Augstāk par zemi

Vācbaltieša Herberta fon Blankenhāgena atmiņas "Pasaules vēstures malā"

Augstāk par zemi

Ināras Kaijas Eglītes dzejoļu krājums "Kliedziens starp āboliem" un viņas mūžs

Bīlenšteinu dzimtas saknes un ieguldījums Latvijā

Aizvien aktuāli pētījumi un  jūgendstila nami: Bīlenšteinu dzimtas devums Latvijas kultūrvidē

Par Dobeles luterāņu mācītāja, valodnieka, latviešu etnogrāfijas, folkloras pētniecības un arheoloģijas aizsācēja Augusta Bīlenšteina zinātnieka ieguldījumu Latvijas kultūrvēstures izpētē mūsdienās nevienam šaubu vairs nav. Taču dažbrīd pārsteigums ir, ka ne mazāk talantīgi un viņa pētījumos iesaistīti bijuši arī viņa bērni.

Etnogrāfes un etnoloģes Anetes Karlsones sastādīta, apgādā “Zinātne” drīzumā iznāks grāmata, kurā pirmo reizi latviski iztulkots Augusta Bīlenšteina meitas Martas pētījums par latviešu prasmi krāsošanā ar augu krāsām, ar zinātniskiem komentāriem. Pētījums savu nozīmi, kā izrādās, nav zaudējis arī pēc simts gadiem.

Savukārt arhitekts Jānis Krastiņš, pētot Rīgas jūgendstila arhitektūru, rakstījis par Augusta Bīlenšteina dēlu Bernhardu, Rīgas namu arhitektu. Līdzīgi kā par Martu, arī par Bernhardu Bīlenšteinu jāteic, ka ievērības cienīgi ir ne tikai viņu paveiktie darbi, bet arī dzīvesstāsti, kas atmiņu liecībās vēstī par neparastām personībām, kuri arī juku laikos spējuši saglabāt skaidras vērtības: ģimeniskumu, zinātkāri un tiecību kalpot sabiedrībai.

“Bet mājas palika”: Bīlenšteinu dzimta tiecas saglabāt saikni ar Latviju

Augusta Bīlenšteina pēcteči Latviju atstāja vācbaltu repatriācijas abos viļņos. Emīls un Valters, kuri, tāpat kā tēvs, kļuva par mācītājiem, uz Vāciju devās pēc 1920. gada agrārreformas, kad zaudēja savas saimniecības, Zigfrīds un Bernhards – 1939. gadā. Taču Bīlenšteinu dzimta saikni ar Latviju tiekusies saglabāt, un vācu filoloģe Ināra Korsaka ir tas cilvēks, kas uzturējusi šos dzīvos kontaktus vairāku gadu desmitu garumā, un šobrīd ir zinošākā Bīlenšteinu dzimtas vēstures pētniece.

Korsakas saskarsme ar Bīlenšteinu dzimtu sākusies ar Augusta Bīlenšteina autobiogrāfijas grāmatu “Kāda laimīga dzīve”. Viņa uzņēmusies rediģēt šī darba tulkojumu, taču grūtais darbs ieildzis, un tādējādi sākusies arī draudzība ar Bīlenšteinu dzimtu.

1995. gadā latviski iznāca Augusta Bīlenšteina memuāri “Kāda laimīga dzīve”. Otra nozīmīgākā latviski iznākusī grāmata, kas palīdz saprast Bīlenšteinu dzimtas likteņus, ir Bernharda Bīlenšteina atmiņas “Bet mājas palika”, kas klajā nāca 1998. gadā. Bernharda Bīlenšteina pētniecībā visvairāk paveicis Rīgas arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš. Viņš ar Bīlenšteina vārdu saskāries pētniecības darbā, jo īpaši, 80. gadu vidū aprakstot Bernharda Bīlenšteina projektētās ēkas Rīgā.

Bīlenšteina ģimenes garīgais saturs: dzīva interese par latviešu valodu, folkloru un etnogrāfiju

2007. gadā, sadarbībā ar Latviešu vācbaltu centru Domus Rigensis un Latvijas akadēmisko bibliotēku, Rīgā notika vērienīga Augusta Bīlenšteina nāves simt gadu atceres konference. Ināra Korsaka tajā nolasīja referātu “Augusta Bīlenšteina personības ietekme uz viņa ģimenes locekļiem”, kurā skarta mazāk zināma tēma – uzskati par audzināšanu 19. gadsimta ģimenē. Arī uz pašu Augustu Bīlenšteinu iespaidu acīm redzami atstājusi viņa tēva personība – Johans Andreass Gotfrīds Bīlenšteins bija mācītājs Jaunaucē.

Tēvs bija studējis teoloģiju Getingenē, kur, aizrāvies ar Johana Frīdriha Herbarta idejām, viņš pieslējās domai, ka bērnības iespaidi ir visspilgtākie un nozīmīgākie cilvēka dzīvē, kamdēļ vecāku pienākums gādāt par bērnu audzināšanu un izglītošanu līdz pat piecpadsmit gadu vecumam nepieļaujot viņu nonākšanu svešu uzskatu ietekmē.

Savā ģimenē Augusts Bīlenšteins atkārtoja vecāku modeli – bērni tika paturēti mājās, taču viņu pirmā aukle bija latviete. Tēvs dēlus arī ņēma līdzi braucienos pie zemniekiem, sava nozīme bija kopīgām pastaigām, sarunām.

Grāmatā “Kāda laimīga dzīve” Augusts Bīlenšteins izklāsta arī savus uzskatus par laimīgas ģimenes dzīves pamatiem, tostarp uzsver, ka sievai jābūt izglītotai līdzvērtīgi vīram, attiecīgi – izglītību viņš neliedza arī savām meitām.

Augusta un Ernestīnes Bīlenšteinu ģimenē piedzima deviņi bērni, divi dēli mira bērnībā, viena no meitām mira, sasniegusi 21 gada vecumu.

Trīs dēli studēja teoloģiju un strādāja par mācītājiem Latvijā. Divi izceļoja jau 1920. gadā. Hanss Bīlenšteins tika nošauts 1919. gadā sarkanā terora laikā – viņu apcietināja laulības rituāla laikā, un kā mācītājs viņš lūdza, lai ļauj pabeigt rituālu, stāsta Korsaka. Hansam ir arī nozīmīgi pētījumi folkloristikā un arheoloģijā.

Šī ir vēl viena interesanta nianse:

lai arī pašam Augustam Bīlenšteinam tika ieaudzināta stingra piederības izjūta vācu tautībai, tieši tā, sākoties nacionālajai atmodai, kalpoja par iemeslu konfliktiem ar jaunlatviešiem.

Dzīva interese par latviešu valodu, folkloru, etnogrāfiju bija Bīlenšteina mājas dzīves, viņa ģimenes garīgais saturs. Augusta Bīlenšteina pētījumos tika iesaistīti visi viņa bērni. 1896. gadā, kad Rīgā tika atklāta Latviešu etnogrāfiskā izstāde, klajā nāk rakstu krājums “Latviešu arheoloģijas, etnogrāfijas un mitoloģijas studijas”.

Tajā līdzās Augusta Bīlenšteina rakstiem publicēts jau pieminētā Hansa pētījums, viņš raksta par Dieva dēliem latviešu tautasdziesmās, otrs dēls – Emīls – par latviešu precību tradīcijām. Hanss Bīlenšteins meklējis arī Saules kaujas norises vietu, bet Emīls Bīlenšteins – rakstījis par latviešu tautas dziesmu nozīmi arheoloģiskajā izpētē.

“Tāda folkloras pētniecības autoritāte kā Haralds Biezais atsaucās ne tikai uz Augusta Bīlenšteina pētījumiem, bet arī uz Hansa un Emīla Bīlenšteinu pētījumiem,”

stāsta Korsaka.

Divi no Augusta Bīlenšteina dēliem izvēlējās citu profesiju, nesekojot ģimenes tradīcijām – studēt teoloģiju. Bernhardu Bīlenšteinu mēs jau minējām šai sarunā, savukārt Zigfrīds Bīlenšteins, kuru ģimenē sauca par Siksu, kļuva par gleznotāju. Viņa darbi aplūkojami gan Durbes pilī, gan Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, gan Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

2005. gadā, pateicoties Ināras Korsakas sparam, Zigfrīda Aleksandra Bīlenšteina darbi no minētajiem muzejiem tika savākti vienkopus un tapa izstāde Mencendorfa namā. Iznāca arī izstādes katalogs, kurā ģimene uzrakstījusi atmiņas par savu tuvinieku. Lasot šos stāstus, noprotams, ka gadsimtu grieži tieši Zigfrīdu skāruši vistraģiskāk.

Guvis labu izglītību Leipcigā un Veimārā, Zigfrīds Bīlenšteins bija Baltijā iecienīts mākslinieks, gleznojis portretus, ainavas, kas greznojušas vācbaltu ģimeņu plašos dzīvokļus. Šim sabiedrības slānim zaudējot īpašumus, arī šie darbi bieži vien gāja zudībā. Attīstoties latviešu grāmatniecībai, Zigfrīds Bīlenšteins kā izcils zīmētājs tika pieaicināts ilustrēt grāmatas, piemēram, 1930. gadā iznākušo Oskara Grosberga grāmatu “Latvija. Zeme un ļaudis”.

Interesanti, ka kādu laiku Zigfrīds Bīlenšteins Rīgā dzīvoja tajā pašā Alberta ielas namā, kura mansardā savu darbnīcu bija iekārtojis Janis Rozentāls. Jaunā, dumpīgā latviešu gleznotāju paaudze, un labu izglītību guvušais, aizejošā laikmeta mākslinieks.

Pēc 1939. gada repatriācijas Zigfrīda Bīlenšteina  mākslinieka karjera bija beigusies. 

Šobrīd izcilākās vācbaltu personības ir Latvijas kultūras mantojuma daļa.

Bernhards Bīlenšteins: arhitekts un lauksaimnieks

Ļoti interesantu eseju par Bernharda Bīlenšteina dzīvi uzrakstījusi Saulcerīte Viese, šobrīd tā internetā izlasāma Mežaparka vēsturei veltītajā vietnē. Savu ietekmi, Bernhardam Bīlenšteinam izvēloties profesiju, tēvs izdarījis divreiz. Pirmo – aizraujoties ar dārzniecību. Dobeles vācu draudzes mācītāja māja, apmēram kilometru no Dobeles tagadējā centra, bijusi izcila retu augu un koku krātuve, Bernhards sākotnēji vēlējies kļūt par lauksaimnieku. Augusts Bīlenšteins dēlu atrunājis no nedrošās profesijas.

Pēc Piektā gada arhitekti bija ļoti pieprasīti, jo jāatjauno nodedzinātās kungu mājas, Bīlenšteins restaurējis grāfu Plāteru–Zībergu kapliču Augšzemē. Tikmēr galvaspilsētā Rīgā sākās būvniecības bums, un Bernhards Bīlenšteins Rīgā uzbūvējis ap 30 māju.

Mežaparkā viena no ēkām, ar ko pilsēta lepojas, ir māja Sudrabu Edžus ielā 16. Tā ir Bernharda Bīlenšteina celtā viņa ģimenes māja. Kad 1912. gadā Bernhards pieņem lēmumu par mājas celtniecību, viņam nākas sastapties ar laikabiedru neizpratni. Tobrīd par labu ieguldījumu tiek uzskatīta īres nama celtniecība iespējami centrā. Kāpēc Mežaparks, pie kam pļava?

“Viņš rada savu mājokli, kas ārēji vēl atgādina veco Kurzemes mācītāju mājas, bet kur telpas iekārtotas tā, lai augu dienu tajās ieskatītos saule,” raksta Saulcerīte Viese. Kad pēc Pirmā pasaules kara Bernhardam Bīlenšteinam kā arhitektam vairs nav ienākumu,  viņš plašās mājas telpas izīrē vasarniekiem, jo kara dēļ daudzi turīgi ļaudis vairs nevar nokļūt savās Jūrmalas villās, nedz doties uz ārzemēm.

Bīlenšteinu dārznieka mājā tiek ierīkota t.s. "tautas virtuve", kur dod pusdienas trūkumā nonākušiem iedzīvotājiem. Mežaparkā pēc Pirmā pasaules kara sarodas daudzi vācu un krievu tautības bēgļi, kādreizējie cara aristokrātijas pārstāvji. Pie Bīlenšteiniem apmetas profesors Leo Vite, no Krievijas emigrē arī filozofs un jurists, cara valdības ministrs Vladimirs Čumikovs.

Pēc kara Vācijā Bernhards Bīlenšteins savukārt esot ganījis govis – vārda tiešā nozīmē. Viņš izvērsis lauksaimniecisku darbību, jo kā arhitekts darbu sev nav atradis. Tādējādi viņš faktiski atgriezās pie sava jaunības sapņa – pie lauksaimniecības. Viņš prata pielāgoties dzīves apstākļiem un visu uzņemt samiernieciski.

Autodidaktes Martas Bīlenšteinas pētījumi mūsdienās aizvien aktuāli

Jau 2007. gada konferencē nolasītajā referātā Ināra Korsaka apliecina, ka īpaši viņas uzmanību saista Augusta Bīlenšteina meitas Martas liktenis. Strādājot pie grāmatām par Augustu un Bernhardu Bīlenšteiniem, bijis jāsecina, ka arī Marta bijusi ārkārtīgi apdāvināta. Par viņu ziņas atrast bijis visai sarežģīti, neslēpj Korsaka.

Neesot izdevies atrast nevienu norādi, ka viņa apmeklējusi kādu ģimnāziju, tātad visdrīzāk Marta Bīlenšteina izglītību ieguvusi mājapmācībā. Viņa bijusi daudzpusīga personība. Autodidakte, kas visu sasniedza saviem spēkiem un kļuva par Augusta Bīlenšteina līdzstrādnieci – piemēram, zīmēja kartes viņa nozīmīgajam darbam “Tautas robežas tagadnē un 13. gadsimtā”. Ilustrēja arī darbu “Koka celtnes un iedzīves priekšmeti”, arī atsevišķas nodaļas uzrakstīja patstāvīgi, jo tēvs jau kļuva neredzīgs. 

Par grāmatas “Krāsošana ar augiem. Vācbaltiete Marta Bīlenšteina un latviešu nemateriālās kultūras mantojums” tapšanu sastādītāja Anete Karlsone stāsta: “Interesējoties par krāsošanu ar augiem, nonācu pie viņas pētījuma, kas līdz šim publicēts tikai vācu valodā 1935. gadā Rīgā.”

Liela grāmatas daļa veltīta aušanas tradīcijai.

Atbilstīgi tālaika pētniecības tradīcijām Marta Bīlenšteina interesējusies par arhaisko – arī ar to šis pētījums ir unikāls, turklāt ekoloģiskā dzīvesveida dēļ šī pētījuma rezultāti ir ļoti aktuāli arī mūsdienās.

Marta Bīlenšteina sarakstījusi arī divus nelielus pētījumus saistībā ar Augusta Bīlenšteina atradumiem, papildinot tos. Viņa sarakstījusi arī dažas noveles un, sākoties Pirmajam pasaules karam, sarakstījusi arī “Pavārgrāmatu grūtiem laikiem”. Pavārgrāmata tikusi izdota veselas trīs reizes, jo bijusi ļoti iecienīta.

Marta Bīlenšteina mirusi 1938. gadā, gadu pirms vācbaltu repatriācijas. Augusta Bīlenšteina patriarhālie, vecmodīgie audzināšanas principi, kas izrādījās pareizi, veidojot ģimenes kopējo gaisotni, bija ļoti netaisni attiecībā pret vienīgo meitu. Martai nebija iespējas iegūt izglītību, veidot patstāvīgu zinātnieces karjeru.

Šobrīd Bīlenšteini, kas uztur saikni ar Latviju, pieder jau Augusta Bīlenšteina mazbērnu paaudzei. Dobelē izveidota pastaigu taka pa Augusta Bīlenšteina darbības vietām, baznīcas dārzā uzstādīta piemiņas zīme, iespējams, pēc grāmatas “Krāsošana ar augiem. Vācbaltiete Marta Bīlenšteina un latviešu nemateriālās kultūras mantojums” iznākšanas taps vēl kāds piemiņas akmens.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti