Krišjāni un Jāni, jūs esat bijuši brīvprātīgie un palīdzējuši cilvēkiem citās valstīs. Vai varat mazliet iepazīstināt ar sevi šajā griezumā?
Jānis Ķirpītis: 2005., 2006. un 2008. gadā es biju humānās palīdzības misijā Šrilankā, palīdzēju novērst cunami posta sekas.
Krišjānis Liepa: Man bija iespēja 2017. gadā pavadīt trīs mēnešus Kamerūnā. Tas nebija humānās palīdzības projekts, tā bija prakse, tā kā, teikšu godīgi, es vairāk palīdzēju sev nekā kādam citam. Prakses ietvaros man bija iespēja kopā ar vietējo nevalstisko organizāciju strādāt pie viņu sociālā biznesa plāna.
Jānis Ķirpītis: Tā bija liela pieredze, es nekad pirms tam nebiju bijis ārpus Eiropas. Manā gadījumā tā bija arī liela privilēģija doties uz turieni vēl pirmsdigitālajā laikmetā. Tad, kad 2005. gada janvārī man bija jāpieņem lēmums, internets vēl bija “bērnu autiņos”. Es nopirku “Lonely Planet” grāmatu un mēģināju saprast, kas Šrilankā vispār notiek. Atceros, ka tad, kad es Rīgā gāju potes taisīt, viņi pat toreiz īsti nezināja, kāda veida potes man ir vajadzīgas.
Krišjānis Liepa: Arī man brauciens uz Kamerūnu nozīmēja pirmo reizi izbraukt ārpus Eiropas. Internetā informācija par šo valsti bija diezgan limitēta. Esot tur, es vairāk fokusējos uz darbu nekā uz ceļošanu. Kamerūnā ir augsti kalni, mūžameži, tuksnesis, okeāna piekraste. Pirms šī brauciena es biju izceļojies par Eiropu un jutos tāds diezgan pieredzējis, es pat pirms brauciena teicu organizācijai, pie kuras devos: “Varbūt nevajag sūtīt to brīvprātīgo mani sagaidīt, gan jau es tikšu galā”. Taču tad, kad es izkāpu no lidmašīnas, sapratu, ka esmu ļoti priecīgs, ka viņi tomēr ir atsūtījuši brīvprātīgo mani sagaidīt. Lidosta atradās Kamerūnas franciski runājošajā daļā. Franču valoda nav mana stiprā puse. Izejot no lidostas, ceļotāju sagaida taksisti, kas visi runā reizē un franciski.
Tev bija mazliet kultūršoks.
Krišjānis Liepa: “Mazliet” būtu maigi teikts.
Jāni, vai tev arī bija kultūršoks?
Jānis Ķirpītis: Bet ne uzreiz. Man ilgi likās, ka es tikšu ar visu galā. Ļoti grūti bija tolerēt viņu laika un darbu efektivitātes izpratni. Šrilankā ir normāli darba sanāksmes laikā nolemt – "Paga, līdz tam mēs tiksim, tagad iedzersim tējiņu!" –, un tu redzi, ka tagad "to tējiņu" tu jau trīs stundas dzer, un viss ciemats grib ar tevi nofotografēties, jo ir beidzot atbraucis cilvēks no Eiropas.
Otra apgrūtinošā lieta bija viņu nesaskaņas starp musulmaņiem, hinduistiem un budistiem. Tajā laikā, kad es tur biju, Šrilankā norisinājās pilsoņu karš.
Mans darbs bija saistīts ar skolām. Projekta ietvaros tika nolīgts šoferis, kurš bija musulmanis. Rīta maršrutā viņš ieraudzīja, ka mums ir jādodas uz hinduistu skolu un vienkārši atteicās uz turieni doties. Tulks savukārt ir budists, un viņš pasaka: “Nē, es pie tamiliem nebraukšu, jo mēs ar viņiem karojam, tieciet paši galā.” Vienā brīdī tas radīja diezgan lielu bezcerības sajūtu, jo es gribēju savu darbu paveikt pēc iespējas efektīvāk, neizšķiežot Eiropas līdzekļus.
Tu tur devies, lai palīdzētu novērst cunami sekas. Cik liela bija tā postaža? Vai tu pats ar to kaut kā fiziski saskāries arī savā dzīvē?
Jānis Ķirpītis: Postaža bija milzīga un šokējoša. Tas ciemats, kurā mums bija jāstrādā, bija pilnīgi nopostīts. 400–500 m no okeāna krasta visas mājas bija noslaucītas. Masīvāko māju karkasi bija izturējuši, bet viss pārējais bija nopostīts. Bija grūtības ar dzeramo ūdeni. Aku sistēma bija piesārņota. Vietējie cilvēki gribēja dalīties ar saviem stāstiem, katrs no viņiem bija zaudējis kādu no tuviniekiem. Tā nu nācās iegūt arī tādu kā “psihologa” pieredzi. Cilvēki bija diezgan bezcerīgi noskaņoti, jo bija visu pazaudējuši. Šrilankā cunami notiek varbūt reizi 500 gados, tas ir neraksturīgi šai vietai.
Eiropas humānās palīdzības sniedzēji bija uzbūvējuši pagaidu mājas iedzīvotājiem – turpat, kur pirms tam bija atradušās viņu “īstās mājas”. Taču cilvēki lielākoties izvairījās tur nakšņot – baidījās, ka cunami varētu atkārtoties. Pa dienu viņu tur pat mēdza uzturēties, taču naktī devās vai nu uz lielajām pagaidu nometnēm, vai arī pie radiem, kas dzīvoja tālāk no okeāna.
Krišjānis Liepa: Jau vairāk nekā divarpus gadus Kamerūnā ir krīze – pirms es braucu uz turieni, internetā es par to informāciju neredzēju. Skolas ir slēgtas, bērni neiet uz skolu, lielākā daļa juristu neierodas tiesā, un tamlīdzīgi. Problēmas sākums ir meklējams vēsturē. Viena Kamerūnas daļa agrāk piederēja Francijai, savukārt otra – Lielbritānijai. Kad Lielbritānija savai Kamerūnas daļai deva brīvību, tās iedzīvotāji nobalsoja par pievienošanos franciski runājošajai Kamerūnas daļai.
Toreiz abas daļas vienojās par vairākām lietām, kas attiecas uz valsts pārvaldi; vairākas vienošanās pēdējo 50 gadu gaitā ir zaudējušas spēku. Angliski runājošā Kamerūnas daļa ir ļoti bagāta ar resursiem, ko labprāt izmanto arī valsts franciski runājošā daļa.
Diemžēl angliski runājošās Kamerūnas iedzīvotāju tiesības aizvien tiek samazinātas, tiek pieļauti dažādi cilvēktiesību pārkāpumi. Mēs kaut kādā ziņā arī esam līdzvainīgi, ja par to nerunājam un nenorādām uz šiem pārkāpumiem Francijai, kuras ietekme Kamerūnā vēl joprojām ir ļoti liela.
Jānis Ķirpītis: Man sanāca pieredzēt īstu pilsoņu karu. Kad izsludina “komendantstundu”, ir tā, ka tu vispār nedrīksti iet uz ielas. Ja pareizi atceros, garākā “komendantstunda” bija sešas vai septiņas diennaktis. “Komendantstunda” nozīmē to, ka jebkurš, kurš tās laikā atrodas uz ielas, var tikt bez brīdinājuma nošauts. Tajā laikā ciet ir gan skolas, gan veikali, nedarbojas satiksme – viss ir apstājies. Visi sēž mājās un taupīgi likvidē pārtikas rezerves.
Kad es braucu uz turieni, pilsoņu karš vēl nebija sācies, tas sākās tikai mēnesi pēc manas ierašanās. Eiropas Savienības (ES) palīdzības programmas nemēdz sūtīt savus brīvprātīgos uz aktīvas karadarbības zonām. Taču tad, kad karš sākās, mēs ļoti sajutām ANO institūciju atbalstu drošības ziņā – piemēram, katru rītu mēs saņēmām aktuālo informāciju par vietām, uz kurām nedoties, jo tur ir paaugstināta bīstamība.
Eiropas Savienības palīdzības programmu brīvprātīgie pirms došanās misijā arī parasti saņem apmācību, kas sagatavo darbam mērķa valstī.
Krišjāni, tu šobrīd strādā LAPAS programmā, kas nodarbojas ar atbalsta sniegšanu humānās palīdzības projektiem. Vai tu varētu vairāk ar to pastāstīt?
Krišjānis Liepa: Šī programma saucas “EU Aid Volunteers” (ES Palīdzības brīvprātīgo iniciatīva), tā strādā ar humānās palīdzības projektiem “trešajās valstīs”. Par “pirmajām valstīm” mēdz saukt Eiropas Savienības valstis, “otrās” ir Eiropas ekonomiskās zonas valstis un “trešās” ir visas pārējās. Lai piedalītos šajā programmā, brīvprātīgajiem ir nepieciešama profesionālā darba pieredze, kas var noderēt valstī, uz kurieni viņš plāno doties. Humānās palīdzības projekti netiek īstenoti valstīs, kurās dabas katastrofa vai cilvēku radītā krīze ir aktīva. Projekti ir saistīti vai nu ar katastrofu un krīžu seku likvidēšanu, vai arī ar to prevenciju. Piemēram, brīvprātīgie palīdz izstrādāt evakuācijas plānus, veidot bumbu patversmes, plānot pretplūdu aizsargvaļņus.
Šī nav centralizēta programma, kurā ir tikai viena organizācija, kas atlasa un apmāca brīvprātīgos. Arī nevalstiskās organizācijas no Latvijas var pieteikties šajā programmā kā dalībnieces. Katrā no programmas projektiem ir iesaistītas gan nevalstiskās organizācijas no Eiropas Savienības, gan no valsts, uz kuru brīvprātīgie dodas. Lai iesaistītos programmā, organizācijai ir jāiziet sertifikācijas process, LAPAS var sniegt palīdzību un atbalstu tajā. Plašāku informāciju var atrast mājaslapā, bet varat man rakstīt arī privāti, palīdzēšu.
Organizācijām, kas sertificējušās, ir pieejams finansiāls atbalsts darbu veikšanai, tādu saņem arī brīvprātīgie.
Jānis Ķirpītis: Mēs dzīvojam viltus ziņu laikmetā, ļoti bieži saņemam sagrozītu informāciju. Nabadzības cēloņu saprašana, nevienlīdzības cēloņu saprašana, iespēja pašam nepastarpināti redzēt, ko nozīmē neokoloniālisms, kā franči vēl aizvien kontrolē Kamerūnas monetāro politiku, kā angļu uzņēmumi vēl joprojām turpina īstenot viduslaiku verdzības principus Šrilankas tējas laukos, to medijos nemaz tā nevar redzēt. Ja es skatos no ilgtermiņa perspektīvas, man tas ir bijis lielākais ieguvums – tas, ka es spēju daudz labāk izfiltrēt ziņas. Ir daudz vieglāk saprast, ko nozīmē tādi termini kā, piemēram, “godīgā tirdzniecība”.
