Panorāma

Panorāma

Panorāma

Baltijas ceļam šķērslis nebija pat vesels kontinents

Baltijas ceļš: vienoti ar lietuviešiem

Grenctālē Baltijas ceļā ar pašu šūtiem karogiem un vienoti ar lietuviešiem

Sarkanbaltsarkanais karogs, kas, varbūt nedaudz ieplīsis un izbalējis, tomēr mājās stāv goda vietā – arī tas ir simbols, ar ko daudziem no mums asociējas Baltijas ceļš. Tieši tāds mājās ir Anastasijai Bolšei. Ar nelielām bailēm, tomēr lepnumu tas pirms 30 gadiem 23. augusta vakarā plīvoja pie Lietuvas robežas Grenctāles iedzīvotāju rokās, bet tagad klusi guļ mājās, plauktiņā.

"Šūts pašu rokām un visur piedalījies, visādās manifestācijās, arī uz robežas tajā laikā. Tajā Baltijas ceļā, Rīgā Daugavmalā ir piedalījies, toreiz jau nevarēja dabūt, bija jāšuj pašiem, jāmeklē audums un arī krāsu jau nemaz tā nevarēja dabūt," stāstīja Bolše.

Bolše ir ļoti aktīva dāma, liela dziedātāja un Grenctāles patriote. Baltijas ceļu viņa ar atceras ar lielu pacilātību. Tomēr par karoga līdzi ņemšanu toreiz esot šaubījusies.

"Tajā brīdī nebija bailes, bet vispār bija gan. Es biju Tautas frontes sekretāre un tad jau gan, man tie saraksti bija, likās, ka varbūt vajadzētu paslēpt. Nu, tā drusciņ jau bija, nebija tā, ka galīgi nebija, bet nu, kad jau visi ir, tad jau nav vairs tās bailes," atcerējās Bolše.

Uz šosejas, kas pēc pāris kilometriem ievijas Lietuvā, stāvēja arī Albīns Baļčūns ar meitu un dēlu.
 
"Bērni ļoti priecājās. Vienam bija pieci gadi, otram - seši.  Viņiem patīk, tas bija liels pasākums. Es atceros vēl, palicis atmiņā, ka kāds uz tā lauka, kur tie koki pa labi, tur vēl vāca sienu, laikam otrais pļāvums," stāstīja Baļčūns.

Grenctālē cilvēki atceras, ka speciālas organizēšanas uz Baltijas ceļu neesot bijis. Cilvēki tāpat vien cits ar citu runājuši, pulcējušies jau divas līdz trīs stundas pirms noliktā laika un tad gājuši stāties uz ceļa.

Pēc akcijas latvieši devušies pāri robežai uz Lietuvas pusi un kopā ar kaimiņiem dziedājuši līdz vēlai naktij.

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti