- Daudzi uz pansionātu pārceļas, vēl pirms viņiem būs nepieciešama aprūpe
- “Augustinum” iemītniekiem ir saspringts grafiks un plašas atpūtas iespējas
- Taču arī Vācijā uz veco ļaužu pansionātiem aizvien raugās ar aizdomām
Gizela Kunca rāda uz sauli: “Rīta saule mums šeit vasarā ir līdz vieniem dienā. Tad tā apmet loku un tur, otrā pusē, noriet.”
Blakus sarkanpelēkajam trīspadsmit stāvu namam, kurā dzīvo Gizela Kunca, slejas vēl vairāki tādi paši nami, un kopā tie atgādina parastu, nelielu piepilsētas guļamrajonu. Tomēr parasts tas nav - patiesībā šajās ēkās atrodas veco ļaužu mītne “Augustinum”.
Nodrošināt visu jau laikus
Starp četriem simtiem Gizelas Kuncas kaimiņu nav neviena jauna cilvēka - tikai pensijas vecuma ļaudis. Neviens no viņiem nav nonācis šajā vietā aiz trūkuma. Gluži pretēji. “Augustinum” pieder luksus klases pansionātiem un, lai tajā dzīvotu, jābūt diezgan turīgam. Par lētāko, divdesmit astoņu kvadrātmetru dzīvokli jāmaksā vairāk par 1300 eiro mēnesī, bet 90 kvadrātmetru plašs trīsistabu dzīvoklis izmaksā gandrīz 4000 eiro mēnesī. Vidusmēra vācu pensionāram tā ir liela nauda.
Dažs labs no iemītniekiem, lai sagādātu līdzekļus mūža nogalei šajā mītnē, pat pārdevis savu privātmāju. Septiņdesmit sešus gadus vecā Gizela Kunca pirms pensijas strādājusi par projektu vadītāju kādā ekonomikas atbalsta fondā, viņas septiņdesmit astoņus gadus vecais dzīvesbiedrs Vinfrīds Rodings bijis inženieris. Uz pansionātu pārcēlušies pirms piecpadsmit mēnešiem. Viens no izšķirošajiem faktoriem bijušas Vinfrīda veselības likstas – viņam ar katru gadu kļūst arvien grūtāk staigāt.
“Agrāk mēs dzīvojām Duisburgā, dzīvoklī, kas bija mūsu pašu īpašums. Vienā kāpņu telpā mēs bijām četri īpašnieki. Mūsu dzīvoklis bija otrajā stāvā, bez lifta. Un mēs sapratām – pienāks diena, kad tā vairs tas neies cauri,” stāsta Kunca.
Vajadzība pēc lifta gan nav vienīgais iemesls. Abi pensionāri, lai gan šobrīd vēl jūtas spirgti, apzinās, ka tuvu laiks, kad vairs neiztiks bez aprūpētāju palīdzības. „Augustinum“ to nodrošina tepat uz vietas. Iestādes vadītājs Štefens Menings skaidro, ka mītnes pamatideja ir piedāvāt veciem ļaudīm apmesties šeit jau tajā dzīves posmā, kad viņi to varētu vēl nedarīt.
No sava mājokļa pārcelties uz pansionātu veciem cilvēkiem parasti ir traumatiska pieredze, saka Menings. Bet galvenokārt nevis tāpēc, ka pansionātā apstākļi būtu daudz sliktāki, bet gan tādēļ, ka šādu lēmumu tuvinieki parasti pieņem tad, kad citas izejas vairs nav, kad cilvēks ir tik vecs un slims, ka vajadzīga pastāvīga kopšana, kas mājās nav iespējama. Tad izraušana no ierastās vides ir divtik smags pārdzīvojums. “Augustinum” piedāvā aiztaupīt šo traumu, skaidro Menings.
“Mēs sevi dēvējam par tādu kā senioru “pastāvīgo rezervi”. Ja mūsu iemītnieki grib, viņi var iesēsties automašīnā un aizbraukt iepirkties uz iekšpilsētu. Ja ir tā, ka viņi to vairs nespēj, tad mūsu ēkas apakšstāvā ir pārtikas veikals. Tepat uz vietas ir arī peldbaseins, ārsts, frizieris, teātris, kultūras pasākumi. Tātad tik ilgi, kamēr viņi to spēj, viņi var darīt visu, ko vien vēlas. Bet, kad vairs nespēj, tad viss, kas cilvēkam vajadzīgs dzīvei, ir mūsu mājā,” stāsta Menings.
Arī pensionāriem saspringts grafiks
Gizelai Kuncai un Vinfrīdam Rodingam pat pensijas vecumā režīms ir saspringts un saplānots nedēļām uz priekšu.
Savu ikdienas ritmu apraksta Gizela Kunca: “Mēs ceļamies ap astoņiem rītā. Brokastojam, pēc tam lasām laikrakstus. Pirmdienās es eju uz kādu Bonnas pamatskolu, kur es kādai skolniecei palīdzu mācīties lasīšanu. Otrdienās un ceturtdienās man ir vingrošana. Katru otro piektdienu es kopā ar grupu eju pārgājienā, mans dzīvesbiedrs gan to vairs nespēj. Vakarā šeit uz vietas parasti ir daudz kultūras pasākumu.”
Teātra zālē ar mīkstajiem krēsliem un skatuvi ik nedēļu notiek izrādes un koncerti un ne tikai ar viesmāksliniekiem, bet arī pašu iemītnieku mūzikas grupas.
Pansionāta restorānā pusdieno gan dāmas ratiņkrēslos, kurām varētu būt pāri deviņdesmit gadiem, gan sportiski, tikko pensijas vecumu sasnieguši laulātie pāri. Gizela Kunca un Vindrīds Rodings šeit ēd gan pusdienas, gan vakariņas. Paši savā dzīvoklī ietur tikai brokastis, jo virtuves tur nemaz nav.
Gizela Kunca atver sienas skapi savā istabā: “Šeit ir mūsu virtuves stūrītis. Tā kā es neesmu aizrautīga ēst gatavotāja, man ar šo pilnīgi pietiek. Lielo šķīvju man te nekad nav bijis. Ledusskapis šeit ir iekšā, vēl šis tas, bet lielai ēšanai tas nav piemērots.”
Dzīvokli tīra iestādes personāls. Kā saka Vinfrīds Rodings, pārceļoties uz šo mītni, viņš jūtoties kā atgriezies studenta gados.
“Kā mēs smejoties to saucām, kad šeit ieradāmies – šī lielā māja ir „dzīvojamā mašīna“. Viss kā studentiem, koncepts jau daudz neatšķiras no studentu kopmītnēm. Atšķirība vien, ka studentu kopmītnēs dzīvo jauni cilvēki, turpretī šeit – veci,”smej Rodings.
Uz veco ļaužu pansionātiem aizvien raugās ar aizdomām
Tomēr šāds dzīves modelis nebūt nav kaut kas pašsaprotams Vācijas pensionāriem. Pirms sešdesmit gadiem, kad tika izveidoti pirmie “Augustinum” tīkla veco ļaužu nami, šādām iestādēm kopumā bija ļoti slikta slava. Uz bērniem, kuri savus vecākus tādās ievietoja, skatījās ar nosodījumu.
Šodien situācija ir mainījusies, tomēr nebūt ne kardināli. Aprūpes apdrošināšana teorētiski garantē, ka, ja vecumdienās būs nepieciešama kopšana un ievietošana aprūpes iestādē, valsts to apmaksās. Taču faktiskās izmaksas gandrīz vienmēr ir stipri augstākas nekā līmenis, kādu sedz apdrošināšana. Tādēļ simtiem tūkstošu vāciešu vecumdienas spiesti pavadīt pansionātos trūcīgos apstākļos, šaurībā un ar nepietiekamu aprūpi. Un pat luksusa klases aprūpes nami tiek vērtēti negatīvi, atzīst Gizela Kunca.
““Aizsūtīti uz pansionātu” – šis izteiciens ir zināms arī vācu valodā. Kad mēs šeit ievācāmies, tad mums arī teica: Ko? Pansionātā? Kas gan jums meklējams pansionātā?” stāsta Kunca.
To sacījuši draugi. Turpretī viņu bērni par vecāku lēmumu priecājušies.
“Viņi teica - visi mūsu draugi apskauž mūs, ka jūs esat tā izlēmuši. Jo mūsu bērni visi ir aizņemti darbā, mēs viņus šādi esam atbrīvojuši no atbildības par mums, vismaz lielā mērā. Tomēr draugi lielākoties mūsu izvēli nesaprata,” atklāj Kunca.
Vinfrīds Rodings piebilst, ka mūsdienu dzīves stils ir tāds, kāds tas ir. Veco un jauno paaudzes šodien dzīvo šķirtu dzīvi viena no otras, un tas ir jāakceptē
“Aiz mums nestāv milzīga ģimene, kas mūs var atbalstīt un par mums rūpēties. Tā tas bija ierasts senos laikos, bet mūsdienās tā vairs nav. Mēs arī paši to nevēlētos. Mēs gribējām būt neatkarīgi, paši noteikt savu dzīvi. Un ievirze, ko piedāvā šī mītne, sakrita ar to, kā mēs to bijām iedomājušies. Ir daudz citu līdzīgu iestāžu, šis koncepts nebūt nav unikāls, taču tieši šeit mums ļoti iepatikās,” Rodings.
Daļā sabiedrības joprojām ir dzīvs priekšstats, kas saglabājies no laikiem, kad pansionāts noteikti nozīmēja nožēlojamus dzīves apstākļus. Un tajā sakņojas morālais vērtējums, ka bērnu pienākums ir atmaksāt saviem vecākiem pūles, kuras tie ieguldījuši viņu audzināšanā, saka Štefens Menings. Taču jautājums ir - vai bērni tādā veidā neapzog paši savus bērnus?
“Man ir pieredze no paša bērnības. Laiks, kuru mani vecāki pavadīja, kopjot manu vectēvu, kurš bija vecs un smagi slims... Būtu pārspīlēti teikt, ka es kā bērns tolaik būtu ticis pamests pavisam novārtā. Tomēr visu laiku uzmanības centrā bija mans vectēvs, viņam tika veltīta visa enerģija. Ne man, ne manām skolas gaitām, ne lietām, kas mani nodarbināja un kam man vajadzēja vecāku palīdzību. Viss tika veltīts vectēvam. Tas, protams, ir ekstrēms gadījums. Bet mūsu iemītnieki vēlas prom no šī modeļa. Viņi saka: mēs dzīvojam šeit, bet jūs, jaunie, dzīvojiet savu dzīvi,”skaidro Menings.
Turklāt, gadiem ejot, “Augustinum” pansionātā palielinās to iemītnieku skaits, kuriem bērnu vispār nav. Demogrāfiskās tendences rāda, ka turpmāk to ar katru gadu kļūs arvien vairāk.
