Latvijas dzimšanas dienu Ikšķilē šogad ieskandēja grāmatas “Bērnība aiz Urāliem” atvēršanas svētki. Tās autoram Priedniekam akmeņogļu dūmu smarža vēl šodien asociējas ar mūža pirmo tālo braucienu un nedēļām ilgo vilciena skaņu “tuk-duk”, “tuk-tuk”.
“Spilgtu momentu ir daudz, bet pats spilgtākais ir izvešanas brīdis, kad ļoti agrā stundā, tumsā tiek rībinātas mājas durvis. Sanāk pilna māja svešu cilvēku, svešā valodā runājošu. Visiem tiek dota pavēle - pusstundas laikā jābūt vezumā un jābrauc prom,” stāsta 1949. gadā izsūtītais Priednieks.
Par tolaik septiņus gadus vecā Arvīda, divu viņa brāļu un mammas mītnes vietu nākamos astoņus gadus kļūst Tomskas apgabala Novosergejevkas sādža. Grāmata stāsta par sādžas dzīvi un izsūtīto latviešu vietu tajā. Par skolas gaitām un puiku rotaļām. “Izskatās, ka viņa tādā mažora toņkārtā ir uzrakstīta. Domāju, ka tos apstākļus nezinoši cilvēki teiks: ko tie latvieši tur “ņaud” tik daudz. Nemaz tik slikti viņiem nav gājis, bet tās ir bērna atmiņas. Bērna atmiņas no 7-15 gadu vecumam,” norāda Priednieks.
Ideja par bērnības atmiņu apkopošanu esot radusies jau sen, bet to īstenot pamudinājusi meita Ilva. Viņasprāt, grāmata nepieciešama, lai no paaudzes paaudzē saglabātos ne tikai emocionālais stāsts, bet arī dokumentālā informācija ar dažādām niansēm. “Pieaugušais sapratīs to vēsturisko situāciju, viņš sapratīs, ko tas patiesi ir nozīmējis šiem cilvēkiem, un tur būs interesanti un varbūt pat smieklīgi brīži bērniem. Tai pašā laikā, kā es domāju, tā liks aizdomāties arī bērniem, kāda reizēm varbūt dzīves īstenība,” norāda teksta redaktore un Priednieka meita Ilva Priedniece.
Grāmata ar Ikšķiles pašvaldības un represēto kluba atbalstu izdota 200 eksemplāros, kas lielākoties nonāks radu, draugu un atbalstītāju, kā arī skolas bibliotēkā.
