Ar Covid-19 saslimušie: No ārzemēm atbraukušo nevēlēšanās pašizolēties ir bezatbildība

Šķiet, ka ar tevi jau tas nenotiks. Bet tad pienāk brīdis, kad pašlaik pasaulē apspriestākais temats – Covid-19 – ir arī tava diagnoze. Tīna un Artūrs ir starp tiem vairāk nekā simt Latvijas iedzīvotājiem, kuriem pašlaik oficiāli diagnosticēts jaunais koronavīruss. Abi to pārslimo vieglā formā un piekrita savā pieredzē padalīties ar Latvijas Radio klausītājiem.

Karantīnas dienasgrāmatas: Tīnas un Artūra stāsts par saslimšanu ar Covid-19Māra Rozenberga

    “Labdien, mani sauc Artūrs, man ir 31 gads, strādāju būvniecības jomā,” ar sevi iepazīstina Artūrs.

    “Mani sauc Tīna, man ir 25 gadi, ikdienā dzīvoju Londonā, kur maģistrantūrā studēju laikmetīgās mākslas kūrēšanu,” saka Tīna.

    Tīna pieļauj, ka saslima Londonā. Viņa Rīgā atgriezās pirms nedēļas, īsi pirms robežu slēgšanas, un jau tajā pašā vakarā sajuta vieglus simptomus.

    “Atbraucu svētdienas vakarā un redzēju, ka lidostā ir opcija uzreiz doties pie mediķiem. Gribēju to darīt pēc bagāžas kontroles, bet pēc tam vairs nevarēju tikt atpakaļ. Tad man nācās braukt uz mājām. Lai gan nebraucu ar sabiedrisko transportu, bet ar taksi, viena persona man diemžēl šajā ceļā bija tuvāk par diviem metriem,” atceras Tīna.

    Tīna devās uz tukšu radinieku dzīvokli, kur pašlaik atrodas karantīnā kopā ar brāli. Arī viņam steidzami nācās atgriezties no ārzemēm. Mediķi atbrauca nākamajā dienā, paņēma analīzes.

    “Nebiju ļoti šokēta. Tā kā ikdienā dzīvoju lielā pilsētā, kur ir bezgalīgas kontaktu iespējas, es jau sapratu, ka ir ļoti liela iespēja, ka es arī tādu [vīrusu] noķeršu. Bet tas palīdzēja man saprast, cik ļoti lietas, kas tev liekas attālinātas, kādā brīdī tevi var skart ļoti personīgi,” atzīst Tīna.

    Artūrs saslima nedēļu agrāk. Viņš 7. martā ar reisu no Minhenes atgriezās no slēpošanas kūrorta Austrijā.

    “Pirmie simptomi parādījās pēc divām dienām. Pa nakti no svētdienas uz pirmdienu pastiprināti svīdu, nākamās dienas temperatūra bija 37,2 – 37,5,” stāsta Artūrs.

    Austrija tobrīd vēl nebija vīrusa skarto valstu sarakstā, sākumā viņš par analīzēm maksāja pats. Vēlāk gan to kompensēja.

    “Sieva mani aizveda uz laboratoriju, un vakarā man piezvanīja, ka esmu pozitīvs. Sākumā bija neliels šoks, bet pēc tam nomierinājos. Samierinājos ar situāciju,” turpina Artūrs.

    Par laimi, simptomi ir viegli, tikai vienu dienu temperatūra uzkāpa līdz 38,5. No Artūra kompānijas saslima vēl viens slēpotājs. Uz darbu pēc atgriešanās negāja.

    Arī Tīna slimo vieglā formā, no mājām ārā nav gājusi nedēļu.

    “Es jūtos ok. Man ir ciet balss un deguns. Ir dienas, kad paliek labāk, ir – kad mazliet sliktāk, bet man bija tikai viena diena, kad bija drudzis. Tas ļoti strauji parādījās un ļoti strauji pazuda. Sajūta ir vienkārši kā ar vīrusu,” stāsta Tīna.

    Brīžam atliekot pat spēks pavingrot.

    “Atkarīgs, cik labi jūtos konkrētajā dienā. Bet vispār daudz nodarbojos ar jogu. Sāku pat īstenot savu 2013.gada apņemšanos nostāties uz galvas,” nosmejas Tīna. “Palīdz tas, ka es ticu, ka šis viss kādreiz beigsies. Pašlaik visvairāk gaidu, kad man atgriezīsies smaržas un garšas sajūta. Jo pašlaik ēdiens nesagādā ierasto labsajūtu. Kad tas mainīsies, jutīšos izveseļojusies,” viņa piebilst.

    Arī Artūram divas nedēļas pēc saslimšanas drudža vairs nav, bet pilnībā vesels vēl nejūtas.

    “Dzeru daudz tējas... Tā kā man joprojām ir klepus, tad katru dienu karsēju kājas, elpoju kumelīšu tvaikus. Par neērtībām runājot – skaidrs, ka tā ir pārtikas piegāde, bet to mums nodrošina radinieki, draugi vecāki. Atbrauc, noliek pie durvīm un – projām!” skaidro Artūrs.

    Diemžēl nesen slimības pazīmes parādījušās arī Artūra sievai.

    “Kad uzzinājām, ka esmu inficēts, dzīvojām katrs savā istabā. Visur, kur es gāju, aiz sevis dezinficēju rokturus, izmantojām atsevišķus traukus... Tagad mums ir pieraksts uz analīzēm 25. martā. Brauksim abi. Man tā būs 14. diena. Ja izrādīsies, ka man tests ir negatīvs, bet sievai – pozitīvs, tad droši vien vēl būs jāpasēž mājās...”

    Savukārt Tīna karantīnu pārcieš kopā ar brāli. Visu nedēļu viņš bijis vesels, bet... “šodien viņš sāk izrādīt klepus pazīmes...”.

    Kad jautāju abiem sarunas biedriem, ko viņi domā par tiem, kuri pēc atgriešanās ignorē noteikumu pašizolēties, Tīna saka tā:

    “Tas nav godīgi – tā darīt, kamēr citi cilvēki tiešām sēž mājās un tiešām ļoti cenšas maksimāli ierobežot to iespēju, ka kādam citam varētu nodarīt kaitējumu.”

    Artūrs: “Visi ir pieauguši cilvēki, un vajadzētu spēt aizdomāties par sekām, ja to neievēro. Tu padod tālāk, un tas cilvēks nezinot aizbrauc ciemos pie vecvecākiem un nodod vēl tālāk. Piemēri nav tālu jāmeklē.”

    Abi mani sarunas biedri teic, ka no tuvākajiem cilvēkiem šajā slimības laikā izjūt lielu atbalstu, interesi un vēlmi palīdzēt, tomēr Artūrs savu fotogrāfiju pie šī sižeta nevēlas pievienot.

    “Mūsu sabiedrība ir tāda, kāda ir. Pietiek pasekot tviterī līdzi, kad katru dienu publicē jauno inficēto skaitu, un tur ļoti uzstājīgi daži indivīdi meklē, lai iedod konkrētu adresi. Bet ko tas tev dos, ja uzzināsi konkrēto adresi? Sāksi mazāk mazgāt rokas? Sāksi apmeklēt publiskas vietas?” retoriski jautā Artūrs.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Cilvēkstāsti
    Dzīve & Stils
    Jaunākie
    Interesanti