Mana mūzika

Komponists Krists Auznieks jūtas kā Sprīdītis pasaulē

Mana mūzika

Brīnišķīgais skaņuvīrs Kārlis Pinnis

Savas zemes patriots. Diriģents Atvars Lakstīgala

Diriģents Atvars Lakstīgala mīl Latviju un klausās Busuli

Diriģents un mežradznieks Atvars Lakstīgala vairākus gadus bijis Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents un koncertējis visā pasaulē, šobrīd viņš ir Ogres Mūzikas vidusskolas direktors. Tāpēc sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika” viņš atklāj savas skolas gadu gaitas, ieskicē savu muzikālo gaumi un neslēpj, ka ir liels savas zemes patriots.

Savulaik mūzikai pievērsies tāpēc, ka ļoti paticis zīmēt, šobrīd sapņo par jaunu laivu, lai makšķerēt vairs nevajadzētu no krasta, un mirkļos, kad visa kā ir pārpārēm, klausās Intaru Busuli.

"Gaismas pils" un ūdenskrāsas

"Tiklīdz dzirdu Vītola "Gaismas pili", atceros bērnību, kad televīzijā skatījos Dziesmu svētkus. Vecāki saka – esot pat diriģējis," atminas Atvars Lakstīgala, kurš bērnudārzā esot nepārtraukti dziedājis, tāpēc gluži likumsakarīgs bijis ceļš uz Emīla Dārziņa Mūzikas skolas iestājeksāmeniem. "Tolaik man ļoti patika zīmēt un tieši bija beigušās ūdenskrāsas, tāpēc ļoti lūdzu vecākiem, vai viņi nevarētu tās nopirkt.

Atbilde skanēja – aizbrauksim uz iestājeksāmeniem Dārziņskolā, un, ja noliksi, tad ūdenskrāsas nopirksim! Nekas cits neatlika – aizbraucu un iestājos.

Un tiku pie savām ūdenskrāsām,” ar smaidu atceras mūziķis, kuram kopumā ir trīs diplomi. Pirmkārt, viņš ir diplomēts mežradznieks, tad arī pūtēju orķestra diriģents un visbeidzot – simfoniskā orķestra diriģents.

Netalantīgs un bez dzirdes

"Astoņdesmito gadu beigās Dārziņskolā tika izveidota kora studija, kurā trīs gadus mācījos. Sākās pārejas laiks, dibināta Rīgas Doma kora skola, taču man, desmitgadīgam puikam, viens no pasniedzējiem teica, ka ir jau labi, bet īsta talanta nav.

Kā tagad smejos – pateica, ka esmu nemuzikāls, netalantīgs un bez dzirdes.

Toreiz to ļoti pārdzīvoju, jo lielais sapnis bija dziedāt Rīgas Doma zēnu korī.”

Ko darīt? Jāiet uz citu skolu! "Devos uz Mediņskolu, taču kora klase tur izrādījās pilna. Stīdziniekiem un  pianistiem jau biju par lielu, tāpēc no pasniedzēju puses sekoja piedāvājums – noliktavā esot pieejams viens brīvs mežrags un trombons. Nezināju, kā izskatās ne viens, ne otrs. Likās, ka mežrags būs latviskāks, saprotamāks.”

Mūziķis neslēpj, ka pusaudža gados gājis visādi. "Tēvs, būdams galdnieks, bet mamma – šuvēja, centās mani iedvesmot, cik spēja. Kad bija jābeidz pamatskola, bija arī jāizšķiras, ko darīt turpmāk.

Līdztekus Dārziņskolai mācījos 6. vidusskolā, un tur pagalam nepadevās matemātika – bija ļoti lielas problēmas ar algebru… Uzzināju, ka "mediņos" matemātikas nav!

Runāju ar savu mežraga skolotāju, šodien pazīstamo politologu Ivaru Ījabu, kurš tolaik pats studēja Mūzikas akadēmijā. Tieši viņš mani aizveda uz Mediņskolas pirmo konsultāciju, kur satiku Arvīdu Klišānu. Tas nu bija īsts sitiens pa pakausi. Pirmo reizi iepūšot mežragā, pārņēma patīkams siltums, strāvojums – sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt arī turpmāk!”

Atdeve mežragam bijusi maksimāla – daudzos konkursos gūtas uzvaras. "Arvīds Klišāns jau redzēja, kā muzicējot man mirdz acis – nereti mēdzu pārspēlēties ar asiņainām lūpām. Lielākā gudrība, ko no viņa guvu – kā padarīt mūziku dzīvu, jo līdz tam bija priekšstats, ka mūziku radām mehāniski,” teic Lakstīgala.

Gleznošana ar mūziku

Vēl mācoties vidusskolā, Atvaru Lakstīgalu par izpalīgu uzaicinājis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. "Gustava Mālera Pirmās simfonijas atskaņojumā vajadzēja septītā mežraga partiju. Tā bija reize, kad nonācu profesionāļu vidē un sapratu, kāds spēks piemīt orķestrim un cik liela ietekme mūzikas interpretācijā, faktiski gleznošanā, ir diriģenta interpretācijai!

Līdz ar to, ka no dziļas bērnības manī sēdēja gleznotāja instinkts, domāju – varbūt es varētu gleznot mūziku? No tā brīža iekšpusē vārījās vēlme būt diriģentam.

Kursu augstāk mācījās Andris Poga, abi karsti diskutējām starpbrīžos.”

Aktīvas diriģenta gaitas Lakstīgala sācis 2009./2010. gada mijā, 2009. gadā ar Verdi "Traviatu” debitējis arī Latvijas Nacionālajā operā. Mūzikas akadēmiju pabeidzis ar desmitniekiem un divus gadus mācījies arī Berlīnē.

Kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu un Liepājas Simfonisko orķestri

Savas zemes patriots

Atvars Lakstīgala ir īstens savas zemes patriots, kurš ļoti mīl dabu un uzskata, ka nav jāgaida lielas katastrofas, lai atkal viens otram kļūtu tuvi. Kā barikādēs.

"Ja gribam zināt, kā izskatās Latvija skaņās, jāklausās Pēteris Vasks,” ir pārliecināts Lakstīgala, kurš pirmo reizi ar Pētera Vaska mūziku sastapies, muzicējot Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestrī. "Bija 2002. gads, tikko biju pabeidzis pirmo kursu, un studentu orķestrim bija paredzēts braukt uz Berlīni. Spēlējot Vaska mūziku, pirmo reizi izjutu tik lielu mīlestību pret Latviju, pret savu zemi, vēsturi – Vaska skaņās ir tik daudz man radniecīgu strāvojumu!”

Tieši tāpēc brīdī, kad Liepājas Simfoniskajam orķestrim radusies iespēja ierakstīt kaut ko no Pētera Vaska, Lakstīgala nedomājot izvēlējies tieši šo simfoniju.

"Arī es, tāpat kā Pēteris Vasks, esmu savas zemes patriots – ļoti mīlu Latviju, mūsu dabu, tās skaistumu, ļoti cienu mūsu vēsturi, senčus par visu viņu veikumu," saviļņoti saka Lakstīgala un neslēpj, ka Vaska mūzika būs aktuāla vienmēr, jo atgādina par vērtībām, kuru šodien dažkārt pietrūkst.

"Barikāžu laikā vēl biju bērns, bet atceros, cik cilvēki bija tik vienoti – svešinieki uz ielas varēja apskauties! Arī satiekot Pēteri, nevaru viņu neapskaut, jo viņa mūzika mani apskāvusi.

Šīs sirsnības man nereti pietrūkst mūsu tautā – esam tādā skrējienā, katrs par sevi, tik bieži ēdam viens otru ne par ko. Reizēm domāju – vai tiešām jānotiek kaut kam sliktam, lai mēs atkal būtu tuvi?!

Tik bieži esam uz bīstamības sliekšņa. Sev un citiem bieži atgādinu novērtēt to, kas tev ir – cilvēkus, kuri mums līdzās, to, ka ir darbs un veselība. Tas viss Vaska mūzikā izteikts ļoti spilgti, precīzāk, tas, ko nevaram izteikt vārdos, ir viņa mūzikā. Ja gribam zināt, kā izskatās Latvija skaņās, jāklausās Pēteris Vasks.”

Makšķerēšana un Busulis

Taču Atvars Lakstīgala, protams, neklausās tikai Vaska mūziku vien. Skaņās viņš gremdējas daudz un bieži, arī neakadēmiskajās. Bet tad, kad nogurums arī no mūzikas, vislabākais ir klusums.

Brīvbrīdī un klusumā

"Beidzamajos gados makšķerēju retāk, bet tas ir viens no veidiem, kad esmu harmonijā ar dabu. Nav pat svarīgi, vai un ko noķeru,” pasmaida diriģents un neslēpj, ka makšķerēt dodas savā Ogrē – turpat Daugavā vai Ogres upē. "Tagad prātoju par jaunas laivas iegādi, jo vecās sen vairs nav. Gribas to lietu atsākt.”

Ak, jā – kaut izteiktu popmūziku Lakstīgala klausās diezgan maz, izņēmums ir Intars Busulis: "Viņš to dara tik profesionāli, saistoši, netradicionāli, vilinoši! Pirms daudziem gadiem viņi abi ar Kārli Lāci uz "Eirovīzju" veda dziesmu "Sastrēgums". Kad viss brūk un jūk, un visa kā ir par daudz, uzlieku to. Palīdz."

 

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti