Aculiecinieks

Aculiecinieks. Lāsma Dzene latviete Mozambikā

Aculiecinieks

Aculiecinieks: «Valters Frīdenbergs. Veselības cena»

Dvīņu māsas Daina un Anda Skadmanes. Zolitūdes traģēdijas šķirtas

Dvīņu māsām Andai un Dainai Skadmanēm bija noruna: kad beigs Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) maģistrus, sarīkos kopīgu izstādi. Zolitūdes traģēdija šo sapni izpostīja. Skadmaņu ģimene zaudēja tēti Jāni un māsu Dainu. Šogad, kad Anda Skadmane beidz LMA maģistru programmu, viņa mākslas galerijā "Rietumu Capital Centre" atklājusi izstādi “Mākslas pasaule”. Tajā skatāmi abu māsu darbi.

“Bērnībā mūs ģērba vienādi. Vecākiem patika, ka esam dvīnes un līdzīgas,” stāsta Anda. Kad Skadmaņu vecākajiem bērniem Maijai un Mārcim piepulcējās dvīnes, viņas, protams, nereti “izspēlēja” arī scenāriju par Divām Lotiņām. “Mēs ar Dainu vienu reizi runājām. Bet tas tiešām tā ir, ka es esmu Anda un viņa ir Daina? Varbūt mēs esam sajauktas? Bet mamma teica – nē, nē, mēs vienmēr esam zinājuši, kura ir kura”.

Vārdus māsām gan deva tētis. “Tētis izvēlējās mums vārdus. Viņš gribēja latviskus,” stāsta Anda. Vēlāk piedzima pastarīte Rūta.

Un vēl vēlāk otrā pusē Priedaines ielai, kur atrodas Skadmaņu ģimenes māja ar dārzu, sāka celt lielveikalu “Maxima” ar dzīvojamo māju aiz tā. Jauns, vēl nebijis projekts Rīgā. Ar spēļu laukumu uz veikala jumta. Daina un Anda tobrīd jau mācījās Latvijas Mākslas akadēmijā.

Izrauta dvēsele

Anda LTV filmēšanas grupu uzved Mākslas akadēmijā līdz pašam augstākajam stāvām. Tur glezno maģistri. Tā ir viņu darbnīca ar “pievienoto vērtību” - balkonu. Anda atver sienā esošās stikla durvis un izkāpj laukā gandrīz vai uz jumta. “Tas mums ir buduārs. Te var iedzert kafiju, atpūtināt acis.”

Uz šī jumta Dainai un Andai bija jāstāv kopā. Viņas bija sarunājušas studēt kopā glezniecību maģistratūrā.

Bet cits jumts nogalināja šo sapni. Zem sagruvušā lielveikala “Maxima” drupām palika gan meiteņu tētis Jānis, gan Daina.

“Viņi brauca uz "Depo", jo Dainas darbam bija vajadzīgi materiāli...līstes. Kāpēc viņi piebrauca? Tētis vienmēr nopērk kaut ko garšīgu, tāda mums mājās tradīcija. Bet viņi varēja iebraukt jebkurā veikalā, bet piestāja tur. Vēl tagad atceros, ka tā mašīna stāvlaukumā stāv,”  notikumus 2013. gada 21. novembrī atceras Anda.

Tālāk sekoja gara, neziņas pilna nakts un rīts, kas neziņu kliedēja. “Vienīgā cerība vēl bija, ka ir slimnīcā. Par tēti uzzinājām no rīta. Bijām pārsaluši, aizgājām uz mājām sildīties. Piebrauca policijas mašīna. Lūdza, lai nāk mamma un māsa. Man jau bija skaidrs. Es ieraudzīju policista acis, un man bija skaidrs,” stāsta Anda.

Tiem, kas apgalvo, ka laiks dziedē, viņa netic: “Tik liela tukšuma sajūta. Tāda sajūta, ka dvēseli izrauj. Bija reizes, kad dusmas nāca, ka nesaproti, kāpēc tā notiek. Ir bijušas dusmas. Atzīšos.

Ja cilvēki saka, ka laiks dziedē... Laiks nedziedē. Tu viņus atcerēsies vienmēr!

Daina 20.novembrī atskrēja, man bija vārda diena - es tevi apsveicu, Andiņ! Tik sirsnīgi.. es glabāju šo sajūtu. Mēs runājām - mēs taču vakarā svinēsim, sarunājām visa ģimene piektdienas vakarā svinēt...”

Par 110 procentiem

“Mēs skatāmies darbus un redzam vairāk, nekā ir tajos rāmjos. Katram ir īpašs stāsts,“ saka Dainas kursabiedres Ēvija Kraukle un Lāsma Bringina.

Lāsmas mobilais telefons vēl glabā bildes no viņu pēdējā kopīgā plenēra. Bija 2013.gada vasara Piebalgā. Brīdis pirms Jāņiem.

Atceroties šo plenēru, smiekli jaucas ar asarām. “Mēs strādājām vienā komandā un tikko bijām pabeigušas projektu, kas nākamajā dienā bija jāprezentē. Pieci, četri no rīta. Cik bija? Un tad mēs ieraugām tādu saullēktu! Un ko dara apzinīgie studenti? Stāv pie loga un glezno!” stāsta Lāsma. Šī glezna tagad skatāma izstādē.

Uz gleznošanu Daina nebija mudināma. Bet no augstuma viņai gan bija bail. “Mums bija projekts vecajā pienotavā. Dainai bija bailes no augstuma. Mēs sakām – jākāpj augšā! Viņa taču saņēmās un uzkāpa pa tām nedrošajām kāpnēm, kas iet no ārpuses. Ugunsdrošībai domātas, laikam. Tur vajadzēja papūlēties. Beigās vēl bildi uztaisījām,” stāsta Ēvija.

Viņas atceras, ka tieši Daina bija tā, kas mācīja neko neatlikt uz pēdējo brīdi, visu izdarīt laikus un bez steigas:

“Viņa pati visu darīja par 110 procentiem. Un mums nekas cits neatlika, kā viņai sekot!

Tā bija pirms skates. Tu atnāc tāds sarkanām acīm, pusgulējis. Atnāk Daina - priecīga, izgulējusies un vēl visiem siera kūku uzcepusi!”

Atnāk Pindzele

Pa Skadmaņu ģimenes privātmājas logu tagad var redzēt laukumu, kur reiz atradās “Maxima”. Andai par to ir divējādas sajūtas. Jo māja ir mīļa, bet... tas skats. “Man patika tā aura, ka ir pilna māja. Visi kopā. Brālis tagad ir Londonā, vecākā māsa jau apprecējusies, viņai ir sava dzīve. Pašlaik mēs esam trīs: mamma, mazākā māsa Rūta, es... un kaķis. Mums pieklīda pilnīgi balts kaķis. Mēs viņu pieņēmām un lutinām. Tā kā pavisam balts kā krāsa, nosaucām par Pindzeli!”

Bet akadēmijā ir sesijas laiks. Studenti raksta eksāmenu darbus, kārto teorijas un diennakti neatiet no savām gleznām. Andas maģistra darbā būs redzamas kāpnes.

Daži darbi no topošā maģistra darba izstādīti arī izstādē, ko atklāja šonedēļ.

“Es nevaru teikt, ka tas ir tikai mans. Es turpinu arī Dainas ceļu.

Mēs visu gribējām kopā darīt. Mēs bijām komanda, kas runāja, komunicēja, iedrošināja un uzmundrināja.”

Māsas tuvumu Anda akadēmijā savulaik jutusi ik uz soļa: “Tu saproti, ka tev ir labā roka. Cauri sienām jutu, ka ir kāds, ar ko var komunicēt, kas ir ne tikai labākais draugs, bet komandas biedrs, kam uzticēties, kas vienmēr būs blakām un atbalstīs. Pēc tā 2013.gada bija sajūta, ka esi vientuļš. Nav, ar ko parunāt. Mums bija ļoti ciešs kontakts. Mēs par visu runājām. Konsultējām viena otru. Kad bija skates, mēs pat nevaicājot viena otrai palīdzējām.”

Anda nešaubās, ka maģistrs būs. Uz to aizvedīs kāpnes – maģistra darba galvenā tēma. “Šajos darbos vēlējos parādīt augšupceļu. Apslēpts simbols ir kāpnes. Es sāku domāt par dievišķo, ka visu laiku jau kaut kur esam arī ārpus šīs pasaules. Bet glezniecība mani faktiski izglāba. Tā ir tā, kas mani tur. Notur mani šeit. Mums bija doma taisīt diplomdarbu kopā. Re, kur ir! Es vēlējos šos darbus izlikt ne tikai kā turpinājumu... Es zinu, ka Daina visu laiku skatās no augšas. Un es vēlos pateikt – Daina, mēs būsim kopā un visu darīsim kopā, un es turpināšu to ceļu, kā bijām runājušas un domājušas! Un tā ir mana visstingrākā motivācija,“ saka Anda.

Dainas un Andas Skadmaņu izstāde “Krāsu pasaule” skatāma Rietumu bankas galerijā Vesetas ielā 7.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti