«Dod pieci»: Saslimt ar vēzi - smags laiks gan saslimušajam, gan tuviniekiem

Ceturtdien, 15.decembrī, plkst.17.00 savu nu jau ikgadējo skanējumu no Stacijas laukuma sācis labdarības maratons „Dod pieci!”. Šogad līdzekļi tiek vākti, lai vēža skartiem cilvēkiem dotu iespēju atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Proti, īpašām nometnēm - cilvēku psihosociālajai rehabilitācijai. Savs stāsts par vēzi ir arī Brigitai. Viņas māsa pirms 10 gadiem šo cīņu diemžēl zaudēja.

„Slimība ir smaga ne tikai tam cilvēkam, kam tā ir, bet arī ģimenei un tuvākajiem radiniekiem. Tas laiks ir ļoti grūts. Sevišķi tas laiks, kad tu zini, ka neko vairs nevarēs glābt. Neko! Tas ir ļoti grūti. To ir ļoti grūti atcerēties arī pēc 10 gadiem,” stāsta Brigita.

„Ir pagājuši 10 gadi, bet mēs neviens to neesam aizmirsuši. Tuva cilvēka aiziešana izmaina gan ģimenes cilvēku dzīvi un likteni, gan citu tuvinieku dzīvi. Tas patiešām liek pārdomāt dzīvi!" viņa atzīst.

''Attiecībā uz manu māsu – ja mēs sakām, ka vēzis ir nekontrolēta šūnu dalīšanās, tad ir kaut kāds iemesls, kāpēc šīs šūnas sāk dalīties. Protams, ir kaut kādi ārēji apstākļi. Man liekas, ka uz viņu lielu iespaidu atstāja 1940. gada marta notikumi. Viņa piedzima septembrī, bet visi tie notikumi, kas bija ar mammu un tēvu, uz viņu iedarbojās. Viņa bieži slimoja un viņai nebija stipra imunitāte. Kamēr notika pēdējā saslimšana… bet, nu, ko tur vairs izdarīs!

Es domāju, ka to vajadzēja konstatēt ātrāk nekā tad, kad jau bija trešā un sāka pāriet uz ceturto stadiju. Tad varēja palīdzēt tikai Dieva brīnums. Mēs, ģimene, darījām visu, ko varējām! Nekad nevaidēja, nesūdzējās. Iekšēji mēs ļoti pārdzīvojām,” norādīja Brigita.

„(..) Pēdējā laikā skatoties uz to, kas cilvēkam ir jāpārdzīvo, ir jāsāk lūgt Dievs, lai viņš ātrāk paņemtu to cilvēku pie sevis. Tāpat jau tu zini, ka nekas nepaliks labāk. Kāpēc tā ar mums notiek? Es nezinu.

Vienīgais, ko es varu novēlēt cilvēkiem, ir būt optimistiem. Varbūt ne vienmēr tas optimisms izglābs, bet tomēr ir jābūt, cik vien var.

Sava dzīve ir jāved pa labestības taku un jābūt labestīgiem, un darīt tikai labus darbus. (..)”

„Man ir citādāks raksturs nekā māsai. Viņai bija smagāks, un varbūt tas bija rezultāts tam, kam viņai vajadzēja iziet cauri. Es esmu optimistiskāka savā dzīvē. Ja kāds nav tik optimistisks, tad man kaut kas ir jādara, lai dotu viņam gaišāku brīdi vai liktu pasmaidīt. (..) Tā es turos. Man ir jāturas pašai, lai es piepalīdzētu citiem noturēties virs ūdens," Brigita stāsta par sevi.

Pirmais stāsts: Ar vēzi saslimusī Ilze stāsta par sevi un īpašā - cilvēku psihosociālās rehabilitācijās - nometnē piedzīvoto

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti