Rīta Panorāma

«Tēvi tur»- Dzintras Gekas dokumentālās filmas pirmizrāde Latvijas Televīzijā

Rīta Panorāma

Intervija ar Viesturu Kairišu un Inesi Boku-Grūbi

No Sibīrijas deviņu gadu vecumā viens pats atbēg uz Latviju

Juris Vidiņš no Sibīrijas deviņu gadu vecumā viens pats atbēg uz Latviju un tiek izsūtīts vēlreiz

Viļānu slimnīcas ārsts Juris Vidiņš un viņa ģimene bija to cilvēku vidū, kurus pirms 75 gadiem padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. Tolaik Jura Vidiņa tēvs bija ārsts un žurnālists – cilvēks, kurš nebija draudzīgs jaunajai varai. Vidiņš sarunā ar LTV “Rīta panorāmu” atcerējās, kā viņš deviņu gadu vecumā viens pats no Sibīrijas atgriezās Latvijā un pēc tam vēlreiz tika izsūtīts.

 “1941. gadā 14. jūnijā no rīta piecos Mazirbē doktorātā klauvēja, atnāca zaldāti un viens vietējais milicis un pateica, ka divu trīs stundu laikā jāsapakojas un jābrauc būs uz Sibīriju,” par to dienu stāstīja Vidiņš.

Toreiz Jurim Vidiņam bija trīs gadi. Viņš kopā ar mammu, māsu un brāli tika iesēdināts lopu vagonā un nosūtīts uz Sibīriju. Tēvs tika nošķirts no ģimenes, un bija jāpaiet vēl trīspadsmit gadiem, līdz viņi varēja satikties. No garā ceļa uz Sibīriju Vidiņš maz ko atceras un ir pārliecināts, ka, būdams bērns, izsūtīšanas šausmas pārdzīvojis daudz vieglāk nekā vecāki cilvēki.

“Aizbraucām tur, ierādīja mums pussabrukušu mītni pie baznīcas, kur bija pilns ar žurkām, un tā mēs tur laimīgos sociālisma gadus pavadījām. Tādu īstu badu mēs necietām, salīdzinot ar citiem, kuri badā mira, jo māte bija dikti saimnieciska, šiverīga, strādāja veikalā,” atcerējās Vidiņš.

1946.gadā radās iespēja brāli un māsu aizsūtīt uz Latviju, gadu vēlāk Juris ar mammu nolēma saviem spēkiem bēgt uz dzimteni. Bet viņi ātri vien tikuši noķerti.

“Māti paņēma ciet, bet viņa man paspēja pateikt, pie kā ir atstāti 1000 rubļi un lai es viens kuļos uz Latviju,” stāstīja Vidiņš.

Deviņu gadu vecumā viņš viens pats uzsāka ceļu uz Latviju. Tikmēr mamma izbēgusi no ieslodzījuma vietas un dzimtenē nonāca mēnesi ātrāk nekā dēls.

“Krasnojarskā ar vienu kravas mašīnu sarunājām, ka varu paslēpties starp graudu maisiem. Mašīnu kādas trīs četras reizes pārbaudīja zilcepurainie, bet es biju starp tiem maisiem, man bija uzklāts kažoks virsū,  Krasnojarskā paziņas palīdzēja iegādāt biļeti,” stāstīja Vidiņš.

Ar vilcienu viņš ticis līdz Novosibriskas stacijai, kur vēlreiz saskāries ar cilvēcību no svešinieku puses.

“Palīdzēja biļeti nopirkt, pateica, lai noteikti nebrauc caur Maskavu, kur mani noķers. Un tad es braucu caur Saratovu, Harkovu, un tā es atkūlos. Man tas ceļojums bija kaut kur divi mēneši,” atcerējas Vidiņš.

Latvijā viņi dzīvojuši nelegāli, 1952. gadā noķerti un vēlreiz izsūtīti uz Sibīriju. Šajā dzīves posmā nācies pabūt sešos dažādos cietumos. Pēc Staļina nāves palaisti brīvībā un uzsākuši dzīvi izsūtījumā. Tad beidzot izdevies sastapt tēvu, ar ko kopā atgriezušies Latvijā.

Lai gan uz Sibīriju Vidiņš izsūtīts agrā bērnībā, vienmēr ir gribējies atgriezties mājās.

“Es kad pirmajā klasē Krievijā mācījos un kad stāstīja par “zapad” (rietumi - krievu valodā; red.),  tad man tirpoņa gāja. Es nezinu, vai tas ir gēnos, bet vilka.. un es tagad nevaru iedomāties, ka tagad varētu atstāt Latviju, savu tēvu zemi, un kaut kur braukt, lai gan man tādu iespēju bijis,” sacīja Vidiņš.

Tāpat kā ebreji holokaustu, tā arī latvieši izsūtīšanas nedrīkst aizmirst, uzskata Vidiņš, jo vairāk tāpēc, ka liela daļa to organizatoru un viņu pēcnācēji nav izvērtējuši savu rīcību un neuzskata, ka viņi pie kaut kā būtu vainojami.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt