«Es nolēmu, ka palikt nevaru» - kāpēc bēglis Rešads no Latvijas devās uz Vāciju

Pagājuši nedaudz vairāk nekā divi gadi, kopš Latvija no Grieķijas, Itālijas un Turcijas apņēmās uzņemt 531 patvēruma meklētāju. Tā kā līdz tam šādas pieredzes mums praktiski nebija, sistēmu, kā šos cilvēkus atbalstīt, vajadzēja izveidot no jauna. Apmēram tajā pašā laikā Latvijā ieradās Rešads, bēglis no Afganistānas. Viņš daudz ko ir pieredzējis un tagad bija gatavs detalizēti pastāstīt, kāda šī sistēma izskatās no iekšpuses un kāpēc tik daudzi, kas patvērumu šeit saņem, Latviju pamet.  

Bēga, lai neradītu problēmas ģimenei

Rešads bija tikai 21 gadu vecs, kad viņam nācās pamest ģimeni un bēgt. Vēl pirms diviem gadiem viņš dzīvoja netālu no Afganistānas austrumu robežas un strādāja kā deputātes palīgs vietējā pašvaldībā. Tieši viņa nodarbošanās izsauca talibu uzmanību.

“Viņi ieradās mūsu mājās un teica: “Mēs esam musulmaņi, tu arī esi musulmanis. Tev nevajadzētu sadarboties ar amerikāņu izveidoto valdību. Strādā ar mums.” Bet, strādājot ar viņiem, ir divas iespējas – nogalināt vai tikt nogalinātam. Lai neradītu problēmas ģimenei, es pametu Afganistānu,” stāstīja Rešads.

Atrast kontrabandistus, kas gribētājus gatavi nogādāt Eiropā, neesot nekādu problēmu.

Apmēram mēnesi garo ceļu no Džalalabadas varēja sākt jau drīz. Caur kurām valstīm viņš nonāca Latvijā, Rešads īsti nezina. Visu ceļu bēgļus pārsēdināja no mašīnas mašīnā un maršrutu ar viņiem neapsprieda.

Viņš ir pārliecināts vien par to, ka pēc Baltkrievijas – Latvijas robežas šķērsošanas pārvadātāji viņu pameta kaut kur Daugavpilī. Pats palūdzot vietējiem iedzīvotājiem izsaukt policiju, viņš nonāca pilsētas Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā.

“Eiropā bēgļus cietumā neliek. Kad to teicu, man atbildēja, ka mūsu sistēma ir tāda, tev jāpaliek te. Neko citu man neviens neteica, bet pēc diviem mēnešiem pārvietoja uz “Muceniekiem”,” stāstīja Rešads.

Es izlēmu, ka palikt nevaru

Patvēruma pieteikuma izskatīšana ilgi nebija jāgaida. Apmēram divi mēneši. Par problēmu kļuva tas, ko darīt pēc tam.

“Semināros mums mācīja, ka dzīvesvietu varam meklēt portālā “ss.lv”. Bet, kad kādam zvanīju un runāju krievu valodā, viņi mana akcenta dēļ dzirdēja, ka tā nav mana dzimtā valoda. Kad man jautāja, no kurienes esmu, un atbildēju, ka no Afganistānas, man teica: “Šis piedāvājums nav tev”,” atcerējās Rešads.

Turklāt, pat ja izīrētāji būtu atsaucīgāki, problēmas sagādā iespējas dzīvokli apmaksāt. Arī pēdējā valdības ziņojumā atzīts, ka tas var būt apgrūtinoši vai pat neiespējami, īpaši sākotnēji, kad nepieciešams iemaksāt drošības naudu. Šobrīd pieaugušajam pabalsts sasniedz 139 eiro. Pirmajā mēnesī gan tas ir nedaudz lielāks – 278 eiro.

Savukārt atbalstu mājokļa atrašanai no pašvaldībām nav iespējams saņemt, pirms persona deklarējusi dzīvesvietu kādā pašvaldībā. Šobrīd pusgadu tiek izmēģināts projekts, kurā dzīvokli pusgadu nodrošina valsts.

“Mājokļa jautājums ir vissarežģītākais šajā stāstā,” atzina arī Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Jana Muižniece.

“Ņemot vērā to, ka seši mēneši tomēr ir nepietiekams laiks, lai integrētos gan Latvijas sabiedrībā, gan darba tirgū, tas, protams, saistīts ar valodas apgūšanu, līdz ar to mēs šobrīd strādājam, lai pilotprojekta ieviešanas periods tiktu pagarināts,” sacīja Muižniece.

Projektā gan piedalīties varēja vien trīs ģimenes. Pārējiem atbalsts jāgaida. Rešads mājokli atrada veiksmīgas sakritības dēļ. Viņu izmitināja cilvēks, kas gribēja palīdzēt. Taču pajumte ir tikai pirmais solis, mēģinot iedzīvoties svešā valstī. Viņš sāka mācīties metinātāja profesiju. Kursi notika latviešu valodā, lai gan viņš to vēl nebija apguvis, un, tiem beidzoties, viņam piedāvāts darbs, par kuru maksā minimālo algu.

“Kad es nomaksāšu nodokļus, alga būs apmēram 250 eiro. Tad es sāku domāt – kā gan es varu izdzīvot? Dzīvokļa īre vien bieži ir lielāka par 250 eiro,” stāstīja afgānis.

“Es izlēmu, ka palikt nevaru un devos uz Vāciju,” atzina Rešads.

Atriežas vien daži

Statistiku par to, cik daudzi šādu lēmumu pieņem, gan neviens neapkopo. Tomēr zināms, ka patvērumu 2016. un 2017.gadā saņēma 452 personas. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūrā šobrīd reģistrētas vien 24, bet darbā iekārtotas 18 personas, kas var palīdzēt palikušo skaitu apjaust. Ļaut visiem aizbraukt gan nav nekāds risinājums. Uzturēšanās atļauja nav paredzēta tam, lai strādātu kādā citā valstī. Turklāt personām ar alternatīvo statusu, piemēram, atļauja jāatjauno reizi gadā. Ja tas nenotiek, Latvijā jāatgriežas piespiedu kārtā.

Valsts robežsardzes pārstāve Kristīne Pētersone stāstīja, ka

Valsts robežsardze 2017. un 2018. gadā ir saņēmusi readmisijas jeb atpakaļ uzņemšanas pieprasījumus par 36 personām. Latvijā ieradās tikai četras.

“Tā kā atgriešanās procesa uz Latviju īstenošana ir valsts, kurā personas uzturas nelikumīgi, pienākums un atbildība, Latvijai nav zināmi iemesli, kādēļ pārējās apstiprinātās personas neieradās Latvijā,” norādīja Pētersone.

Rešads ir viens no šiem cilvēkiem. Pēc trīs neveiksmīgiem mēģinājumiem saņemt uzturēšanās atļauju Vācijā viņam nācās atgriezties.

Domnīcas „Providus” migrācijas un integrācijas pētniece Agnese Lāce zina teikt, ka pēc atgriešanās cilvēki var nonākt vēl bezpalīdzīgākā stāvoklī.

 “Kad cilvēki atgriežas, ir tā, ka viņiem nav, kur palikt. Tās nereti ir patversmes vai hosteļi, kur viņi paliek, bet ģimenēm ar bērniem tas nav iespējams, jo patversmēs nodala pēc dzimumiem un arī bieži neņem pretī bērnus,” norādīja Agnese Lāce.

 Pētniece skaidroja, ka, pārtraucot regulāri atskaitīties Nodarbinātības valsts aģentūrā, pabalsts nepienākas, un gadu pēc statusa saņemšanas vairs nevar saņemt arī sociālo darbinieku atbalstu.

Labklājības ministrija par problēmas risinājumiem domās, bet konkrētākas idejas pagaidām nevar piedāvāt.

Rešadam atkal veicas, bet cilvēku attieksme sagādā vilšanos

Tikmēr Rešadam atkal veicās. Arī šoreiz atradās cilvēks, kas piedāvāja viņu izmitināt. Nu viņš ir apņēmies pielikt visas pūles, lai šeit iekārtotos. Tomēr lielākoties tieši cilvēku attieksme sagādā vilšanos un neļauj justies kā mājās, viņš saka. Tas arī ir iemesls, kādēļ puisis nevēlējās rādīt seju publiski.

“Ja es ar kādu sasveicinos uz ielas, jo gribu, piemēram, pajautāt, kur kaut kas atrodas, man neviens pat neatbild, vienkārši paiet garām. Viņi laikam domā, ka viņiem uzbrukšu vai ka man līdzi ir sprāgstvielas,” sacīja Rešads.

Saistītie raksti
6 komentāri
Anonīms lietotājs 17722
Valdi Bērziņ, Jūsu aklums ir šausminošs. Kaut Jūs nodzīvotu pietiekami ilgi, lai piedzīvotu visu to postu un nelaimes, ko jūsu tā sauktie nelaimīgie cilvēki atnesīs Rietumu civilizācijai.
Valdis Bērziņš
Neapskaužu šos cilvēkus, kuriem dzimtenē ir tāds stāvoklis, ka jāpamet viss un jābēg. Kā mūsu tautiešie 1945. gadā. Izklausās diezgan truli, kad nenovīdīgi lopiņi, rasisti un vienkārši aprobežoti pajoļi nozākā šos nelaimīgos un izmisušos cilvēkus.
Anonīms lietotājs 18934
Eiropas islamizācija strādā uz pilnu klapi.
Inese
Šis man vairāk atgādina čīkstēšanu un labākas dzīves meklējumus, nevis reālu problēmu un laimīgu izglābšanos no nāves briesmām. 250 EUR, uzsākot dzīvi jaunā valstī 20gadīgam čalim nav gana labi. Gribētu pajautāt žurnālistei, cik tad bija viņas pirmā alga 20 gadu vecumā, manējā bija mazāka un izdzīvojām. Vai tiešām jāīrē dzīvoklis un nepietiek ar istabu? Ir gaudz cilvēki, kuru ienākumi ir mazāki - pensionāri, pārdevējas u.c. Nesaku, ka tas ir adekvāts atalgojums ilgtermiņā, bet runa ir par jaunas dzīves sākuma posmu, jaunam cilvēkam bez darba pieredzes un valodas zināšanām.
Laura
Cik labi beidzot dzirdēt arī šo cilvēku skata punktu... Jo vienmēr tikai dzirdams par to, kā bēgļi neesot nemaz bēgļi, jo Latvijā palikt negrib, bet daudzi neaizdomājas, ka ja pašiem latviešiem te bieži nav laimes zeme, tad cilvēkiem bez valodas zināšanām, ģimenes šeit, ar visiem tiem aizspriedumiem (cik daudzi šķietami saprātīgi cilvēki gatavi pilnas ausis pierunāt, par to kā katrs arābs vai nu terorists ir, vai nu noteikti vismaz radikālis)... Vismaz Vācijā utt. 1. sistēma ir sakārtotāka un 2. ir kāda kopiena, citi tādā pašā situācijā, vai kāds, kurš jau nostājies uz kājām, kurš tad varētu atbalstīt.
Kremilek Rukis
Zīmīgi, ka tagad visi ekonomiskie migranti (kurus lsv.lv atkal jau sākusi dēvēt part bēgļiem) skaidri zina, kas jāstāsta: mājās ir nopietns politisks konflikts ar esošo varu, ja atgriezīšos - nogalinās, ja liks atgriezties, labāk pats sev darīšu galu! Visas šīs (un citas) gudrības nāk no Rietumu "labdaru" NVO, kas ir pacentušās sagatavot un izplatīt pārliecinošas rokasgrāmatas 'kā palikt Eiropā".
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti