Ienāc "LSMnīcā"!
Raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Valis" žurnāliste Eva Johansone kopā ar zinošiem sarunu biedriem mēģina uzzināt vairāk par mūsu valodu.
"LSMnīca" ir jauna vieta jautājumiem, viedokļiem un sarunām. Raidierakstu iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Bērnībā pie vecmāmiņas Latgalē visi kopā sirsnīgi skatījāmies meksikāņu seriālus. Ekrāna apakšējā malā bija lasāms tulkojums latviešu un krievu valodā, kas drīz vien manu uzmanību piesaistīja vairāk nekā pats filmas sižets. Uzsāku rotaļu, kurā, parādoties jaunam teikumam, izvēlējos vienu vārdu, kam noteicu vārda sastāvu, tieši tā, kā man to mācīja skolā. Domās zīmēju priedēkli, sakni, piedēkli, izskaņu. To daru arvien, kad redzu tulkojumus raidījumiem vai kinofilmām. Jāsaka, ka trīsdesmit gadu laikā esmu uztrenējusi fantastisku ātrumu, reizēm vārdu sastāvu nosakot pat visiem vārdiem, kas parādās slīdošajā ziņu lentē. Šo talantu droši vien varētu nominēt pie jocīgākajiem un, iespējams, bezjēdzīgākajiem cilvēku paradumiem.
To stāstu, jo manī arvien azartisku prieku rada vārdu izpēte, asprātīgi formulējumi, hiphopa dziesmu teksti un trāpīgu vārdu lietošana ikdienišķās sarunās. Gada sākumā man intervijā provokatīvi vaicāja – kas vīriešos liekas visseksīgākais? Pirmā doma, kas iešāvās prātā, – laba latviešu valoda!
Nepārprotiet, latviešu valodu neprotu perfekti. Kļūdos daudz un bieži.
Nesen ar saķertu galvu skatījos tiešraides ierakstu, kurā nemitīgi starp vārdiem velku kaitinošos "ā" un "ē". Pašai šķita, ka to savā runā esmu izskaudusi. Arī rakstītajos tekstos pieļauju visas tās pašas kļūdas, ko laboju citiem. Taču tas nav slikti, vismaz neesam mākslīgā intelekta apnikusī robotiskā balss. Kļūdas valodā reizēm ir kā šķībi nospēlēta nots, ko labprāt saklausu orķestra koncertā. Tas nozīmē, ka mūzika pulsē, to izpilda cilvēki, nevis roboti. Tāpat ar valodu. Mani kādreiz ļoti kaitināja, ja teikumu uzsāka ar saikli "un". Taču nesen izlasīju dzejnieka Kirila Ēča tekstu, kurā viņš trāpīgi un poētiski teikumus uzsāk ar "un". Man tas šķita tik stilīgi, ka pielipa arī man.
Jau pāris gadu prātā virpinu scenāriju filmai par latviešu valodas vēsturi, nozīmi un mainību, taču īstenošanai šobrīd trūkst jaudas, jo šobrīd mans darbiņš ir mācīties un klausīties, kā dzimto valodu apgūst mani bērni. Starp citu, jaunākais dēla izgudrojums ir vārds "pīpenis". Tā esot cigarete, kuru pīpējot pīpētāji. Runājot par jaunvārdiem, man (visdrīzāk) tāpat kā jums nepatīk "sāļvira", taču patīk vārdi "lietotne" un "iespējot".
Sākoties karam, stiprāk novērtēju valodas lomu, jūtot savu piederību kopienai, kā arī valodu kā ieroci dezinformācijas izplatīšanā. Kopā ar LSM.lv kultūras redaktori Lailu Burāni radās ideja izveidot raidierakstu ciklu, kurā mēģināt uzzināt vairāk par mūsu valodu kopā ar zinošiem sarunu biedriem. Raidieraksta komandai piepulcējās arī redaktors Henriks Eliass Zēgners un valodu tehnoloģiju uzņēmums "Tilde", kas ikdienā strādā un analizē mūsu valodu.
Krietni papūlējāmies, lai tieši šodien, Starptautiskajā dzimtās valodas dienā, publicētu pirmo raidieraksta sēriju. Man patīk ne tikai noteikt vārdu sastāvu, bet arī simboliski piemeklēt notikumiem īpašas dienas.
Manuprāt, latviešu valoda ir viens no vaļiem, uz kuriem balstās mūsu identitāte. Tā ir sargājama, liela, skaista un reizēm arī navigējama daudzo ietekmju ūdeņos. "Valis" šķita piemērots nosaukums raidierakstam, jo skolas laikā, bieži rakstot dienasgrāmatā stundu sarakstu ar latv. val., mēdzu piezīmēt klāt vali kā mazu ikonu. Šoreiz vali ar zilo tintes pildspalvu nezīmēju es, bet mākslinieks Staņislavs Buls, kurš ikdienu redz kā plūšanu vārdu un valodas ūdeņos.
Atcerējos, ka mana latviešu valodas skolotāja uzdeva visiem ieviest mazu kladīti, kurā pārskatāmi pamatskolā piefiksējām latviešu valodas gramatikas pamatus. Ar krāsainajām pildspalvām izkrāsoju deklinācijas, konjugācijas, divdabja teicienu galotnes. Skolotāja solīja, ka šī kladīte noderēs arī tad, kad būsim pieaugušie. Lai ātri atrastu atbildes brīžos, kad nejūtamies droši par kāda vārda rakstību vai valodas likumu. Starp citu, viņa ļāva nemācīties gramatiku, ja lasījām grāmatas, jo tad "vislabāk veidojas valodas izjūta un komati paši salec savās vietās".
Kuras ir biežāk pieļautās kļūdas? Ko drīkst un nedrīkst latviešu valodā? Kas ir pareiza vai nepareiza latviešu valoda? Kā saglabāt latviešu valodu digitālajā telpā? Kādēļ es lietoju pārāk daudz komatu? Kā raisīt bērnos lasītprieku? Kā apzināt fantastisko mūsu valodas vēsturi un vērtību?
Gribētos, lai šis raidieraksts ir kā maza kladīte, kurā ik pa laikam ieklausīties, padomāt un kaut ko pārņemt arī savā ikdienā.
"Latviešu valoda ir morfoloģiski bagāta fleksīvā valoda ar gandrīz 22 miljoniem vārdformu (angļu valodā ir ap pusmiljonu vārdformu). Tieši šis apjoms padara latviešu valodu ļoti izaicinošu no tehnoloģiju radīšanas perspektīvas", atzīst "Tilde", kad vaicāju, ar ko īpašu saskaras ikdienā, strādājot ar latviešu valodu. Ceru, ka šodien atradīsiet 20 minūtes, lai nosvinētu mūsu valodu Starptautiskajā dzimtās valodas dienā.
Pirmajā "Vaļa" sērijā runājam par lasītprasmi un tās trūkumu; par lasītprieka rašanos stāsta bagātīgi apbalvotā bērnu literatūras rakstniece Luīze Pastore, uzsverot, ka tieši pieaugušie ietekmē bērnus ar savu piemēru, visiem derētu mācīties garlaikoties, bet skolās trūkst uzsvara uz būtiskāko.
Raidieraksta "LSMnīca" jaunāko ciklu "Valis" ir iespējams dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv.
Raidierakstu cikls tapis sadarbībā ar valodu tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde".
