“Ne jau mēs bijām kādi varoņi, bet tā bija visu apstākļu sakritība,” tieša ir Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne.
Kā juristei viņai nav ilūziju par to, ko tik mazai zemei kā Latvija nozīmēja atgūt neatkarību: “Mēs no Padomju Savienības varējām tikt ārā, tikai pateicoties tam, ka mēs izpildījām to Latvijas PSR konstitūcijā teikto. Tur bija formāli deklarēts. Protams, to neviens nevarēja iedomāties, ka tas notiks šādā totalitārā valstī, ka var izstāties no Padomju Savienības ārā. Šeit vajadzēja to nepieciešamo balsu skaitu, tādēļ jau cilvēki to zināja, kas stāvēja pie Saeimas un skaitīja balsis. Un pēc tam tā atvieglojuma sajūta, vienalga, tā atvieglojuma sajūta, ka tu to esi izdarījis. Bet arī tāda baiļu sajūta, jo mēs zinājām, ka ar to jau tas nebeigsies.”
Arī pirms 30 gadiem Ilma Čepāne bija universitātes pasniedzēja. Viņa spilgti atceras milzīgo juridisko darbu vairāku mēnešu garumā, sagatavojot neatkarības deklarāciju.
Pēc 4. maija pacilātības gan smagais darbs turpinājās, sagatavojot Latviju patstāvībai.
“Dažkārt šodien ir izveidojušās tādas nepamatotas klišejas, ka mēs esam sanākuši kopā, nospieduši tur kaut kādu pogu un nobalsojuši par Latvijas neatkarību. Tas tā nebija. Bet atšķirībā no šodienas politiskie kašķi netika nesti laukā, jo faktiski tajā laikā mēs staigājām tā kā pa trauslu ledu. Mēs nezinājām, kas būs, un faktiski tā arī bija tāda uzdrošināšanās tiem, kam bija ģimenes,” saka Čepāne.
Pēc Augstākās Padomes laika Ilma Čepāne atgriezās politikā – 9., 10. un pēc ārkārtas vēlēšanām arī 11. Saeimā. “Augstākajā Padomē, salīdzinot īpaši ar pēdējo gadu Saeimām - man ir bijusi iespēja salīdzināt -, mums bija ārkārtīgi daudz intelektuāli, kompetentu un gudru cilvēku. Dainis Īvāns bija karoga nesējs šajā neatkarības laikā. Tajā pašā laikā Anatolijs Gorbunovs, kas nāca no citas puses, viņš bija ar savu savaldību, ar savu līdzsvarotību. Varbūt arī nepatiks, ko es šodien saku par Anatoliju, ka viņš varbūt nav novērtēts, bet viņš bija stabilitātes garants tajā laikā, patiešām,” stāsta Čepāne.
4. maijs Ilmas Čepānes ģimenē ir īpaši svarīga diena. Gan bērni, gan mazbērni zina visu par laiku pirms 30 gadiem. “Mana meita tajā laikā mācījās vidusskolā, un tāpat dēls, viņi visā bija ierauti iekšā. Viņa zina gandrīz visus Augstākās Padomes deputātus, tos, kas balsoja par neatkarību, tāpat arī dēls zina viņus. Mana mazmeita arī interesējas, viņa prasa, kurā grāmatā tas viss ir aprakstīts. Tā galvenā ir šī vēsturiskā atmiņa. Jo tādā pasaulē dzīvot, tādā cietumā, - šodien jaunatne vispār nevar iedomāties, kā tas ir,” saka Čepāne.
Mazliet skumīgi, ka šogad 4. maijs būs klusāks nekā iepriekš, saka profesore. Tomēr mēs esam pārdzīvojuši ne tādas krīzes vien, viņa pasmaida. Ikdiena šobrīd paiet, sazinoties ar studentiem, lasot bakalaura un maģistra darbus un mācot četrus mēnešus veco Maksi.
