Piektdiena [pirms nedēļas] bija Jūsu pēdējā darba diena. Šobrīd Latvijas Radio mājā Jūs kravāsit savas mantas. Kāpēc tā?
Tieši tā. 23 gadus bez dažiem mēnešiem es nostrādāju Latvijā kā Lietuvas Radio štata korespondents. Bet tagad jaunā vadība ir izlēmusi, ka Latvija tomēr… es biju vienīgais štata korespondents ārzemēs un pēc jaunās radio vadības teiktā, Latvija stratēģiski laikam Lietuvai nav tik liela valsts, tik ietekmīga valsts, lai šeit turētu korespondentu štatnieku, jo pat Amerikā, lielajās Eiropas valstīs korespondenta, kas strādātu štatā, nav.
Man ir piedāvāts, ja es gribu turpināt sadarbību ar Lietuvas Radio, varu kā ārštatnieks to darīt. Bet, protams, slodze būs krietni mazāka un krietni retāk būtu jārunā par Latviju.
Vai Jums jau ir kādi plāni, ko darīt tālāk?
Nu, protams, es jau 23 gandrīz gadus esmu šeit, Latvijā, un esmu pieradis pie Latvijas, pie Rīgas, pie Latvijas Radio ēkas, un tagad, ja man būtu pilnīgi jāaizbrauc uz Lietuvu, būtu jāpārrauj savas saiknes ar Latviju, būtu grūti, protams. Bet tik un tā es gribētu palikt žurnālistikā.
Žurnālistikā gribētu palikt, bet nevis rakstīt, man tuvāk runāšana. Es tāds pļāpīgs cilvēciņš esmu.
Redzēsim, kā tas izdosies vai neizdosies. Man bija kontakti ar dažiem Lietuvas medijiem, kuriem es piedāvāju savus pakalpojumus. Vieni teica, ka Latvija varbūt viņiem neliekas tik svarīga un korespondents viņiem nebūtu vajadzīgs. Otri vēl domā. Tad vēl redzēs. Gan jau kaut kā nokārtosies.
Jūs jau minējāt, ka 23 gadus esat Latvijā. Kā Jūs šeit nonācāt?
Pirmā mana ierašanās Latvijā bija laikam kādu gadu četru piecu vecumā, jo diezgan ilgu laiku bija jābraukā pie ārstiem Latvijā. Tur es jau laikam kādu sešu gadu vecumā brīvi runāju latviski. Pēc tam atgriezos Lietuvā, pabeidzu vidusskolu, iestājos universitātē, un kā topošajam filologam jau tad man bija tāda doma, ka es savu nākotni mēģināšu saistīt ar Latviju.
Un mēs bijām atbraukuši uz pusgadu šeit stažēties Latvijas Universitātē. Tad es kaut kā nolēmu piedāvāt savus pakalpojumus Lietuvas Radio.
Kā es jau teicu, es esmu diezgan pļāpīgs cilvēks, un man likās tas darbs diezgan pievilcīgs. Un viņi piekrita manam piedāvājumam. Es dažus gadus strādāju Latvijā kā ārštatnieks. Un 1996. gada rudenī man tika piedāvāta štata vieta Latvijā. Notika tāda kā bartera apmaiņa. Pirmā Latvijas Radio korespondente Lietuvā Ilze Puncule aizbrauca strādāt uz Viļņu, bet es šeit iekārtojos Latvijas Radio, un līdz šim laikam tā arī rezidēju šeit.
Vai Jūs atceraties savu pirmo reportāžu no Latvijas? Par ko tā bija?
Pirmā bija kā ārštatniekam. Man tika tāda mēģinājuma reportāža. Es stāstīju par Latvijas lietuviešiem. Lietuviešu šeit ir diezgan daudz – ap 30 000. Lietuviešu kopienai ir ļoti vecas un skaistas tradīcijas. Tas bija par lietuviešiem.
Par kuriem pēdējā laika notikumiem Jūs esat ziņojis?
Protams, visinteresantākie man bija tādi notikumi, kas nāk no reālās dzīves. Bet, tā kā Lietuvas Radio ir nacionālais radio, protams, jāreaģē arī ir uz politiskajiem notikumiem.
Bet no tiem nopietnajiem, politiskajiem notikumiem man vispatīkamāk ir atcerēties manu interviju ar Vairu Vīķi-Freibergu, prezidenti.
Tas jau bija diezgan sen. Bet, starp citu, tad pie prezidentes bija ieradušies laikam kādi 20 vai pat 30 lietuviešu žurnālisti, un es vienīgais ar prezidenti runāju latviski. Viņa bija ļoti izbrīnīta. Un starp mums notika ļoti sirsnīga saruna. Un tā saruna laikam nebūtu bijusi tik sirsnīga, ja kādā citā valodā būtu notikusi. Prezidentei bija patīkami dzirdēt, ka es ar viņu runāju latviski.
Par lietuviešiem mēs daudz esam runājuši. Bet, protams, pēdējā laikā bija par prezidenta vēlēšanām Latvijā, jo arī mums prezidents nesen ievēlēts. Pagājušajā gadā mēs ļoti daudz runājām par Saeimas vēlēšanām. Vārdu sakot, par tādiem notikumiem, kas konkrētajā brīdī ir aktuāli Latvijā.
Vai atceraties, kas bija sarežģītākais, varbūt smagākais notikums, par kuru no Latvijas nācies ziņot?
Laikam vissarežģītākā bija pirmā, pati pirmā mana intervija, tas ļoti sen jau notika, ar toreizējo Lietuvas prezidentu Valdu Adamku. Likās, es vispār tāda ranga valsts amatpersonu es pirmo reizi intervēju. Man likās, nu, kļūdīšos, kaut ko sajaukšu, nekas vispār tur [nesanāks]. Izgāzīšos!
Un tā saruna bija tik sirsnīga, tik jauka, ka pēc tam mēs, laikam būtu pārāk droši teikt, ka kļuvām par draugiem ar prezidentu. Bet vienmēr, kad kaut kur tiekamies vai Lietuvā sanāk tikties, vienmēr mēs ar viņu sasveicināmies kā labi draugi. Tās intervijas ar prezidentu Adamku bija vairākas.
Bet pati pirmā tā bija tāda valstiski svarīga intervija un es to interviju joprojām atceros.
Vai Jums ir nācies ziņot arī par traģēdiju lielveikalā „Maxima”, kad lielveikalam sabruka jumts?
Toreiz, kad notika [lielveikala] “Maxima” traģēdija, es biju atvaļinājumā, man bija nelielas problēmas ar veselību. Tā kā tad es biju Lietuvā. Un par “Maxima” es jau sāku runāt, kad pēc atvaļinājuma, pēc savām slimošanām atgriezos Latvijā. Par to, kas notika ar “Maxima” un vispār Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret “Maxima”. Vārdu sakot, kas tur tālāk sekoja, par tiem notikumiem.
Vai nebija sarežģīti, jo tomēr tas bija Lietuvas uzņēmums un tāda traģēdija Latvijai; kā bija toreiz ziņot par šo?
Godīgi sakot, bija diezgan sarežģīti, jo daudzi mani paziņas latvieši kategoriski apgalvoja, ka viņi nemūžam vairs neiepirkšoties veikalā “Maxima”, boikotēšot. Tā attieksme bija diezgan sarežģīta. Stāstīt bija, protams, ka sarežģīti.
Vai Jums bija kādi temati, kurus nedrīkstēja atspoguļot?
Vai tu Dievs, grūti tagad [nopūšas]. Protams, ka bija. Nu, nebija… Redziet, mūsdienu cenzūra, tā jau nav cenzūra. Parasti arī mana toreizējā priekšniecība teica: „Tu nedomā, ka ir cenzūra, nē! Mēs dzīvojam brīvā valstī. Visu var runāt! Bet vai vajag par to runāt?”
Tā kā ir bijušas lietas, par kurām varbūt dikti skaļi nebija jārunā vai arī tieši otrādi, kaut vai par to pašu lietuviešu biznesu Latvijā, te taču var daudz un pretrunīgi runāt.
Bija situācijas, kurās kaut kas bija nevis jānoklusē, bet, kā es jau teicu, kur neieteica pārāk skaļi runāt. Bet bija arī situācijas, kur kaut kādi fakti bija mazlietiņ jāuzpušķo, jāizdaiļo.
Varat minēt varbūt kādus piemērus?
Galvenokārt par lietuviešu uzņēmēju ienākšanu Latvijā, jo es arī joprojām uzskatu, ka tā lietuviešu uzņēmēju ienākšana Latvijā bija, nu, tāda... nē, mežonīga nebija, bet tāda stingra. Ar spēku lielu.
Tomēr bija laiks, kad par lietuviešu uzņēmējiem bija jārunā vairāk pozitīvāk, kaut gan varētu laikam arī negatīvas lietas atrast.
No otras puses, lietuvieši lepojas. Mums jau Latvijā laikam darbojas kādi 2500 uzņēmumi ar Lietuvas kapitālu. Tā kā Lietuvā tas tiek uzsvērts, un mēs sevi uzskatām par malačiem, ka esam atraduši savu nišu Latvijā. Bet ir citas lietas, ka, teiksim, daļa no tiem it kā lietuviešu uzņēmumiem ir tirdzniecības uzņēmumi, un tajos veikalos vai tirdzniecības centros tikai neliela daļa preču ir lietuviešu izcelsmes. Tā kā tos saukt par lietuviešu uzņēmumiem arī grūti. Tikai caur Lietuvu ienāk kaut kādas preces šeit.
Runājot par Latviju, cik atsaucīgi ir bijuši cilvēki sniegt intervijas, arī palīdzēt Jums dažādos jautājumos?
Atsaucība vienmēr bija liela, jo, redziet, man visu laiku bija tāda burvju atslēga – latviešu valoda. Un, ja latvietim tu pasaki, ka esi no Lietuvas Radio un vēl latviski runā, tad vienmēr visas tev durvis bija vaļā.
Tā latviešu valoda vispār man ļāva šeit justies kā savējam.
Man pat ir nācies sastrīdēties ar kādu pārdevēju tirgū. Es pat neatceros, kādā kontekstā. Man pat tika izteikts tāds kompliments: „Tu nebūtu latvietis, ja tu ar mani tā nerunātu!” Tā ka tieši valoda man šeit palīdzēja labi justies.
Vai ir bijuši kādi sarežģījumi? Ar kurām iestādēm vai cilvēkiem ir bijis grūtāk sastrādāties Latvijā?
Es pat nezinu, jo tie cilvēki, kas bija ārpus Latvijas Radio, kur es rezidēju gandrīz 23 gadus, tie manā dzīvē parādījās tikai uz īsu brīdi. Ja pat bija kaut kādi grūtāki brīži, tie bija ļoti īsi.
Bet, teiksim, vislielākais atbalsts un visskaistākā sadarbība tomēr bija šeit, Latvijas Radio.
Pašā sākumā bija īpaši, kad es vēl neko nesapratu, neko nezināju, vienmēr ar labiem padomiem palīdzēja, vienmēr es varēju izmantot radio mašīnu, ja, teiksim, brauc jūsējie žurnālisti kaut kur, varēju aizbraukt. Vislielākā atsaucība tomēr šeit bija, Doma laukumā.
Kādas ir spilgtākās intervijas vēl, ko Jūs atceraties no Latvijas? Jūs jau pieminējāt interviju ar Vairu Vīķi-Freibergu. Es zinu, ka Jūs intervējāt arī Raimondu Paulu.
Jā, ar Raimondu Paulu mums notika intervija. Vizuāli mēs jau tikāmies pirms tās intervijas vairākus gadus Latvijas Radio telpās, sasveicinājāmies, maestro man pat jautāja: „Kā tad sviežas pa dzīvi?” Es atbildēju: „Paldies labi, bet kā Jums?”. Tādā līmenī. Kad ienāca prātā doma nointervēt maestro, viņš toreiz bija Saeimas deputāts. Viņš teica: „Labi. Būs pusdienas pārtraukums, es atnākšu uz Radio māju.” Redzu, ienāk Raimonds Pauls Radio mājā iekšā. Es viņu jau, protams, atpazinu. Viņš vizuāli jau laikam mani arī atpazina, ka es te grozos Radio mājā. Pēkšņi es saku: „Labdien, Paula kungs! Es esmu tas lietuvietis.”
Un tad es izbaudīju to populāro Paula humora izjūtu. Viņš saka: „Jūs – lietuvietis? Bet es atkal biju domājis, ka esat pilnīgi normāls cilvēks.” Un tik sirsnīgi nosmējās, kā nosmieties var Raimonds Pauls.
Intervijas man vēl bija ļoti interesantas arī ar citiem cilvēkiem. Ar aktrisi Lilitu Ozoliņu. Ļoti interesantas man bija divas intervijas ar dzejnieci Dainu Avotiņu, kura ir liela Lietuvas draudzene. Bija arī citi vēl daudzi cilvēki, ar kuriem nācies kontaktēt. Daudz cilvēku, daudz.
Ar ko, Jūsuprāt, atšķiras mediji Latvijā un mediji Lietuvā?
Par avīzēm runājot, vispār par presi, tad nu tomēr laikam tā līdzība ir tā, ka tomēr toni nosaka īpašnieki, finansētāji, tie, kam pieder konkrētais medijs. Bet es visu laiku kā paraugu visiem rādīju Latvijas Radio, jo man liekas, ka šeit jūsu pasniegtā informācija ir ne tikai objektīva, bet brīžiem drosmīga. Par pārējiem, godīgi sakot, tie visi mediji raugās katrs sava īpašnieka, sava finansētāja virzienā. Un Lietuvā ļoti, ļoti to var manīt.
Par tām pašām problēmām - Lietuvā pat smejas cilvēki: vai par valdības krīzi, vai par prezidenta vēlēšanām, lai tu gūtu pilnīgi normālu priekšstatu, tev jāizlasa vismaz trīs četri mediji, jānoskatās vairāki televīzijas kanāli, jo katram ir sava kaut kāda līnija.
Cilvēkam no malas, kas klausītos Jūsu reportāžas no Latvijas, kāds, Jūsuprāt, viņam rastos priekšstats par Latviju?
Par Latviju nekad neesmu laikam tomēr neko nepatiesu pateicis. Vienmēr centies esmu ieinteresēt cilvēkus, lai atbrauc paskatīties vai kā tūristi, vai vēl kaut kādā veidā.
Bet pēdējos gados es pat nevaru pateikt precīzi, cik tas ilgi turpinājās, bet tādu informāciju no reālās dzīves no manis neņēma, godīgi sakot. Politika – jā. Ekonomika – jā. Bet no reālās dzīves bija kādreiz pirms gadiem padsmit - es tiešraidē stāstīju par to, kas notiek Rīgas Centrāltirgū, es biju sameklējis veselu pūli lietuviešu, kas tur tirgoja. Tagad no tās reālās dzīves ir diezgan maz.
Nu, tās globālās lietas vairāk pēdējā laikā interesē. Es jau visiem arī teicu, ka tas Lietuvas Radio pēdējā laikā ir kļuvis pārāk globāls. Protams, ir atsevišķi raidījumi. Te noteikti jāsaka liels paldies Lietuvas Radio kultūras raidījumam „Kultūros savaitė” – „Kultūras nedēļa”. Visus šos gadus, ko es strādāju Latvijā, ļoti interesējas par Latviju. „Prāta vētru” es esmu intervējis, aktierus. Bet tā - politika, ekonomika. Tās globālās lietas. Bet par to, kā dzīvo parastie cilvēki kaut vai laukos, kaut kur provincē, pēdējā laikā bija ļoti maz.
Latvijas Radio bija raidījums par Jums pirms astoņiem gadiem. Toreiz teicāt, ka Jums Latvijā ilgoties pēc Lietuvas ir daudz vieglāk nekā Lietuvā pēc Latvijas. Vai tas ir tā joprojām?
Joprojām. Jo es šeit neesmu emigrējis uz mūžīgiem laikiem uz Latviju. Es zinu, ka jebkurā brīdī es varu aizbraukt uz Lietuvu. Bet ilgoties pēc Lietuvas tik tiešām ir vieglāk tāpēc, ka es jebkad varu atgriezties. Bet, kad es atgriezīšos kaut kad Lietuvā no Latvijas, ja man atkal sagribēsies atgriezties, būs tomēr grūtāk, nekā Lietuvā atgriezties.
Man tā sajūta ļoti patika. Es šeit mazlietiņ uz visu raugos it kā no malas.
Es neesmu pilsonis. Man kā pilsonim nav jāuzņemas nekādi pienākumi. Bet es visu, visu redzu, kas te notiek. Bet Lietuvā atkal jebkurā brīdī varu atgriezties.
Starp citu, es te smejos, ka 23 gadu laikā es jau esmu kļuvis par Latvijas ģenerālsponsoru, jo Lietuvas maksāto algu es gandrīz visu tērēju šeit. Tā kā atbalstīju jūsu ekonomiku.
____________________________________________________________
Latvijas Radio vērsās Lietuvas Radio un televīzijā jeb LRT ar lūgumu komentēt Latvijas korespondenta štata vietas likvidēšanu. LRT savā atbildē norāda, ka novērtē Arūna Vaikuša paveikto darbu. Tomēr viņš bijis vienīgais ārzemēs strādājošais korespondents ar pilna laika darba līgumu, lai arī vajadzības tik daudz ziņot no Latvijas nav bijis. LRT skaidro, ka mēģina paaugstināt medija efektivitāti un tādēļ nolēma piedāvāt Arūnam Vaikutim mainīt sadarbības formu un pāriet ārštatā tāpat kā citiem korespondentiem ārzemēs.
