Kāpēc Lommeles kapsēta ir svarīga Latvijai un latviešiem pasaulē?
Tāpēc, ka tur, Beļģijā, Limburgas novadā, milzīgi lielā karavīru kapsētā starp vācu karavīriem ir apbedīti arī vairāk nekā 90 latviešu leģionāru. Aptuveni 60. gadu sākumā latvieši uz turieni sāka braukt gandrīz kā svētceļojumā. Lai neaizmirstu savus cīņu biedrus, Anglijas "Daugavas vanagi" ("Daugavas Vanagi" – latviešu leģionāru dibināta organizācija – red.) uzaicināja vienreiz gadā turp braukt un viņus pieminēt.
Un tas tiešām kļuva par sava veida svētceļojumu, kur pieminēja ne tikai tos, kuri krituši karā un tur apbedīti, bet arī visus aizvestos – trimdā to sauca par Aizvesto piemiņas dienu 14. jūnijā. Tāpēc Lommeles svētceļojums vienmēr notika jūnija pirmajās divās nedēļās, lai aizlūgtu par saviem, tur zemes klēpī guldītiem tautiešiem un visiem, kuri krituši karā un kuri bija izkaisīti visā plašajā pasaulē, tāpat kā visi aizvestie uz Sibīrijas tundrām un mežiem.
Latvieši Lommeles kapsētā pulcējās no visas pasaules, brauca autobusiem no Anglijas; no Minsteres, Menhengladbahas Vācijā, no Zviedrijas, pat no tālās Austrālijas.
Es pats kā privātpersona tur sāku braukt 70. gados, jo mans tēvs bija mācītājs un viņa pienākums bija kopā ar katoļu amata brāļiem tur noturēt ekumēnisku svētbrīdi. Kā svētceļojuma dalībnieks, kā mācītājs regulāri tur braucu kopš 1985. gada, lai noturētu svētbrīdi.
Saistība ar gūstekņu nometni Zēdelgemā
Protams, Lommeles kapsētai ir saistība ar "Daugavas vanagiem", jo netālu, Zēdelgemā, atradās lielā gūstekņu nometne, kurā latviešu leģionāri dibināja "Daugavas vanagu" organizāciju.
Tomēr karavīri, kuri ir apbedīti Lommelē, nav krituši karā. Viņi ir gājuši bojā kara seku dēļ – miruši Ostendes vai kādā citā slimnīcā. Mirušie karavīri bija izkaisīti pa vairākām kapa vietām, taču, kad Vācija 1959. gadā izveidoja lielos Lommeles kapus, tad visus latviešus tur pārapbedīja.
Tomēr ne vācieši, ne arī beļģi īsti negribēja, ka latvieši būtu apbedīti vienkopus, viņi nekādā gadījumā negribēja izcelt kādu nacionalitāti, tāpēc latviešu karavīri Lommeles kapsētā vēl aizvien guļ mazliet izkaisīti.
Apbedīto latviešu skaits ir pāri par 90, bet, ļoti iespējams, ka viņu ir vairāk, jo ir arī tādi, kuru identitāte joprojām nav atklāta. Pašā sākumā, kad Lommeles kapsētu izveidoja, tur bija 13 tūkstoši nezināmo karavīru. Tomēr, laikam ritot, 7000 spēja identificēt. Un, ļoti iespējams, ka starp viņiem ir arī kāds latvietis, jo mums jau ir arī cilvēki ar vācu uzvārdiem, piemēram, Bergmanis. Taču vācieši uzskata – jā, tas ir Bergmann, tātad tas ir vācietis. Un tad uz kapa viņam stāv rakstīts – ein deutscher Soldat.
Svētceļojuma organizētāji
No Anglijas "Daugavas vanagiem" latviešu svētceļojuma organizēšanu pārņēma Elmārs Ozols no "Daugavas vanagiem" Beļģijā. Viņš bija ļoti aktīvs – bija caurskatījis karavīru sarakstus, pētot, vai tur ir kāds latvietis. Otrs pētījums notika pirms dažiem gadiem, kad no Latvijas Okupācijas muzeja uz Lommeli aizbrauca pētnieku grupa, kura, iespējams, sarakstos atrada vēl kādu latvieti.
"Daugavas vanagi" Vācijā, īpaši kādreizējā Menhengladbahas nodaļa, ik gadus ziedoja līdzekļus, lai pēc svētbrīža kriptā karavīriem noliktu vainagu Latvijas valsts karoga krāsās. Pēc tam parasti notiek kopīgas pusdienas.
Man ir arī viens video, kuru pats esmu filmējis, kur mūsu pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits reiz uzrunāja svētceļniekus.
Tagad šo svētceļojuma tradīciju ir pārņēmuši latvieši, kuri dzīvo Briselē. Viņi rūpējas, lai šī tradīcija nepārtrūktu un svētceļojums katru gadu notiktu. Un, tā kā Brisele pieder pie Vācijas latviešu mācītāju apgabala, tad šī tradīcija vairāk vai mazāk ir arī manā atbildībā. Beļģijas latviešu evaņģēliski luteriskā draudze jau kopš paša sākuma iesaistījusies šī svētceļojuma rīkošanā. Un tagad, kad "Daugavas vanagu" organizācija Beļģijā vairs neeksistē, tad tie ir Beļģijas latvieši, kas rīko piemiņas brīdi – sarunā tikšanos ar kapu pārvaldi utt., lai svētbrīdis vispār varētu notikt.
Vai Lommeli jāatceras arī šodien?
Lommeles svētceļojumi ir ļoti svarīgi, jo mēs nedrīkstam aizmirst savus tautas brāļus. Tā ir mūsu vēsture. Mēs visur plašajā pasaulē esam izkaisīti, un viņus atcerēties un pieminēt ir mūsu – ne tikai latviešu, bet arī kristiešu pienākums. Un to arī trimdas latvieši visu laiku ir darījuši.
Diemžēl pēdējā laikā latvieši no visas pasaules uz Lommeli vairs nebrauc ar daudziem autobusiem pieminēt savus tautiešus, sabrauc vairs tikai kādi pieci līdz desmit cilvēki.
Taču svarīgi, ka tradīcija nav pārrauta, tā turpinās.
Jāskatās, kā cilvēki uzskata – vai ir vērts braukt, vai ne. Tas daudz ko izsaka par pienākuma sajūtu pret savu tautu, saviem varoņiem. Neviens no viņiem jau brīvprātīgi karā un nāvē negāja.
Arī ziņa par latviešu leģionam veltītā pieminekļa noņemšanu Zēdelgemā rāda, ka mēs atkal riskējam – vai mēs spējam aizstāvēt savus cilvēkus, savu tautu, savu vēsturi? Vai pieļaujam, ka mums visiem zināmā vara joprojām iejaucas mūsu tautas vēsturē?
Man viņi ir varoņi kaut vai tāpēc, ka mans tēvs arī bija leģionārs. Un viņš brīvprātīgi negāja! Jaunos puišus iesauca, un viņi cīnījās par brīvu Latviju, nevis par Vāciju. Viņus izmantoja – viņu spēku un cilvēcīgās izjūtas. Šo vīru izpratne par karu bija daudz citādāka, nekā viņiem tagad mēģina piedēvēt. Viņi ir mūsu varoņi! Mūsu pienākums ir viņus atcerēties un atdot to godu, kas viņiem pienākas.
