Ceļš līdz Latvijas pilsonībai Irinai nebija viegls - kaut arī viņai ir latviešu saknes, nācās kārtot daudzas formalitātes un arī eksāmenus.
Bet vēlme iegūt Latvijas pilsonību bija liela, tāpēc pat vairākas reizes mēroti tūkstošiem kilometru no Krasnojarskas uz Latviju.
Pēc pases saņemšanas Porosjatņikova atzīst, ka īstenojusi sapni, par kuru ir sapņojuši arī viņas senči, kas savulaik uz Sibīriju devās savas zemes meklējumos, bet arī esot svešumā nezaudēja latviskumu.
"Es esmu laimīga. Es esmu etniska latviete. Mani senči aizbrauca uz Sibīriju 1906.gadā. Dzimtenē zemes nebija," saka Porosjatņikova.
Irina neslēpj, ka latviešu valodā vēl pagrūti izteikties, valodu mācījusies, gatavojoties pilsonības iegūšanai. Lai saruna ritētu raitāk, piedāvāju Irinai sarunāties krieviski, bet viņa tomēr cenšas runāt latviski, vairākas reizes bijusi Latvijā arī uz 3x3 nometnēm. "Krasnojarskā ir latviešu biedrība "Dzintars": ir koris, svētki," viņa pastāsta.
Pasniegta tik svinīgi - Cēsu pilī? Atbilde vienkārša – šo svinīgo pilsonības iegūšanas brīdi viņai sagādājuši Latvijas draugi, un to ir daudz, jo Irina palīdzējusi gan organizēt ekspedīcijas uz izsūtījuma vietām, uzņēmusi cilvēkus, kuri braukuši uz Sibīriju pie turienes latviešiem.
Piemēram, cēsniece Ieva Eglīte stāsta, ka Irina palīdzējusi viņas ģimenei atrast tuvinieku kapus Sibīrijā. "Krasnojarskas novadā ir Tjuhteta, kur guļ vīrabrālis un vīra vecaistēvs. Tas ir apmēram 330 kilometrus no Krasnojarskas. Viņa aizbrauc uz kapiem un meklē, meklē līdz atrod," stāsta Eglīte.
Emocionāls pārdzīvojums Sibīrijas latvietei bija arī iespēja Cēsīs noskatīties filmas „Melānijas hronika” pirmizrādi, to viņai sarūpēja cēsniece Mairita Kaņepe.
Žurnāliste Mairita Kaņepe pati vairākas reizes bijusi Sibīrijā pie turienes latviešiem. Mairita stāsta, ka daudzi vēlētos iegūt Latvijas pilsonību, bet baida šis process, tā arī Irinai latviešu valodas eksāmenu nācās braukt kārtot uz Daugavpili, jo Rīgā ierēdņi tam neatrada laiku.
"Tie cilvēki, kuru senčus izsūtīja vai kuri devās trimdā, taču Latvijā dzīvoja no 1881. gada līdz 1940.gadam, uzreiz iegūst pilsonību. Taču tiem, kuri bija ekonomiskie migranti, nepietiek tikai ar fakta pierādīšanu (..)," saka Kaņepe.
To, ka Krievijā dzīvojošie latvieši vēlētos iegūt pilsonību, atzīst Lauma Vlasova, Krievijas latviešu kongresa priekšsēdētāja, bet ceļš ir birokrātiski sarežģīts, un it sevišķi tiem, kuri senči izceļoja savas zemes meklējumos. "Ja senči ir izbraukuši no Latvijas, toreiz, piemēram, no Vendavas guberņas, (..) tad šodien tas ir jāpierāda, dodot dokumentu, kas ir izdots, piemēram, 1879.gadā. Tas ir praktiski neiespējami (..).
Krasnojarskā cilvēki pat nemēģina sākt šo procedūru, it sevišķi zinot, kam cauri ir izgājusi Irina Porosjatņikova," saka Vlasova.
Bet Irina Porosjatņikovu atkal uz Sibīriju dosies gan ar lūgumu apmeklēt tur palikušo piederīgo kapus, gan arī ar daudziem aicinājumiem atkal atgriezties Latvijā.
