Ar Ljetu tiekamies drēgnā otrdienas vakarā Bastejkalnā, kad parku jau izgaismojušas laternas un cilvēki steidz savās vakara gaitās. Tā Ljetai ir māju sajūta - pilsēta, ielas un parki ir tas, kas visvairāk pietrūcis, dzīvojot Anglijā.
„Tas, ka mājas ir tā nemainīguma sajūta. Nez kādēļ mājas ir koncepts, ko tu negribi mainīt."
Ljeta Putāne pēc sešu gadu prombūtnes nolēma atgriezties Latvijā - te vienmēr bijušas viņas mājas. Arī dodoties prom, viņa zināja, ka noteikti atgriezīsies. Pēdējos sešus gadus meitene pavadījusi Anglijā, mācoties un strādājot. Ārēji vienkāršo meiteni raksturo liela uzņēmība, izvirzītie mērķi un motivācija tos īstenot, tāpat arī meitenes sirsnīgais smaids un atvērtība. Ljeta ir piemērs tam, ka jaunieši ne vien dodas prom, bet arī pēc vairāku gadu prombūtnes vēl aizvien vēlas atgriezties un savu nākotni veidot Latvijā.
Pirms aizbraukšanas Ljeta mācījusies Rīgas 1. ģimnāzijā, kur beigusi internacionālās programmas klasi - starptautisko bakalaurātu. Lēmums aizbraukt no Latvijas nav nācis pēkšņi. Izglītība Ljetai vienmēr bijusi nozīmīga, arī iegūtais internacionālais diploms Latvijā sniedza plašākas iespējas, un gadu gaitā viņa pakāpeniski nonākusi pie šādas izvēles - gūt pieredzi un jaunus iespaidus citviet pasaulē.
„Plus vēl arī tas - kad es sapratu, ka pēc skolas beigšanas, nu patiesībā skolas pēdējos gados, sāku domāt par profesiju vai domāju, ko es tālāk varētu mācīties, tad mana izvēlētā tēma, kas bija pilsētplānošana, bija kaut kas tāds, ko Rīgā diemžēl nevarēja apgūt. Diemžēl Latvijā pilsētplānošana bakalaura līmenī ir tikai kopā ar arhitektūru, un es vienkārši drausmīgi zīmēju."
Ljetai šķita, ka nonākusi vidē, kurā pārējie studenti nenovērtē sniegtās iespējas, bet gan mācās tāpēc vien, lai iegūtu diplomu.
„Patiesībā ar mācībām bija baigā vilšanās, jo es aizbraucu uz labu universitāti. Un pēc 1. ģimnāzijas pirmajā gadā man likās, ka vienkārši nav ko darīt. Tā kā pirmajā gadā motivācija darīt kaut ko bija tuvu pie nulles."
Situācija mainījās, kad Ljeta pārcēlās no Mančesteras uz Londonu un uzsāka studijas maģistrantūrā.
„Tā bija pilnīgi cita izglītības pieredze. Citi cilvēki, un maģistrā arī kaut vai vidējais vecums ir tāds, ka es biju jaunākā. Un tad vienkārši tik patīkami ir, ka tu vari parunāties ar cilvēkiem un tas viss nav viena vienīga ballīte, bet ka ir tiešām patīkami pavadīt laiku un runāt par nopietnām lietām. Anglija pati par sevi, manuprāt, spēlē ļoti mazu lomu. Jo tāpēc, ka man tas visu laiku bijis tā - skaidrs, ka ir jāpaliek vēl kādu mirkli. Bet tas tiešām nevienu mirkli nebija tā - ai, cik te ir forši, ai, kā man tas pietrūks. Nekā no tā patiesībā. Kopumā aizbraukušo vidū, to, kas plāno atgriezties drīz ir diezgan maz, tā kā neko iepriecinošu nevaru pateikt arī par jauniešiem šajā ziņā".
Latvijas Universitātes ekonometrijas profsors Mihails Hazans skaidro - pēc Lielbritānijas statistikas datiem, gandrīz puse no Latvijas valsts piederīgajiem, kuri emigrējuši, ir jaunāki par 25 gadiem. "Citās valstīs tā situācija daudz neatšķiras, varbūt Vācijā mazliet mazāk jauniešu, bet ne kritiski, tā kā diezgan lielas jauniešu masas joprojām turpina aizbraukt. Arī pēc aptaujām par aizbraukšanas plāniem mēs sistemātiski jau kopš 2010. gada vērojam ļoti satraucošus skaitļus, teiksim, studentu vidū vai vecāko skolnieku vidū, 40% vai vairāk dažādos formulējumos atbild, ka jā, plānojam aizbraukt vai neizslēdzam šādu iespēju."
Kā dažus no faktoriem, kas aizbraukušajiem varētu likt domāt par atgriešanos, Hazans min sociālo drošību, tāpat arī emocionālo piederību valstij. Tomēr primāri tās būs piedāvātās darba vietas.
„Konkrētam cilvēkam tas pirmkārt būs konkrēts darba piedāvājums, kurš viņu interesēs iespēju ziņā vai nu kāds ļoti aizraujošs darbs. Jo mēs esam pieraduši runāt par to, ka šeit iespēju ir mazāk nekā ārzemēs. Nu nav gluži tā. Jo, teiksim cilvēkam ar ambīcijām dažreiz ir tā, ka šeit paveras tādas iespējas, kur vienam cilvēkam var būt daudz lielāka ietekme uz notikumiem, uz attīstību, nekā, teiksim, turpat Vācijā vai Lielbritānijā, kur viņš būs viens no vairākiem tūkstošiem. Šeit tu varētu būt pirmais vai trešais un tiešām sasniegt kaut ko."
Ljeta, kura pē sešu gadu prombūtnes atgriezās Latvijā, ir viens no Mihaila Hazana minētajiem piemēriem. Viņas mērķi un ambīcijas nekad nav ļāvuši izvēlēties vieglāko ceļu. Tieši pretēji - paredzamība, un rutīna - tas viss meitenei ļoti nepatika.
„Tev ir tāda sajūta, ka Anglijā viss ir tik fantastiski vienkārši. Viss ir pieejams, tu vari iet un darīt, ko tu vēlies, tu vari sazvanīt, aiziet kaut ko izdarīt. Londonā, ja sāc strādat normālā darbā, alga arī normāla. Tev viss ir tik normāli, ka tas sāk palikt mazliet kaitinoši.
Sāku strādat Londonā, pašā sitijā, kas ir finansu reģions, kur katru dienu simtiem tūkstošiem cilvēku visi tajos uzvalciņos. Es gāju uz darbu ar suni un puķainā kleitā. Es it kā strādāju par izglītības konsultanti. Tas smieklīgais - kaut kā viss tik ļoti nepareizi un tajā pašā laikā pareizi sākās."
Līdzpaņemtās fotogrāfijas nav izvēlētas nejauši. Tajās redzami meitenes draugi un kopā piedzīvotais. Jautrā darba ikdiena, apkārtējie cilvēki un kopā pavadītais laiks ar tiem Ljetas atmiņā palicis visspilgtāk.
„Un tad es mazlietiņ pastrādāju pilsētplānošanā un sapratu, ka būs jābrauc atpakaļ. Un es sev godīgi atbildēju, ka reāli nav nekas tāds, ko man varētu piedāvāt, kas man liktos tik nenormāli kruti, ka es noteikti gribētu palikt. Tad kāpēc es vēl meklēju iespējas? - sapratu, ka jābrauc mājās "
Ljeta uzskata, ka tā pa īstam novērtēt mājas vari tad, ja kādu laiku esi pavadījis tālumā. Tas esot tāpat kā ar laimi, kuru nevar sajust, ja ne reizi neesi bijis nelaimīgs.
„Man liekas, ka tā labākā sajūta ir, - tas, ka es spēju šobrīd staigāt, piemēram, pa Rīgu un skatīties uz lietām kā tūrists. Un tā ir šausmīgi forša sajūta, jo tāpēc, ka tu spēj novērtēt savas mājas, nevis tāpēc, ka tev ir kaut kādas rozā brilles, bet tu spēj paskatīties uz lietām objektīvi un saprast - nē, te tiešām ir tik daudz labāk."
Meitene uzskata, ka tieši Latvijā ir iespēja veidot savu nākotni tā, kā pats to vēlies.
„Jo Anglijā kļūt kaut kādai nozīmīgai daļai no sistēmas vai no valsts ir daudz grūtāk nekā šeit to ir izdarīt. Man liekas, cilvēkam, kurš ir motivēts, kuram patīk kaut ko darīt, Latvija ir īstā vieta, kur būt. Jo...kur vēl citur."
Šobrīd Ljeta uzsākusi darba gaitas Rīgas attīstības departamentā, tomēr neizslēdz iespēju vēl kādreiz nākotnē doties prom, lai gūtu jaunu pieredzi, tomēr vienmēr ar domu - atgriezties mājās.
