Ziemassvētki ir īpaša diena - Jēzus nākšana pasaulē. Arī “Latvijas dienasgrāmata” šoreiz cieši saistīta ar mazuļa nākšanu pasaulē. Oktobrī Latvijas Televīzijas žurnālistes Evas Johansones ģimenē ienāca Orests, kas katru dienu padarījis citādāku - rāmāku, klusāku un mīlestības pilnāku. Arī tādu, ko vērts piefiksēt ne tikai ar fotogrāfijām un video, bet arī pierakstot dienasgrāmatā.
“Tad, kad es biju tīņu gados, tad gan es rakstīju katru dienu. Ir interesanti tagad to pārlasīt. Tad ļoti ilgi nerakstīju un sāku atkal ar bērniņa gaidīšanu un nākšanu pasaulē. Vairāki cilvēki teica, ka tas ir īpašs laiks, viss ātri aizmirstas un novēlēja pierakstīt labākās domas un pārdomas, kas saistās ar bērniņu,” stāsta Eva Johansone. “Jāatzīst, ka, jau palasot grūtniecības laika ierakstus, liekas - o, to es būtu aizmirsusi! Tas ir ļoti vērtīgi.”
Domas viņa fiksējusi viedtālrunī, tā vieglāk nekā kladītē.
Pirmdiena
Es tik ļoti novērtēju savu mammu. Kas interesanti, 2018. gadā 5. oktobrī mūsu ģimenē ienāca simtgades bērniņš Orests, bet jau nākamajā dienā, 6. oktobrī, Saeimā ievēlēja manu mammu. Bija ļoti priecīga nedēļas nogale. Bet, neskatoties uz to, ka mamma strādā visas valsts interesēs, iestājoties tieši par ģimenēm, bērniem, viņa nesavtīgi brīvo laiku veltījusi mums. Tā tiesa, ka atkal atjaunojas ciešā saikne ar mammu. Man viņa ir milzīgs atbalsts, iedrošinājums un iedvesma. Abi ar tēti vienmēr palīdz mums, kad nepieciešams ikdienā ar divus mēnešus vecu mazuli. Prot nomierināt gan kolikās raudošo dēliņu, gan izmasēt man plecus, gan pagatavot gardumu, lai iepriecinātu. Esmu tik pateicīga, ka man ir tik liels atbalsts ne tikai no vīra, bet arī no vecākiem.
Tāpat arī māsa Rasa. Viņa reiz kopā ar draugu Kārli atnesa svaigi vārītu laša zupas katlu, jo nebiju ēdusi pusdienas, mierinot raudošu bērniņu. Savukārt vīramāte vienu rītu atnesa brokastis, kad vīrs bija prom, lai man nekā netrūktu. Šis ģimenes atbalsts un pleca sajūta ir nenovērtējama.
Mamma stāsta, ka es jau sešu gadu vecumā esot teikusi, ka man ir pati labākā mamma pasaulē. Atkārtošu to arī 32 gadu vecumā.
Mammu, Tu esi pati labākā mamma pasaulē, un ceru, ka būšu tikpat laba mamma Orestam. Vienmēr līdzās ar lielu Mīlestību, rūpēm un sapratni. Vecāki, jūsu atbalsts pirmajās nedēļās ar zīdaini ir tik ļoti liela laime. Paldies.
Piekrītu nesen dzirdētai atziņai, ka pietiekami pateikties un atdot gūto saviem vecākiem nav iespējams. To var tālāk nodot tikai saviem bērniem.
Otrdiena
Man apkārt vēderos plaukst vēl tik daudz simtgades bērniņu! Pēkšņi pirmdzimtā gaidībās ir virkne draudzeņu. Viņas priecājas, es, protams, līdz ar viņām.
Tās drēbītes, kas jau par mazu Orestam, lieku rūpīgi kastēs draudzenēm. Līdz ar drēbītēm padalos ar domām, ko jau esmu sapratusi, esot mamma divus ar pusi mēnešus. Piemēram, nav jēgas pirkt bērnu eļļas un krēmus-losjonus mitrināšanai. Man vesela plejāde, bet neko no tā nelietoju. Ja sausums (uz sejas, augumiņa) lietoju tikai labu olīveļļu. Visdabiskākais - vislabākais.
Viņa āda tik plāniņa, tas gandrīz kā apēst to, ko uzsmērē. Šo man piecu bērnu mamma Viktorija ieteica, un tā arī instinktīvi liekas man pašai. Krēmi šķiet tik sintētiski, kad rokās mazais.
Vēl pāris praktiski padomi
- Iesaku dozatorus it visur, jo turpmāk viss jādara ar vienu roku, jo otrā būs mazulītis. Man bija pāris bērnu mazgājamās ziepes, kas ir bez dozatora. Pilnīga bezpalīdzība kaut ko izspiest, kad jau stāvi pie izlietnes ar mazo rokās.
- Man ir pieci skaisti kombinezoni, nevienu vēl neesmu izmantojusi, jo man ir lodžers jeb konverts, kur mazo ieliek un viņš siltumā laimīgs. Ienākot mājās, nav jāiztuntulē, bet vienkārši atver konvertu un viņš netraucēts turpina gulēt ratos (kombinezonā neatstātu, jo sakarst).
- Iesaku visu pirkt otrreizēji lietotu, lai mazinātu lieko mantu īpatsvaru pasaulē. Un vispār, ja vajag kādas lietas, atgādinu, ka lētāk un reizēm pat pilnīgi nelietotas var atrast Andelemandele.lv, kā arī labdarības veikalā “Otra elpa”. Esmu sapirkusi tur bērna svariņus, pudelīšu sterilizatoru par pāris eiro, netērējot vismaz vairākus desmitus.
- Vēl iesaku nakts guļammaisu-sedziņu. Ļoti ērti naktī nomainīt autiņbiksītes, ja bērniņš nav pidžamā, bet ir guļammaisiņā (tas arī drošāk, jo nevar ierušināties segā, aizsedzot elpceļus).
- Kad visi sadāvina drēbītes, tās savlaicīgi iesaku salikt pa izmēriem un salikt atsevišķās kastēs (pirms tam rūpīgi noņemot birkas, lai nekairina mazuli). Tad viegli orientēties, kad jānomaina izmērs. Un labāk, lai drēbītes mazliet par lielu, nevis mazliet par mazu, lai netraucētu kustības un pasaules iepazīšanu. Cepurītēm, zeķēm, cimdiņiem, atsevišķu kasti izveidoju.
- Termometru ūdenim arī var nepirkt. Mammas elkonis un instinkts vislabākais, nosakot temperatūru. Sadāvinātos tā arī neesmu izmantojusi.
Mantas uzkrājas ļoti ātri, visi kaut ko nes, pats kaut ko pērc. Bez vajadzības neko nevajag, ja steidzami kaut ko savajadzēsies, nopirksiet tad. Tā ir tāda vesela bēbīšu mantu megaindustrija. Uz planētas sakrājies tik daudz lieka un neizmantota. Diemžēl, man arī diezgan daudz kā lieka mājās, lai gan tā jau nepārspīlēju un apdomīgi pieņēmu dāvanas un veikalā pirku tikai pašu nepieciešamāko. Ja taisiet babyshower, uztaisiet sarakstu viesiem, ko tiešām vajag. Lai nebarotu bēbīšindustriju, tērējot naudiņu, un nepiesārņotu planētu ar papildu plastmasu.
Trešdiena
Lai gan arvien dienasgrāmatu rakstu savā pustukšajā ihtioloģijas kladītē un latviešu daiļliteratūru lasu no taustāmām grāmatām, digitālās brīvības festivālā sapratu, ka esmu digitālā jaunā māmiņa. Nebeidzami sirsnīgā un izpalīdzīgā draudzeņu whatsapp grupa, video un foto sūtīšana dūlai un vecmātei, kad rodas jautājumi, dalīšanās fotogrāfijās ar ģimeni un sekošana līdzi visam, sākot no kontrakcijām līdz mazuļa attīstības posmiem profesionālās aplikācijās, ko iesaka jau jauno vecāku kursos. Starp citu, arī vimeo nopirktā vingrošana un dažādu metožu pielietošana ļoti palīdz ietaupīt naudu. Tāpat pamatproduktu iegāde notiek digitāli. Digitāli jaunās māmiņas nav tikai tie forumi, ko piemin sociālajos tīklos. Esmu priecīga par digitālā laikmeta ērtībām. Tas nav tikai laika zaglis.
Ceturtdiena
Jūtu, ka man sāk pietrūkt gaismas. Decembra tumsa un pelēkums ieskāvis gan galvaspilsētas ielas, gan jūras krastu, ko esmu iecienījusi pastaigām ar bērna ratiņiem. Kopš studēju bioloģiju, jūras krastā apskatu izskalotās aļģes, kāpās augošos augus un to, kā mēģināts nosargāt kāpu. Diemžēl bieži ar kārkliem, kas nav pareizi. Bet tas cits stāsts.
Tātad - laikapstākļi. Gaisma tā īsti nemaz neatnāk, uz debesīm uzlikts tumši pelēks vāks. Atcerējos kopš ceļojuma uz Islandi, kā izturīgie ziemeļnieki aukstajos mēnešos sildās karstajos avotos un baseinos, skatoties debesīs un priecājoties par ziemeļblāzmu. Arī sagribēju novilkt daudzās drēbju kārtas un atmiekšķēties. Baseins! Protams, mums taču arī apkārt pieejami tik daudzi baseini! Man pie pašām mājām ir Natālijas Draudziņas skolas baseins, kur var iet peldēt katru vakaru, kad beigušās skolēnu mācības. Tik viegli izskriet, izpeldināt sagurušo muguru, negulētās domas un iegremdēties ūdenī!
Brīvdienās aizdevos uz netālu no vecāku mājām esošo Vaivaru rehabilitācijas centra minerāļu baseinu. Tas ir silts un pildīts labiem minerāļiem. Bauda! Aizdomājos, kādēļ negāju peldēt ātrāk? Man līdzīgi kā islandiešiem, kuriem katrā mazā ciematā pa baseinam, peldēšana ir tik pieejama! Sanāk, ka visu laiku degungalā gan pie savām, gan vecāku mājām bijis baseins, bet neesmu gājusi. Esmu laimīga peldot, patīk ziemā ienirt un tad pa sniedziņu atnākt mājās.
Kopš dzemdībām pagājušas deviņas nedēļas. Jūtu, ka jāparūpējas par sevi. Jāatgūstas no pirmā skrējiena. Jāēd, jāguļ, jākustas.
Piektdiena
Šodien sajutu, ka tik ļoti mainījies ritms. Gan tas, kas manī, gan tas, kas ārpus manis. Piemēram, uz Barona ielas esošā pulsācija nelīdzsvarojas ar to apstādināto tempu, kas ir manī. Dienas tik straujā pērļu virtenē vijas cauri, ka nedēļas un mēneši paskrējuši nemanot. Ikdiena ar bērniņu ir tik piepildīta! Izbaudu parkus, sniegu, sveču gaismu, izrotātos skatlogus, pamanu sētnieku, kurš sešos no rīta tīra sniegu. Naktī abi ar dēliņu skatāmies debesīs – zvaigznēs un mēnesī. Atgriežos dabā un tajā ritmā, ko gadu tūkstošiem izjutušas citas sievietes, kuras piedzīvojušas pirmdzimtā ienākšanu dzīvē.
Sestdiena
Muzicējot šogad “Viegli” koncertos, sapratu, kā esam izauguši. Sākām ar muzicēšanu pirms 10 gadiem kedās ap ugunskuriem un sēžot uz Imanta Ziedoņa klētiņas lievenīša vasaras vakaros. Bet tagad spīdīgās kurpēs (vismaz es) uz lielas skatuves kopā ar orķestri. Šis ir astotais gads, kad koncertējam Dzelzceļa muzejā. Satikšanās arvien ir notikums mums pašiem, ne tikai klausītājiem, jo satiekam viens otru, lai muzicētu, priecātos, runātos. Neviltots prieks.
Sajutām, ka nākamgad mēģināsim atgriezties mazajā formātā. Man ļoti patīk ideja par muzicēšanu pie kartupeļu lauka, ko izdomājis Goran Gora. Atkal kedās.
Kā mums, vieglajiem, svarīgajā dziesmā.
Svētdiena
Dēliņa piedzimšana manī atvērusi neizsakāmu Mīlestību. Dzejā vienmēr tvēros izmisumā, skumjās un jaunības tvīksmē. Šodien atskārtu ko jaunu. Atziņa – dzeja palīdz arī lielā laimē. Sakopot un nomierināt. Vienalga vai tās ir Viktora Coja dziesmas vai Arvja Viguļa dzeja. Vārdi ietērpjas jaunās nozīmēs. Gan tie, kas par laimi, gan tie, kas par jēgu, gan tie, kas par dzīvību. Droši vien tikpat krasi pārkārtojas būtiskais. Un viss top skaidrāk redzams. Kā tai Māriņas [Māra Upmane-Holšteina] dziesmā ar Imanta Ziedoņa vārdiem.
