“Mēs bijām pašā galā,” Arnolds cenšas atpazīt vietu, kur pirms 75 gadiem stāvēja vagoni. Cilvēkus no Liepājas un Liepājas apriņķa deportēja no Tosmares, Karaostas teritorijā. “Es atminos – mums bija vagons 1d, ar kuru mūs veda.”
Diena bija silta un saulaina. Arnoldam tikko bija palikuši 15 gadi un tehnikumā pabeigts pirmais kurss. Atnācis mājās, viņš sastapa raudošu saimnieci, pie kuras dzīvojis. Domāja – vēlāk aizies un piezvanīs uz mājām, taču pie durvīm jau klauvēja. Tas bija ap trijiem dienā. Tēvs, māte un māsa jau bija kravas mašīnā. Stacijā ģimeni izšķīra, un Arnolds tēvu vairs nekad nesatika.
“Kad mani iesēdināja vagonā, mēs pat roku nepadevām viens otram, mēs pat neatvadījāmies,” atceras Arnolds.
Steigā segā satītās drēbes palika pie tēva: “Es aizbraucu uz Sibīriju tenisa kurpēs un krekliņā.”
Vagonā Arnolds dabūja vietu pie loga un stāstīja visiem, kas notiek ārpusē. Pirmā pietura bija Jelgava, tur atkabināja vagonus ar vīriem un tēviem un piekabināja citus vagonus. Un šādu pieturu bija daudz.
No Rucavas pagasta, kur dzīvoja Arnolda ģimene, izveda astoņas saimes. Kopumā viņi vagonā bija piecdesmit cilvēki, no tiem desmit bērni. Pieturās Arnolds skraidīja citiem pēc ūdens – kā jau pieaugušākais no bērniem. Kādā naktī Arnoldu pamodināja zīdaiņa raudāšana - kādai sievietei bija piedzimusi meitenīte. “Mūsu vagonā piedzima divas meitenītes, šie bērni neviens neizdzīvoja.” Pēc trīs nedēļām braucējus izsēdināja zem klajas debess Jeņisejas krastā.
Brāļi Zīderi vienmēr turējušies kopā. Mārim, kad ģimeni izveda, bija tikai divi gadi, Andrim – pieci. Tomēr Andris 14.jūniju pirms 75.gadiem atceras ļoti labi. Tajā rītā bija pazudusi tolaik dārgākā viņa manta – nesen dzimšanas dienā uzdāvinātais nazītis. “No rīta pamostos, man bija uzdāvināts nazītis, kas vienmēr stāvēja pie gultiņas, bet tur tas nebija,” atceras Andris. Nazīti jau bija paņēmuši zaldāti.
Tēva no rīta mājās nebija, jo viņš sēja zirgus. Viņš nemuka mežā, bet palika pie ģimenes, lai arī viņa liktenis jau bija izlemts.
Izsūtījumā ziemā nevarēja iet ārā, jo nebija apavu, ko vilkt. Lai pārdzīvotu izsūtījumu, bija nepieciešama pārcilvēciska izturība. Daudz kas bija atkarīgs no labiem cilvēkiem un vienkārši veiksmes vai apstākļu sakritības.
Jau pieauguši brāļi Latvijā atgriezās 1962.gadā pēc dienesta armijā. Arnolds nedaudz agrāk – 1957.gadā. Lai paliktu Liepājā, viņam vajadzēja pierakstu. Viņš bija gatavs uz visu, un kāda sieviete piekrita palīdzēt. Arnolds iepazinās, salaulājās un nodzīvoja kopā vairāk nekā 60 gadus.
Laiks pārdzīvotajam pamazām pārvelk kreveli. Ikdienā viņi cenšas viens otru atbalstīt un uzmundrināt. Kādreiz liepājniekiem slēgtajā Karostā vairs nekas neatgādina par sāpīgo vēstures dienu – sliedes demontētas, priedes nocirstas un veco ēku vietā uzbūvētas jaunas.
