Ar bērniem ir jābūt patiesam. Skolotājas Jūlijas Danu atziņa pēc pirmajiem darba mēnešiem skolā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Karjeras nedēļā stāstām par projekta ''Mācītspēks'' skolotājiem, kas darba gaitas skolā uzsākuši šogad. Pedagogiem šis mācību gads ir īpaši sarežģīts gan jaunā izglītības satura, gan pandēmijas dēļ. Par atziņām, kas pirmajos divos mēnešos radušās un par to, ar kādiem izaicinājumiem jātiek galā vīrusa Covid-19 izplatības laikā, stāsta Daugavpils Tehnoloģiju vidusskolas–liceja angļu valodas skolotāja Jūlija Danu. Iepriekš Jūlija studēja Nīderlandē, un tieši tur ieguva pirmo darba pieredzi kā pedagogs.

Ar bērniem ir jābūt patiesam. Skolotājas Jūlijas Danu atziņa pēc pirmajiem darba mēnešiem skolā
00:00 / 04:09
Lejuplādēt
''Mani sauc Jūlija Danu. Es mācu angļu valodu Daugavpilī. Līdz šim brīdim kādu laiku strādāju Daugavpils Centra vidusskolā par pulciņa vadītāju, bet tas ir vairāk saistīts ar multimedijiem. Tā kā man pieredze ar vietējiem bērniem ir bijusi. Bet, protams, pasniegt priekšmetu ir pavisam kaut kas cits. Ticu, ka katram cilvēkam ir kāda misija katrā dzīves brīdī. Un ceru, ka tā ir mana misija – dot pienesumu savai dzimtajai pilsētai,'' stāsta Jūlija Danu.

Mācību gada pirmie divi mēneši pagājuši interesanti, kaut grūti to aprakstīt. ''No vienas puses, tu pats mēģini saprast, kāds skolotājs tu esi, jo nav nekādas formulas priekš ideāla skolotāja, kuru visi varētu pielietot un viss būs labi. Man ir palikušas daudzas atziņas pēc šiem diviem mēnešiem. Viena no svarīgākajām –

ar bērniem ir jābūt patiesam. Bērni tik ļoti jūt, kad tu mēģini būt par to, kas tu neesi. Otrā atziņa ir tāda, ka visi ir tik ļoti dažādi un katram bērnam ir jāmeklē individuālā pieeja,

un tas ir tik ļoti grūti. Kad tev ir daudz bērnu, viss laiks ir aizņemts ar stundu plānošanu. Bet es ļoti cenšos atrast to pieeju un sniegt atgriezenisko saiti, jo bez tā nekā nebūs.

Līdz šim brīdim neesmu strādājusi attālināti, bet no tā, ko es redzu un mazliet arī paredzu – grūti ir sasniegt bērnus. Tā ir problēma. Tu nevari zināt, pat ja tu taisi stundu ''Zoom'' vai citās programmatūrās. Protams, bērni nevar pieslēgties ar kameru, jo, ja pieslēgsies visi – nekas nenotiks. Un tad tu mēģini kaut kā veidot to dialogu, to diskusiju. Ir arī tas, ka ne visiem bērniem ir iespēja. Protams, es saprotu, pašvaldības, izglītības pārvaldes un skolas mēģina dabūt bērniem vai nu papildus telefonu, vai datoru, vai planšeti. Ne visiem ir tā iespēja. Ne visiem arī ir mikrofons adekvāts vai kamera. Man liekas, ka bērniem ir ļoti grūti pierast pie tās idejas, ka ir jāmācās, sēžot mājās, jo tas ir kaut kas neierasts. Tad, kad viņi atnāk uz skolu, viss ir skaidrs. Esmu atnācis uz skolu, te ir klase, vajag sēdēt, mācīties, klausīties. Bet pie tā, ka tas ir jādara mājās, ir grūti pierast,'' spriež skolotāja Danu un mudina nebaidīties no pārmaiņām:

''Vajag vienkārši pieņemt. Un jau sen pavasarī vajadzēja pieņemt, ka

tāpat kā bijis, vairs nebūs. Un nevajag no tā baidīties. Vajag vienkārši adaptēties.''

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti