Vienkārši nebrīdināja
"Šī diena man dzīvē bija pagrieziena punkts. Šim notikumam es neļaušu sevi salauzt. Bet, smeļoties spēkā, iešu uz priekšu un dzīvošu. Lai arī man konkrētas personas šajā laikā ir pārmetušas, ka es pēc pārdzīvotā izskatos pārāk laimīga un smaidīga."
Vienlaikus viņa atzīst – tuvākie zina, kam viņa izgājusi un turpina iet cauri.
"Un tā lai tas šobrīd arī paliek! Ja pienāks diena, kad ar to dalīties, dalīšos, bet varbūt arī nē, lai laika plūdums to visu kā ūdens skalo prom. Lai spēcīgie vēji to visu pūš nebūtībā prom."
Dienā, kad LTV tikās ar Ilzi, Liepājā vējš pūta dvēseli laukā. Bet tieši tāda jūra viņai patīk. Saruna notiek darbnīcā, kurā notika uzbrukums, un Ilze aizslēdz durvis. Tā viņa jūtas drošāk.
Skolniece viņai uzbruka nevis tāpēc, ka bija konflikts. Bet tieši otrādi – tāpēc, ka Ilze viņai simpatizēja.
"Pirmais bija šoks. Pēc otrā dūriena es sapratu, ka tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Kad man paskrēja gar acīm manu bērnu bildes..."
Skolotājai uzbruka audzēkne, par kuru ģimenes ārsts dokumentos bija ierakstījis "hroniska saslimšana". Meitenes mamma nebija brīdinājusi, ka meita reiz jau uzbrukusi arī viņai pašai. Savai mammai.
"Konkrēti par to, ka viņa bijusi vardarbīga un bīstama, neteica man neviena vārda. Jā, mentālas problēmas... Noslēgta, klusa, bet nevienā brīdī nebija neviena vārda par pagātni. Ja manā vietā būtu bijis kāds skolēns, viņa vairs nebūtu."
Mazais žipčiks ar otu
Ilze sāka zīmēt bērnībā. Mājās bija zīmuļi un krāsas, un mamma pamanījusi, ka Ilzei ir interesanti krāsu salikumi. Tieši mamma aizveda meiteni uz tolaik Rīgas pionieru pils zīmēšanas pulciņu, kur sīkaliņu sākumā negribēja pieņemt. Par jaunu. Taču ļāvuši padarboties un saprata, ka talants neapšaubāmi ir. Tikai trūkst tās pacietības.
Ilzei ir mīļas un gaišas atmiņas par skolotāju Intu Stupāni. Viņa ielikusi gleznošanas pamatus un brīžiem jauno mākslinieci motivējusi arī ar konfektēm.
Un tad sekoja Rīgas Lietišķās mākslas koledžas laiks.
"Tas ir pamata balsts visam!"
Skola attīstījusi ne vien radošumu, bet mācījusi jauniešiem mākslā meklēt zemtekstus, meklēt saikni ar konkrēto periodu, kad tapa darbi.
"Skola iemācīja pastāvību. Tie bija skaisti gadi. Un grūti gadi."
Tolaik Ilze iemācījusies, ka darbam vienmēr ir jābūt izdarītam, lai cik grūti būtu bijis un lai cik asaru nobirtu. Viņa nokļuva Liepājā. Un ar mazo meitiņu uz rokām pabeidza universitāti.
Visu savu līdzšinējo mūžu Ilze bijusi pedagoģe – gan Liepājas bērnu mākslas skolā, gan Liepājas valsts tehnikumā. Pedagoģija ir viņas sirdslieta. Tāpat kā gleznošana.
24. septembris. 8 dūrieni
Ilze ļoti negrib runāt par dienu, kad viņu sadūra. Īpaši tāpēc, ka tiesvedība turpinās. Taču tieši viņas gadījums parādīja, cik neaizsargāts var būt skolotājs, nezinot, ka audzēknim ir kāda mentāla saslimšana.
Skolotāja noliedz, ka uzbrukumu būtu rosinājis kāds strīds.
"Nē, konflikta nebija. Tas ir tas trakākais. Pirmā doma būtu, ko es esmu viņai nodarījusi. Tad iepazīstoties ar visiem materiāliem, tur ir melns uz balta – ne par ko. Tur loģika nav jāmeklē. Ļoti bieži mūsu sabiedrībā ir iesakņojies moments, ka cietušais pats vainīgs. Šis gads bijis ļoti skaļš. Ar daudziem baisiem gadījumiem."
Ilze uzsvēra, ka skolotājs joprojām nav pasargāts.
"Es gaidu, kad kādam atvērsies acis. Bet tā ir tikai bumbiņas mētāšana starp ministrijām. Vai tiešām mums vajag vēl vienu Jēkabpili? Vēl vienu slepkavību? Ir jāvalda atklātībai starp vecākiem un pedagogiem. Skolotājs nav ļauns, lai uzzinot diagnozi, kļūtu ļauns pret bērnu. Bet mums ir jāzina, kas var notikt. Ir diagnozes, ar kurām nevar tā vienkārši iemest bērnu vai jaunieti svešā vidē. Kas ir trigers, kas var būt palaidējmehānisms kaut kam."
Iepazīstoties ar lietas materiāliem, tapa skaidrs, ka uzbrukums bija plānots.
"Viņa to bija izplānojusi. Diemžēl. Tas nebija akūti, pēkšņi, dusmu uzplūdā. Juridiski es nedrīkstu neko daudz atklāt. Es negribu nomelnot... Bet tas bija mērķtiecīgi. Man bija sāpīgi, par to domājot."
Ilze ir pārliecināta, ka skolā viņa vairs nevar strādāt ar tādu atdevi kā agrāk. Un bez sevis atdošanas skolēniem viņa nespēj. Bet pagaidām izglītības sistēmā skolotājam ir pārāk maz tiesību un informācijas.
"Sistēmā es nevaru kontrolēt. Un es nevaru ar tādu atdevi strādāt, kā es to darīju līdz tam. Un tas viss man nāktu ar lielu stresu. Notikušajam nevar tikt pāri. Tas viss ir viļņveidīgi. Cilvēks pēc kaut kā tāda kļūst par partizānu. Es vairs nespēju psiholoģiski sevi pakļaut kam tādam un atgriezties."
Dzīve ir skaista!
Šajā 24. septembrī Ilze saka šādi:
"Šodien ir mana otrā dzimšanas diena. Diena, kurā gaisma uzveica tumsu, dzīvība – nāvi. Diena, kurā es pateicoties Dievam, saviem sargeņģeļiem un visiem augstākajiem spēkiem, ka izglābos no nāves. Diena, kurā piedzīvoju visu, ko viens cilvēks vien var piedzīvot un izdzīvoju. Diena, kas apgrieza kājām visu, bet, neskatoties uz to, es spēju piecelties un turpināt savu dzīves ceļu. Diena, kur ar patiesu un dziļu pateicību vēlos pateikt "paldies" visiem, kuri bija ar mani. Jūs katrs zināt, kuru domās cieši un silti vienmēr apskauju un vēlu visgaišākos vēlējumus, kuri palīdzēja, izglāba, atbalstīja un turpina būt man blakus, spēcinot ar savu sirds gaismu esot ar mani.
Pateicībā savai ģimenei un tuvākajiem cilvēkiem. Pateicībā cilvēkiem, kuri ienāca manā dzīvē tai dienā un pēc tam kā mani sargeņģeļi. Pateicībā mediķiem – ātrajai palīdzības brigādei un slimnīcā. Pateicībā savai dvēseles dziedinātājai, esot man blakus dziedināšanās ceļā. Pateicībā katram, kurš sirdī bija un ir ar mani kopā ar gaišām domām, vēlējumiem un lūgšanām spēcinot mani.
Pateicībā saviem spēkiem, kas man palīdzēja izcīnīt šo cīņu un turpināt cīņu vēl arī tagad birokrātiskajos sistēmas labirintos kopā ar manu atbalstu juridiskajos līkločos.
Pateicībā par to, ka caur visa veida kontrastiem, notikumiem, piedzīvoto, man atvērās acis uz tik daudz ko.
Pateicībā par dzīvību un mīlestību ik dienu.
Dzīve ir skaista. Ik diena ir brīnums. Lai katra diena mīlestības gaismā apmirdzēta. Lai labais un gaišais apņem pasauli un katru no mums! Lai staro gaisma! Lai mīlestība plūst caur katru no mums šodien un vienmēr!
Izbaudiet katru mirkli! Apskaujiet savus tuvākos un dalieties ar mīlestību katrā šodienā, neatlieciet to uz rītu. Kā teicis Ziedonis "ilgāk par mirkli nekas nespēj būt, un vairāk par mirkli – mums neiegūt"."
Ziedi un "Radi"
Pēc notikušā Ilze turpina darbu savā studijā.
"Šī ir manis izlolota mākslas studija, ko Liepājā pazīst kā mākslas pasāžu "Radi". Es studiju saucu par savu bērnu. Te ir gaišs, silta atmosfēra, var sajust radošumu un atvērties."
Taču skolā strādāt viņa nav atgriezusies.
"Es nespēju vairs to izdarīt. Atgriezties. Šeit es varu aizslēgt durvis un strādāt savā nodabā. Un satikt tikai tos cilvēkus, kuriem es uzticos."
Ilze joprojām iet terapijā. Un glezno. Viņai ieteikuši gleznot un izgleznot visas smagās emocijas. Bet viņa negrib gleznot sāpes un ciešanas.
"Man gribas to gaišumu. Gleznošana ir mana terapija. Manas gleznas ir sajūtu gleznas. Ir reizes, kad esmu instruments kāda cita rokās... Un pati brīnos, kā tā top. Rituāli... Man ir vajadzīgs miers, lai varu iegrimt gleznā, lai mani nekas neatrauj. Un svarīgi, lai ir maiga mūzika, sajūtu mūzika. Es uzsūcu dabu, apkārt esošos ziedus. Un tad tie nāk manā veidolā. Tas nav tā, ka tīri no dabas, konkrēts zieds. Nē, tie ir sajūtu ziedi. Es negribu veidot foto reālismu. Man veidojas sajūtās kaut kas savādāks. Un man tas patīk!"
