaudzim no Cēsu mazpilsētas tas ne īpaši patīk un aizrauj.