Kā studente emigrēja un kļuva par konkurētspējīgu profesionāli Īrijā. Gulbenietes stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Sandija Veigule pabeidza Gulbenes 2. vidusskolu, iestājās augstskolā mācīties angļu un spāņu valodas. Pēc diviem gadiem finansiālu grūtību dēļ vairs nevarēja atļauties turpināt studijas. Ieraudzījusi avīzē sludinājumu, 2006. gada janvārī devās uz Īriju studēt viesmīlības pamatus un angļu valodu. Īrijā ieguva bakalaura un vēlāk arī maģistra grādu grāmatvedībā. Pagājuši trīspadsmit gadi, un viņa ir izaugusi līdz menedžeres līmenim pasaules lielākajā profesionālo servisu kompānijā "Deloitte". Ja kāds nolēmis pārvākties uz Īriju, viņa noteikti iesaka tur arī studēt un strādāt profesijā.

“Man bija tikai divdesmit gadi,” viņa stāsta. Tas bija trīs mēnešu kurss, kas sākās janvārī. Paņēmusi studiju atvaļinājumu Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā, Sandija nodomāja, ka aizbrauks uz pāris mēnešiem.

Atbrauca kopā ar latviešu grupu, kurā nevienu nepazina. Lidmašīna bijusi apmaksāta. Sagaidīja, aizveda no Dublinas uz Voterfordu. Bijis patālu. Gandrīz trīs stundas jābrauc. Tur bija noīrēti trīsistabu dzīvokļi - trīs cilvēkiem viens. Visi dzīvoja viens pie otra, tā arī kopā turējušiess. Bijis ļoti jauki. Visu dienu kopā mācījušies, bet vakarā visi gājuši mājās. Joprojām palikušas labas attiecības. Daži aizbrauca atpakaļ uz Latviju. “Cilvēki, kuriem ļoti mīļa valsts, kuri tiešām gribēja atgriezties,” stāsta Sandija. Citi palikuši. Diviem pat savs bizness Īrijā. Ļoti labi iet.

Trīs gadus viesmīle un arī studente

Angļu valoda  Sandijai bija ļoti laba, problēmu ar darbu nebija. Bet, redzot, kā cilvēkiem smagi jācīnās, domājusi, kā tiks galā vecumdienās. Vai tiešām gribēs līdz sešdesmit gadiem strādāt restorānā? Izaugsmes iespēju nebija. Menedžeriem ir labāk, bet par tādu tur grūti tikt. Kas tikuši, tai amatā arī paliek.

Lai nodrošinātu sev nākotni, Sandija nolēma mācīties grāmatvedību, kas gan nav īpaši patikusi. Tomēr grāmatveža darbs esot labs un atbilstoši atalgots. Sandiju tas ieinteresējis, jo arī matemātikā bijusi gana stipra. Tas bija trīs gadu kurss Voterfordā un netālu no vietas, kur Sandija dzīvoja. Bija labi. Brauca katru rītu uz augstskolu, vakarā brauca mājās. Lai apmaksātu sev dzīvošanu, sestdienās un svētdienās strādāja par viesmīli.  

Darbu piedāvā Īrijas 4 lielākās grāmatvedības kompānijas

Kad izstudēja, pieteicās uzreiz visās četrās Īrijas lielākajās grāmatvedības kompānijās "Deloitte", "PricewaterhouseCooper", "KPMG", "Ernst&Young", lai sāktu stažēties. No visām saņēmusi pozitīvu atbildi, Sandija izvēlējās kompāniju "Deloitte", kas labāk patikusi. Tur jautājuši, vai negrib studēt maģistrantūrā. Tā vietā, lai sāktu strādāt, Sandija aizgājusi studēt. Kompānija to apmaksāja, arī datoru iedeva. Paralēli studijām Sandija sestdienās, svētdienās turpināja strādāt restorānā, lai nodrošinātu sev dzīvošanu.

Ir skumji, bet nekādas citas iespējas pat nebija. Vienkārši bija jādara. Svešā valstī viena pati, un bija jāpieaug. Dažreiz Sandija skatās uz divdesmitgadīgiem jauniešiem Īrijā un domā: “Es gan tāda nebiju. Man bija viss jādara pašai. Jāstrādā, jāmācās, jādomā par to, kā es tikšu galā.” Esot jau tad domājusi par vecumdienām, ko darīs restorānā, kad būs pāri četrdesmit. “Neviens mani tad par viesmīli negribēs tur. Kā es iztikšu?” viņa stāsta.

Brīva laika bijis ļoti maz. Bija jāmācās un arī jāstrādā.

Stipendija bija, bet ne tik liela, lai pietiktu ēšanai, apģērbam un grāmatām. Grāmatvedības grāmatas ļoti dārgas. Liela īre bijusi jāmaksā un uz augstskolu jābraukā no vienas pilsētas uz otru. Pilsētā, kur bija augstskola, mājvietas bija dārgākas.

Negribēja lūgt palīdzību

Par Īrijas studentiem Sandija saka: “Kā nāk mācību gada sākums, tā vienmēr studenti prāto: “Vai, kā mēs izdzīvosim. Vecākiem tik daudz jāmaksā.” Un es vienmēr domāju: “Kāpēc jūs paši neejat un nestrādājat, nepalīdzat nedaudz vecākiem?” Īrijā esot pierasts, ka palīdzēs vecāki, arī jaunieši paši tā uzskata.

“Šeit īri, kā viņiem kas, tā viņi iet un prasa. Man bija ļoti grūti aiziet un atzīties, ka man nav,” Sandija stāsta.

Bijis maģistriem vienu vai divas nedēļas ceļojums uz Beļģiju. Jābrauc obligāti, jo tas bija mācību priekšmetā projekts. Brauciens apmaksāts, bet nebija naudas personīgiem izdevumiem. Bijis jāiet un jāsaka. “Viņi visi ies uz restorānu vai ies iedzert pāris dzērienus, vai ko …. Man nebūs, par ko nopirkt. Es nevarēšu ar viņiem iet. Ko es tur braukšu?” stāsta Sandija. Viņi sameklējuši, iedevuši Sandijai pirms brauciena kādus divsimt eiro, lai var iet socializēties kopā ar citiem jauniešiem no sava kursa. “Lai nebūtu tā, ka es sēžu viena pati un visi pārējie aizgāja. Un man nav vienkārši naudiņas. Nu tiešām ļoti, ļoti labi,” viņa ar pateicību atceras. Grūti bijis pateikt, bet pēc tam bijusi priecīga. Attieksme bijusi ļoti laba – it kā tas būtu normāli, ka paprasījusi.  

Restorāns mācību gada vidū aizvērās. Finanšu nebija, bet iekrājumi iztērēti mācoties.

Augstskola palīdzēja ar finansēm izdzīvošanai, jo zināja Sandijas situāciju.

“Šeit Īrijā ir vienkārši fantastiski. Tu nedrīksti vienkārši klusēt par savu situāciju. Domāt: “Ai man grūti, neviens man nepalīdzēs.” Cilvēki tā depresijā iekrīt,” skaidro Sandija. Vajagot stāstīt. Cilvēki ir ļoti atvērti un palīdz.

Stažēšanās un paaugstinājums

Augstskolā grāmatvedības kursā bijušas pāris lekcijas nodokļu pamatos. Sandijai iepatikās, tādēļ nolēma stažēties nodokļu jomā. Beidzot augstskolu, kvalifikācijas nav. Kvalifikāciju iegūst caur firmu, kurā stažējas.

Sākumā "Deloitte" maksāja industrijas vidējo algu. Tas bija aptuveni 28 000 eiro gadā. Tā pieauga ar katru nokārtoto nākamā līmeņa eksāmenu. Apmaksāti bija arī profesionālie eksāmeni grāmatvedības un nodokļu asociācijās. Uzņēmuma nodokļu departamentā ir pieņemts, ka darbinieki ar grāmatvedības diplomu iegūst divas kvalifikācijas – nodokļu un grāmatvedības. Grāmatvedības kvalifikācija gan nav obligāta. Tomēr "Deloitte" izteica vēlmi un Sandija piekrita pabeigt arī to. Trīs gadi pagāja ātri, un pieredze bijusi laba.

Pēc stažēšanās Sandiju paaugstināja par vecāko speciālisti. Sandijai viss veicās. Ar klientiem attiecības labas. Pēc pāris mēnešiem viņa kļuva par asistentu menedžeri. Uzņēmums ir starptautiska kompānija, un labas attiecības Sandijai izdevās izveidot arī ar cilvēkiem no citām valstīm. “Es tāda pļāpīga esmu,” Sandija smejas. “Un mani paaugstināja,” viņa smaidot saka.

Visi eksāmeni bija pabeigti, esot strādājusi, tad pieteicās maziņais. Sandija atkal tika paaugstināta par menedžeri.

“Es pat nezināju. Man sāka rakstīt īsziņas cilvēki: “Apsveicu, apsveicu ….” Es: “Ar ko tu mani apsveic?” Bet nu pagaidām dzīvojos pa māju,” stāsta Sandija. Paaugstinātajā amatā vēl nav strādājusi.

Jau gandrīz 14 gadus Īrijā

Mācības aizņēmušas ilgu laiku. “Ja es būtu zinājusi, būtu par dakteri izmācījusies labāk,” smejas Sandija. Gandrīz astoņi gadi, kamēr pilnībā tiek pie kvalifikācijām. Kad pieteicās darbā, nevarēja pagūt pieteikties uz maģistru. Starp bakalauru un maģistru iznāca gads brīvs. Strādāja vēl dažādos restorānos, kamēr pabeidza visas mācības. Grūts darbs, bet bija gandarījums un ļoti patika. Arī tagad pietrūkstot kontakta ar cilvēkiem. Pašlaik darbs pārsvarā ofisā ar datoru – e-pasti vai skaips, sarakste vai zvani. Ar klientiem tikšanās ļoti maz. Ja nu vienīgi sakarā ar nodokļu inspekciju ir kādi jautājumi, auditi. Tad klientu var satikt.

Dzīves apstākļi 

Kāda drauga mammai piederēja tā saucamā B&B viesnīcas tipa viesu māja. Tur bija kādas astoņas atsevišķas istabiņas, kuras izīrēja saviem draugiem. Virtuve un lielā dzīvojamā istaba kopīga, bet vannas istaba gan bijusi katram sava. Tā kopā dzīvojuši ļoti daudz cilvēku vienā mājā. Sanācis lēti un tobrīd izdevīgi. Tagad atskatoties Sandija atzīstas, ka tā vairs nevarētu dzīvot. Bijis ļoti skaļi, vienmēr netīrība, bardaks dzīvojamā istabā. Nav bijis iespējams savākt. Atnākot mājās, atkal viss bijis sajaukts.

Visi, kas dzīvoja tai mājā, pa dienu strādāja viesnīcas restorānā. Tad bija klusums un varēja arī mājās mācīties. Grūtāk, kad bija jāraksta maģistra diplomdarbs. Tad vajadzējis tiešām klusumu un koncentrēties. No rītiem ar autobusu Sandija devusies uz augstskolu, līdz vēlam vakaram bijusi tur. Augstskolā bija liela bibliotēka, kurā Sandija vienmēr mācījusies. Arī eksāmeniem tur gatavojusies. Mācīties varēja ļoti labi, bijis kluss. “Tur speciāli bija tādi ļoti gari galdi daudz, daudz … man liekas, kādi trīssimt studenti varēja sasēsties mierīgi,” stāsta Sandija.

Savā maģistra darbā Sandija pētīja to, kā lielo firmu organizāciju rezultātus ietekmē tas, ka galvenie direktori ir dažādu vecumu, dzimumu un no dažādām kultūrām. Lielajās kompānijās četri vai pieci cilvēki ir direktori. Parasti ir tendence, ka tie visi ir vīrieši, aptuvenais vecums - pēc četrdesmit. Sandija pētīja, kā ir tad, ja ir arī sievietes, dažāda vecuma un dažādu nacionalitāšu cilvēki. Sandija pierādīja, ka kompānijai ir labāki rezultāti, ja ir dažādi direktori. Tagad tas tiekot pētīts ļoti plaši. Ļoti aktuāli tas ir arī firmā, kur strādā Sandija. Tagad cenšas arī vairāk sievietes paaugstināt amatos.

Maģistra darbs bijis biezs - ap divsimt lapaspuses. Tomēr svarīgāks esot saturs. Visam jābūt secīgi - pamatīgi aprakstīta teorija, tad pētījums. Visam “jāplūst”. “Tad jau vairs nav svarīgi, cik lapaspušu sanāk," saka Sandija. Ja “neplūst”, tad neskaitās labs maģistra darbs.

Pieņemot darbā, uz atzīmēm skatās

Studiju darbus vērtē procentos. Tad nosaka – pirmā vai otrā klase. "First class honours" (pirmās klases apbalvojums) visaugstākā atzīme, ko var dabūt, – tā ir no 70% un uz augšu. No 60% līdz 70% ir 2.1, bet no 50% līdz 60% ir 2.2 – un pēdējais nav labs diploms. Ja grib kādā no lielajām grāmatvedības kompānijām strādāt, tad ar vērtējumu 2.2 viņi neņem. Uz atzīmēm skatās. Sandijas darba vērtējums bijis pāri astoņdesmit procentiem, bet vidējais vērtējums 2.1. Priekš ne-īra diploms bijis labs un atzīmes arī labas.

Darbā katra diena ir citādāka

Pienākumus darbā grūti aprakstīt, katru dienu ir pilnīgi kas cits. Ej uz darbu un nezini, kas būs. Strādā ar simtiem dažādu kompāniju. Vienā dienā var piezvanīt viena, bet otrā jau pavisam cita. Ar ēdienu saistītas, celtniecības, farmaceitiskās jomas, ostas krāni, arī ar kuģiem bijusi darīšana, kurus pārkrāsoja citā vietā. “Oi! Ļoti daudz kas un ļoti interesanti!” Sandija sajūsmināta stāsta. 

Kompānija strādā daudz un arī ar citām valstīm. Ja kompānija, kas Ķīnā ražo ostas krānus konteineru celšanai, grib tos atvest un uzstādīt Īrijā, bet darbaspēku grib ievest no Norvēģijas, Sandijai jāskaidro klientam, kā tas notiks: par ko jāmaksā PVN, vai to dabūs atpakaļ. PVN atšķirsies atkarībā no tā, vai krāns būs piemontēts pie zemes vai ne, kurā valstī tas tiks aplikts ar nodokli, jo tas ir ostas zonā. Katrā no gadījumiem rekomendācijas atšķirsies.

Ja farmaceitiskā kompānija veic jaunu medikamentu pētījumus, ved tos pārbaudīt uz Īriju, lai dabūtu Eiropas Savienības piekrišanu, ka tos var pārdot Eiropas Savienībā,  Sandija skatīsies, no kurienes tie ir, kas ar tiem tiks darīts, kas notiks laboratorijā, vai tos iznīcinās, kādas būs temperatūras. Pēc tā varēs pateikt, vai ievedot būs jāmaksā PVN. “Mēs runājam par miljoniem. Jaunajiem medikamentiem vērtība ir ļoti liela,” skaidro Sandija.

Tāpat Sandija strādā ar muitas, PVN un celtniecības nodokļiem. Kad celtnieks ceļ māju, ārpus firmas nolīgst strādniekus, esot speciāls celtniecības nodoklis. Ja to nemaksā, ir lieli sodi. “Tad man ir jāskatās, jākonsultē… atkarībā no tā, ko viņi dara” skaidro Sandija.

Var arī būt, ka kompānija atsūta sarakstu ar dažādiem produktiem un jautā, kādas PVN likmes viņiem jāuzliek, lai viņi pareizi PVN iekasētu. Tas esot vieglāk. To Sandija zinās. Gadās strādāt arī ar parastām PVN atskaitēm, kas ir vieglāks darbs. 

Bieži jābrauc uz kursiem pilnveidoties. Šogad Sandija bija Beļģijā muitas kursos uz vienu nedēļu tieši "Deloitte" kompānijas darbiniekiem. Bija Prāgā uz mācībām par tehnoloģiju, kas rēķina nodokļus - "artificial intelligence" (mākslīgā intelekta) programmām. Sandijai jāzina, lai var konsultēt, ja kāds par to jautā. Jaunās programmas nosaka PVN likmes. Līdzīgi, kā tas jādara Sandijai. Prāgā Sandiju decembra sākumā iepriecinājis sniegs - Īrijā tas ir ļoti reti.

Darba ikdiena un apstākļi

No mājām līdz Dublinai ir ļoti tuvu – pusstundas brauciens. Taču no rīta vajadzīga pusotra stunda, atpakaļ pat divas. Mašīnai pilsētas centrā vietu atrast grūti un dārgi – 3,50 eiro stundā. Darbs ir no 9.00 līdz 17.15 katru darba dienu. Darbā Sandija aizkavējas reti, kaut gan - ja vairāk darba, var palikt ilgāk, un tad amaksās par katru minūti. Jāatceras un jāparāda darba lapā viss, kas darīts. “Es tur varu ierakstīt – kādam bija dzimšanas diena, es gāju kūku ēst,” smejas Sandija. Jo departaments nepieņems, ja nebūs aizpildītas 7,25 stundas. Iespējams arī flexi laiks - var agrāk sākt un agrāk pabeigt. Darbā viss ir paperless (bez papīriem - elektroniski). Uz galda tikai dators, un viss ir datubāzē. Var strādāt no mājām. Ja ar kādu kolēģi jārunā, to var darīt skaipā. Sestdienas un svētdienas ir brīvas – laiks ģimenei.

Pusdienlaikam atvēlēta viena stunda. Blakus ir parki, cilvēki iet staigāt. Ergonomikas speciālists regulāri atsūta vēstuli uz e-pastu ar aicinājumu pārbaudīt darba apstākļus. Var arī pierakstīties, un viņš atnāk. Katru gadu ir pārbaudes, bieži ir veselīga uztura lekcijas. Māca arī iekopt dārziņu – stādīt un audzēt. Rāda un iedod sēklas. Ļauj pasmaržot.

Citreiz darba vieta atved suņus stresa mazināšanai. Var ar tiem paspēlēties. Tas ir jaunums.

Nodrošina arī veselības pārbaudes un vakcīnas. Katra mēneša pirmajā piektdienā ir socializēšanās - kopīgi ēd kūciņas un bulciņas, dzer kafiju un bauda dažādus gardumus. Ir kafejnīca ar siltiem ēdieniem un dažādiem salātiem. Katrā ēkas stāvā ir virtuve ar mikroviļņu krāsni un ledusskapi. Tie, kas vēlas, var ņemt līdzi savas pusdienas un uzsildīt. Uz vietas var gatavot maizītes, kā Īrijā pieņemts. Ir pieejama arī tēja, kafija un augļi.

Sandijai nav atļauts izpaust, kādu algu viņa saņem, bet tā esot ļoti laba. “Protams, vienmēr gribētos vairāk. Pietiek, lai visu samaksātu  un vēl iekrātu,” saka Sandija.

Ja cilvēki no Latvijas atbrauc uz Īriju, Sandija noteikti ieteiktu mācīties un strādāt profesionālu darbu. Izaugsme var būt ļoti laba, iespējas ir.

Lielās kompānijās līdz četrdesmit gadu vecumam varot par partneri kļūt. “Man tagad ir trīsdesmit četri, ja labi strādā, tad var … Tur jau mēs runājam par miljoniem. Viņi ir multimiljonāri, mūsu partneri. Ir, kur augt, kam strādāt,” stāsta Sandija. Ja strādā veikalā, izdzīvot grūti. Ģimenē diviem cilvēkiem pelnot, lielākā daļa naudas aiziet par mitekļa īri. Ja grib labāk dzīvot un kaut ko sev atļauties, daudz nekas pāri nepaliek un iekrāt ir grūti.

Par partneri kompānijā Sandija gan pagaidām kļūt negribētu. Tā esot atbildība par kompāniju, par taviem cilvēkiem, tavu departamentu. Tas esot grūts darbs, un tad jāstrādā vairāk. Arī klienti jāmeklē. Sandija uzskata: “Ģimenes ziņā sievietei tas ir ļoti grūti. Tāpēc pārsvarā partneri ir vīrieši. Sieva mājās var parūpēties par bērniem, un vīrietim ir vieglāk strādāt vairāk.” Visu pasaules naudu tāpat nevarot nopelnīt. Bet bērniem ir vajadzīgi vecāki. “Viņiem pilnīgi vienalga, cik es pelnu, kamēr viņi maziņi,” pārliecināta Sandija.  Basketbols vai māksla, bet viņiem svarīgi, ka ar viņu pavada laiku un izrāda interesi. Kad pati basketbolu spēlējusi, paticis, ka mamma spēles nākusi skatīties.

Pirms bērniņa piedzimšanas Sandija strādāja līdz pēdējam brīdim, jo gribējās un patika savs darbs. “Es zinu, ka būs grūti arī – man janvārī jāatgriežas atpakaļ darbā,” stāsta Sandija. Jau tagad viņa domā, kā tas būs.

“Bet es iešu atpakaļ uz darbu. Es gribu,” viņa saka. Īrijā bērnudārzā bērniņus ņem no trīs mēnešu vecuma. Par jaunākiem Sandija nav dzirdējusi. Dārziņš ir tuvu Dublinai, bet vairāk atgādina laukus. Tas piederot kādai ģimenei, un tur mājai apkārt ir zeme. Saimniekiem tā esot mīlestība pret bērniem – sirdsdarbs. Daudz ko māca, ved ārā un spēlējas. Samaksa gan esot tūkstoš eiro mēnesī par vienu bērnu. Tādēļ Sandija uzsver, ka profesionālā karjera ir labāka, jo tad var pietiekami nopelnīt un atļauties apmaksāt bērnudārzu.

Ja strādā darbā, kur alga uz rokas ir ap 1500 eiro mēnesī, bet tūkstotis ir jāatdod par bērnudārzu, tad ir grūti. Tāpēc daudzas sievietes darbā neatgriežas.

Būt jaunajai māmiņai Īrijā

tā sauktais dekrēta atvaļinājums Īrijā ir sešus mēnešus garš. Var ņemt to arī pirms dzemdībām, var arī sadalīt – pirms un pēc. Divas nedēļas pirms dzemdībām Sandijai dekrētā bija jāiet obligāti. Darbavieta nevēlas, lai cilvēkam būtu komplikācijas. Ja sieviete stāvoklī nejūtas labi, var ņemt slimības atvaļinājumu pat vairākus mēnešus. Pēc sešiem dekrēta mēnešiem pienākas vēl neizņemtais atvaļinājums un visas svētku dienas - kopā sanāk gandrīz astoņi mēneši. Pēc aiziešanas dekrētā sociālie dienesti maksā 250 eiro nedēļā. Arī darbavieta var izvēlēties maksāt, kā tas ir Sandijai. Lai viņa atgrieztos darbā, ietur 30% no algas. Sešus mēnešus pēc atgriešanās Sandijai to izmaksās kā vienu lielu summu. Tas ir stimuls. Daži neatgriežas, tad arī neizmaksā. Ir darbavietas, kur maksā visu uzreiz.

Kā Īrijā iemācīt latviešu valodu un kultūru

Ar savu mazo dēliņu Vincentu jau kopš viņa dzimšanas Sandija sarunājas latviešu valodā, un viņam patīkot. Viņš smaida, kad Sandija runā latviski. Sandija ir apņēmības pilna – mēģinās sarunāties. Esot pazīstami daudzi latvieši ar maziem bērniem, bet daudzās ģimenēs bērni mājās latviski nerunā, jo viņi bērnudārzā runā angliski.Latviski saprot, bet neatbild, jo pieraduši runāt angļu valodā. Sandija plāno vest bērniņu uz latviešu skoliņu, lai mācās valodu. Skoliņu esot daudz, parasti mācības notiek sestdienās vai svētdienās. Bērni dejo latviešu tautas dejas no maza vecuma, mācās latviešu valodu. Esot jauki. Ar latviešiem var arī aprunāties un ar latviešu ģimenēm iepazīties, kad aizved bērnu uz skoliņu.

Īrijā Sandija iepazinusi arī īru ģimenes, esot daudz īru draugu. Bet viņa grib iepazīties un uzturēt kontaktus ar latviešiem.

Sandijai ļoti patīk, ka bērnudārzos Latvijā esot citādi, jo daudz ko taisa no dabiskiem materiāliem, arī zīles salasot. Īrijā tā neesot. Ar māksliniecisko pusi tik daudz nestrādā. Sandija sava drauga sešgadīgajam puikam Loganam pagatavojusi kastaņu cilvēciņu, kādu bērnībā pati bija taisījusi, puika tādu nebija redzējis. “Kā viņam patika, ka tā var paņemt un kaut ko salikt vienkārši ar sērkociņiem!” priecīga stāsta Sandija. Pati esot ļoti radoša un gribētu, lai viņas bērniņš arī tāds.

Uz Latviju - vienu divas reizes gadā

“Es par Latviju īpaši vairs nevaru runāt, jo aizbraucu vienreiz, divreiz gadā. Es vairs nezinu, kā cilvēki Latvijā dzīvo. Es vienmēr saku: “Oi, Latvijā viss lēts, viss lēts …” Bet tagad es runāju, un visi saka: “Vai, cenas taču tādas pašas kā Īrijā.” Bet es jau nezinu. Es atceros to, kā bija pirms trīspadsmit četrpadsmit gadiem, kad es biju vēl jauna. Tad bija tās lētās cenas. Tad bija savādāk, tolaik vēl lati bija," stāsta Sandija. Mamma esot Latvijā, arī brālis un viņa mazā meitiņa, pie kuriem reizēm aizbraucot ciemos.

“Ja es domāju, ka manai mammai neiet pārāk labi, es viņai iedošu drusciņ, lai dzīvokli varētu samaksāt …. Bet viņa neprasīs. Mums tāda ģimene,” saka Sandija.

Bet bieži esot tā: aizbrauc uz Latviju uz nedēļu vai divām, visi domā, ka viņai ļoti daudz naudas tāpēc, ka Īrijā dzīvo. Taču Īrijā esot citas izmaksas. Alga liela, bet dzīvoklis maksā dārgāk. “Neviens mēs te neesam miljonāri Īrijā,” skaidro Sandija, kaut gan klājas labi, nav tādas nabadzības. “Es zinu, ka Latvijā ir tā, ka tiešām [daudziem] pensionāriem dzīvot ļoti grūti. Es pat nezinu, kā viņi vispār paēd, ka viņi apmaksā savu dzīvokli. Un nav viņiem tādas palīdzības, kā Īrijā. Šeit tu aizej uz sociālajiem dienestiem, var aiziet pie "counclers" (konsultanti), un tu vari pateikt savu problēmu. Teiksim, jaunā māmiņa aiziet un pasaka: “Man nav ratiņiem naudas.” Viņi paskatīsies, ko tu dari, ko tu strādā, un viņi var tajā pašā brīdī tev izsniegt naudiņu…” stāsta Sandija. Pēc individuālās situācijas skatās.

Uz Īriju pamudinājusi doties finansiālā situācija

“Es gribēju izglītību. Es nevarēju to atļauties, un bija izmisums tajā brīdī,” viņa saka. Tobrīd nav zinājusi, ka Īrijā to apmaksā valsts, bet pašam jāmaksā tikai par izdzīvošanu. Gribējies arī visus spēkus veltīt studijām. Pabeidzot studijas, gribējusi valodas labi zināt, nevis izstudēt tikai papīra dēļ, neprotot runāt ne angliski, ne spāniski. Protams, arī tagad spāniski nerunā, bet angliski gan.

Palika Īrijā, jo satika arī pirmo mīlestību. Viss bija ļoti nopietni, viņi jau pat saderinājās, nopirka māju, tomēr attiecības nesanāca.

Bija pagājuši pieci gadi, un Sandija Īrijā jau bija iedzīvojusies. Latvijā pieaugušā cilvēka pieredzes viņai nebija.

Tagad Sandija saka: “Divdesmit gadi - tas jau ir pavisam jauns cilvēks. Man ilgāka ir dzīve šeit, Īrijā, nekā bijusi Latvijā. Tur bija skola, draugi bija, tas bija drusciņ savādāk."

Varbūt arī varēja apvienot darbu ar mācībām Latvijā, bet bijis grūti atrast darbu. Sandija stceras, ka esot strādājusi pāris vasaras. Ja nebūtu iespējas braukt uz Īriju mācīties, viņa būtu palikusi Latvijā, kaut kā būtu cīnījusies. Varbūt būtu paņēmusi studiju atvaļinājumu, nopelnījusi naudiņu un samaksājusi.

Latvijā bija draugi un tuvi cilvēki, un ģimene ir īpaši svarīga. Sākumā nebijis viegli Īrijā iedzīvoties, ļoti gribējies mājās. Aptuveni reizi gadā kādu mēnesi bijis ļoti grūti, esot raudājusi, vecmammai zvanījusi. Sākumā arī bieži braukusi uz Latviju. “Vilka atpakaļ mani,” viņa saka. Bet, kad vairāk iedzīvojusies un atradusi draugus, kļuvis vieglāk.  

“Sarunāties skaipā nav tas pats, kas būt tur, dzert tēju ar mammu vai ar vecmammu un sarunāties …” stāsta Sandija. Kad piedzimis bērniņš, bijis Sandijas partneris Andijs un viņa ģimene, bijuši arī citi draugi. “Bet te nebija manas ģimenes, kas mani atbalstītu, kas redzētu manu bērniņu,” stāsta Sandija. Nebija pat tādos lielos brīžos, arī bērniņa kristībās. Viņiem vajadzējis atlidot, bet brāļa meitiņa nokļuvusi slimnīcā. “Es pat raudāju pirms kristībām, ka nav savas ģimenes. Man liekas, tas ir pats grūtākais cilvēkam ārzemēs. Ja atbrauc ar visu ģimeni kopā, tad ir nedaudz savādāk, es domāju,” saka Sandija. Andija ģimene - gan vecāki, gan brāļi un māsas - esot ļoti labi pret Sandiju, bBet savējos gribas. Mamma gan tomēr atbraukšot, un par to Sandija ir priecīga.

Pārdomas par ģimenes pārbraukšanu uz Īriju

Mamma gatava braukt dzīvot Īrijā un palīdzēt Sandijai bērnu pieskatīt. Mazais būtu no sirds aprūpēts un latviešu valodu mācītos. Sandijai tas patiktu. Mamma esot jauna – vien 53 gadi. Sandiju ar brāli izaudzinājusi, tagad pati beidzot var savu dzīvi dzīvot. Sandija uzskata, ka mamma to pelnījusi. Latvijā mammai ir ļoti labs darbs. “Šeit viņa atbrauks, sēdēs ar bērnu. Ja viņa gribēs aiziet kaut kur strādāt - valodas nav, viņa traukus mazgās ar savu juridisko izglītību. Man žēl mammas – un es negribu [ka viņa brauc šurp],” skaidro Sandija.

Brālis atbraucis uz kādu brīdi, bet nevarējis iedzīvoties, tā ir arī citiem cilvēkiem bijis. Sandija domā, ka arī valodas nezināšana var stipri ierobežot: “Un, ja ir tāds ļoti atvērts cilvēks, komunikabls, tad tas ir ļoti grūti, ka tu gribi un tu nevari.” Ja ilgāk padzīvo, tad, protams, valodu iemācās.

Latvijā abi ar Andiju viņi ir bijuši. Andijs esot tipisks īrs. Viņam patīk Īrijā, ir sava kompānija. Sandijai esot grāmata “Latviešu valoda trīs mēnešos.” Devusi Andijam un gibējusi, lai viņš kādus vārdus pamācās. “Ir citi īri, es zinu, kas iemācās drusciņ kaut ko un saprot. Viņš ne,” smejas Sandija. Dēliņš Logans viņam ir no iepriekšējām attiecībām. Ja brauktu projām, viņu nevarētu ņemt līdzi. Tas būtu ļoti problemātiski. Andijs par bērniem ļoti rūpējoties. "Viņš visu dienu strādā. Es neuzskatu, ka viņam pēc darba būtu jāņem bērns, bet viņam ļoti patīk,” stāsta Sandija par savu partneri. 

Sandija ar Andiju ir saderinājušies un domā par kāzām. “Mēs meklējam jaunu māju, ko pirkt, meklējam tuvākajā apkārtnē,” stāsta Sandija. Pat nedomājot, ka varētu pārvākties uz citu pilsētu. Svarīgi būt netālu no Andija vecākiem, kuru mājas esot netālu. Īriem ļoti svarīga ir ģimene. Visa ģimene visu dara kopā.

“Man gribētos atgriezties Latvijā, bet es zinu, ka es nekad neatgriezīšos, jo es esmu Īrijā iedzīvojusies. Man ir īru ģimene. Man ir draugs īrs.

Mans bērniņš būs īrs. Bet viņš būs arī latvietis. Man viņam būs latviešu pilsonība, būs latvieša pase, viss būs. Bet tomēr viņš izaugs kā īrs,” stāsta Sandija.

Esot cilvēki, kas cenšas noslēpt, ka ir latvieši un latviski nerunā. “Bet es esmu latviete un es visiem to stāstu,” saka Sandija. Patīk, ka ir latviešu draugi, gribas saikni saglabāt un valodu praktizēt, citādi aizmirstas latviešu valodas vārdi. “Es zinu, par ko es strādāju šeit, - angliski es varu izstāstīt, bet latviski es to vairs nevaru,” skaidro Sandija. Citreiz, ar mammu pa telefonu runājot, pat vienkāršus vārdus grūti atcerēties.

Sandija katru gadu 18. novembrī brauc uz Latviju, un tā jau esot tradīcija. “Man ļoti patīk tā cilvēku vienotība, un kad ir salūts, un visi cilvēki kopā! Un tāds prieks, it sevišķi pagājušogad, kad bija lielais salūts. Es arī biju. Tik daudz cilvēku! Un visi sabraukuši no visām Latvijas malām. Tāda ļoti jauka sajūta. Latvieši ir stipra nācija, ļoti stipra nācija. Tas ir patīkami. Patīkami būt latvietei,” aizkustināta saka Sandija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti