Ir pavēsa, nedaudz vējaina ļoti agra pavasara diena, bet par spīti skopajai, biežāk aiz mākoņiem esošajai saulei, beidzot ir iestājusies dabas atmošanās nenovēršamības sajūta. Ar Jāni tiekamies Brocēnu pievārtē, Mežaparkā, kur meistars vēlas palepoties ar savu veikumu – 13 dabas taku informatīvajām zīmēm. Lieki piebilst, ka visas tās tapušas no veciem, savu pirmo mūžu nokalpojušiem dēļiem. Mežaparks esot vietējo iecienīta pastaigu, sportošanas un atpūtas vieta, kur, svešākam iemaldoties, lielās teritorijas dēļ ne vienmēr bijis viegli orientēties apkārtnē. Tagad Jāņa rokām tas ir novērsts. Un ir ļoti skaisti.
Jānis vedina tālāk pa savu dabā un pilsētvidē redzamo darbu vietām, jo liela daļa tapušo objektu jau ir slēpti ļaužu acīm cilvēku mājās vai ofisos.
Pašā Saldus viducī pēc ziemas patukšā un šķietami pusaizmirstā placī tūlīt atsākšoties rosība, jo jau pagājušajā vasarā te bija izveidojies sava veida radošais kvartāls – līdzās esošā podnīca, vietējās kafejnīcas izlikušas ārā galdiņus un cilvēki sākuši plūst uz šo dabas oāzi pilsētas vidū un apdzīvot to. Šī vieta pagaidām ir tik īsta, restauratora, dekoratora un pilsētvides speciālistu rokas neskarta, vienīgais acīmredzamais ir laika veča pieskāriens, ķieģeļu stūrus apdrupinot, vecos labos koka malkas šķūnīšus izbalinot līdz palsumam, kāda pamestajos vai izliktajos spoguļos ieburot patinas efektu. Jānis nāk, pasitis padusē smagu dēli ar stāstu.
"Godīgi sakot, tieši no šīs demontāžas radās papildu nodarbe ar vecajiem kokiem, jo sirds sāpēja izjauktās ēkas vecos, labos materiālus vienkārši izmest vai sadedzināt krāsnī," Jānis nopūšas, "Jūs man vaicājāt, kā es tieku pie vecajiem dēļiem, ar ko tālāk darboties?
Tikt pie vecajiem kokmateriāliem jau sen vairs nav vienkārši – daudzi ir sapratuši to vērtību, un tirgū ir cīniņš par tiem."
Akcentēti saglabā un dāvā otro iespēju pamestai ēkai
Bet viens no Jāņa uzņēmuma darbības virzieniem ir nojaucamo māju demontāža. Tiek izsludināts konkurss, Jāņa firma piesakās, strādā un pasūtītajā teritorijā ir jāpaliek plikai vietai – sakoptai un gatavai nākamajam attīstības solim. Tā nu arī šajā radošajā kvartālā Saldus domes dāmas esot noskatījušas Francijā tagad tik populāro grāmatu maiņas skapja ideju un tieši tādā skatā un krāsojumā pastellējušas Jānim. Viņš, savukārt to uzskatījis par lielisku iespēju dot otro dzīvi tikko nojauktas, ļoti vecas Saldus koka mājas saglabātajiem materiāliem.
Nevis vandāliski noārda, bet tieši pretēji – Jānis akcentēti saglabā un dāvā otro iespēju kādai pamestai ēkai. Tagad te var nākt, paņemt kādu grāmatu, palasīties, atnest kaut ko vietā citam lasāmu, un tas viss franču dizainā un krāsās.
"Pēc mana pieredzes – ar mājām ir tāpat kā ar kokiem. Katram ir savs mūžs. Kā nokrīt koks, tā līdzīgi nokrīt arī cilvēks, un, ja nokrīt cilvēks, tad nokrīt arī viņa māja," pārdomās iegrimst Jānis. "Un, ja nav neviena, kas to vēlas saglābt, vai nespēj vienoties savā starpā, vai vairs nav, ko glābt, tajā brīdī sākas mans bizness, un tas ir tas brīdis, kad atpakaļceļa vairs nav."
Komandas nokomplektēšana viegli nenākas
Unguri ir neliela apdzīvota vieta pašā Saldus pievārtē, kur līdzās reiz slavenajam "Unguru" cūkkopības kompleksam Jānis ar domubiedriem iekārtojuši savu darbnīcu. Ceļš uz savu kokapstrādes darbnīcu vedis caur Eiropas fondiem, "Leader" projektu, biznesa inkubatoru, kā rezultātā tikts pie instrumentiem un iekārtām, kā arī iegādāti izejmateriāli, tāpat 30–50% iztērētās naudas tika atmaksāta atpakaļ.
No kokapstrādes projektu uzsākušajiem puišiem Jānis ir palicis gandrīz vienīgais, bet komanda ir atkal nokomplektēta, lai gan viegli tas nenākas: "Ir samērā grūti atrast komandas biedrus, sevišķi tādiem maznozīmīgākiem darbiņiem. Sevišķi jaunie cilvēki uzreiz nāk ar tekstu – tu esi gatavs man maksāt 2000 un tad es sākšu kustēties. Tā tas nestrādā!"
Veco dēļu sagatavošanas un apstrādes process ir ļoti laikietilpīgs un samērā grūts darbiniekiem, bet nekas – atkal esot savākusies kārtīga blice. Tagad jau vīri ir iedzīvojušies, un darbnīca palēnām pārtop dizaina objektā – skaistā, pārdomātā un ļoti gaumīgā. Visi dizaina elementi esot nākuši no lūžņu čupas. "Sestdienās, svētdienās es te ierodos ar slotu pastrādāt, lai atslēgtos no visām problēmām, kas saistītas ar citiem projektiem. Tāda sava veida meditācija ar slotu," iesmej Jānis.
"Viņam ir jākļūst par direktoru"
Vairākas reizes sarunā Jānis min direktoru – jābrauc uz darbnīcu, jo direktors jau gaida, būs jājautā direktoram. Unguru darbnīcā beidzot top skaidrs šis viegli aizplīvurotais joks, kas faktiski nemaz nav nekāds joks. Par direktoru Jānis iesaucis savu pusaugu dēlēnu, kurš turpat vien darbnīcā līdzās tēvam grozās un ļoti labprāt atsaucās uz aicinājumu arī padarboties ar kokiem. Direktors lietišķi uzliek ķiveri, brilles gan drusku par lielu, ņem instrumentus un, protams, rūpīgā direktora asistenta jeb miesīga tēva virsvadībā ķeras pie darba. Un tajā mirklī visas kārtis ir galdā, jo neviens bērns nekad nevar nospēlēt zinošu un pārliecinātu darbošanos jebkur, ja tas nav vairākas reizes provēts un mācīts jau iepriekš.
Uz jautājumu, kāpēc puikam tāda iesauka, Jāņa atbilde nedaudz pārsteidz: "Tāpēc, ka viņam ir jākļūst par direktoru. Viņam jau no bērnības ir jāsaprot – kas un kā notiek, kas ir kas, kā var tikt pie kaut kāda rezultāta, kādi mērķi dzīvē ir jāsasniedz un kā viņi ir jāuzstāda. Ja tu no bērnības nesāksi bakstīt viņam to iekšā, tad 20 gados tas jau būs nokavēts."
Un vēl Jānis uzskata, ka svarīgi ir bērniem parādīt, iemācīt un atstāt mantojumā ideju, ka no nekā var vienmēr kaut ko izdarīt – ir jāskatās, jāklausās un pēc tam vienkārši jādara.
