Ziņa, ka Latgalē, Rogovkā, pazudusi septiņus gadus vecā Justīne Reinikova, Latviju pāršalca pērn 5. maijā. Meitenītes mamma mīt ārzemēs. Justīne dzīvoja ar tēti un pamāti.
Justīnes meklēšanā iesaistījās vietējie iedzīvotāji un plaši policijas spēki.
Palīgā steidzās brīvprātīgie no visas Latvijas. Meklēja dienām un naktīm. Nekā. Burtiski pazudusi no zemes virsas.
21. jūnija rīts atnesa ziņu, kam bija grūti noticēt. Naktī policija bija aizturējusi Justīnes tēvu Vladimiru Reinikovu un pamāti Sandru Reinikovu. Justīnes ķermenis tika atrasts pamestas mājas pagrabā. Desmitiem kilometru no pašreizējās mājas. Vietā, kur savulaik dzīvoja Justīnes tēvs.
Dzērumā tēvs ar pamāti bija sastrīdējušies par Justīni, jo viņa bija bērns ar attīstības traucējumiem. Situši meitenīti. Pa galvu. Pa ķermeni. Atstājuši bezpalīdzīgu. Līdz Justīne no gūtajiem miesas bojājumiem mira.
Lietu skata Latgales rajona tiesa.
Bet tā taču nevar būt, ka viss, ko mēs zinām par Justīni, ir viena fotogrāfija medijos un ziņa, ka viņa nežēlīgi nogalināta. Viņa bija maza meitene ar savu raksturu, savām mīļākajām rotaļām, saviem sapņiem un savu dzīvi, kuru pārtrauca paši tuvākie.
Tieši tāpēc Rēzeknes pamatskolā – attīstības centrā LTV satika Justīnes auklīti Svetlanu Sadovsku. Viņa meitenīti pazina ļoti labi.
Bet Rogovkā runāja ar pagasta pārvaldnieci Līviju Plavinsku. Viņa zināja šo ģimeni, bet pat nenojauta, ka tajā mīt vēl viens bērns. Justīne. Vietējiem, kuri dienu un nakti meklēja meitenīti, visvairāk sāp ģimenes drausmīgie meli.
Maza, maza Justīnīte
Svetlana Sadovska par auklīti strādā sen. Viņa ļoti mīl savu darbu un mīl bērnus.
"Es esmu pedagoga palīgs, auklīte. Tā man patīk, ka mani sauc. Par auklīti!" Svetlana smaida. Un tieši viņa bija Justīnes auklīte Rēzeknes pamatskolā – attīstības centrā. Šī ir vieta, kur spēlējas, mācās un arī nakšņo bērni ar dažāda smaguma attīstības traucējumiem. Un tādi bija arī Justīnei Reinikovai. Meitenīte bija bērns ar īpašām vajadzībām un nezinātājam - grūti saprotamu valodiņu. Bet auklītei viņa bija viena no mīļākajiem audzēkņiem.
"Mums te ir dārziņš, kurā Justīnīte nāca uz vecāko grupiņu, kur viņu pārcēla. Un mēs katru rītu tikāmies, katru rītu! Un es viņai taisīju matiņus, viņa man skrēja pretī pati pirmā un viņai tā balstiņa bija kā zvaniņš," atcerējās Svetlana Sadovska.
"Justīnīte visu laiku smaidīja, priecīga un vienmēr bija jāsamīļojas, tā jau nemaz nevarēja. Bez samīļošanās.
Un viņa vienmēr man prasīja, tu mani mīli? Un es saku, protams, es mīlu tevi un visus bērniņus," stāstīja auklīte.
Justīnei ļoti patika visu darīt pašai. "Viņa bija ļoti patstāvīgs bērniņš, viņa visu darīja pati. Un vēl viņa palīdzēja mazajiem bērniņiem, vienmēr palīdzēja saģērbties, kārtoja mantiņas, nu citreiz uztraucās, ka kāds aiz viņas pēc tam tās mantiņas izsvaida. Viņa centās arī to bērniņu mācīt, kā vajag likt".
Tā kā dārziņā ir arī iespēja palikt pa nakti, to izmantoja arī Justīnes ģimene. Taču teikt, ka tas meitenīti apbēdinājis, aukle nevarot.
Auklīte stāstīja, ka Justīne nekad nebija pamesta novārtā. Vienmēr līdzi dotas rezerves drēbītes. Tētis un vecmāmiņa vienmēr gribēja zināt, kā meitenītei iet. Kādi sasniegumi. Ko jaunu iemācījusies.
"Jā, Justīnīte palika pa nakti, viņai patika pa nakti palikt. Un nav jau tā, ka uz visu nedēļu atved. Bet no pirmdienas līdz trešdienai bērniņi paliek. Un tad viņi iet uz mājām un tad nākošā rītā atkal līdz piektdienas vakaram. Bet Justīnīti vienmēr diezgan ātri izņēma! Vienmēr gandrīz pašu pirmo! Tā ka nevar teikt, ka viņu tur tā atstāja līdz dārziņa slēgšanai. Un mēs viņu nekad par Justīni nesaucām. Tikai par Justīnīti. Justīnīte, Justīnīte, par Justīni nekad neesam saukuši," atcerējās auklīte.
Maza meitenīte klēpī Ziemassvētku vecītim. Nopietna bērnudārzniece veras telefonā ar pašas gatavoto kartīti rokās. Tādas pašas bildes kā simtiem bērnudārznieku. Tik saprotams prieks par pašas izveidotu darbiņu. Justīne bija priecīga dārziņā gājēja.
"Viņai ļoti patika taisīt ēst, un tad viņa skolotājiem un visiem pieaugušajiem lika pa jokam ēst. Justīnei bija draugs Saša. Abi visu laiku ar viņu spēlējās, abiem diviem bija priekšauti priekšā un pavāra cepures galvā. Un tā viņi tur mums visādus gardumus gatavoja," stāstīja Svetlana.
Un vēl meitenītei ļoti gribējās dzirdēt labus vārdus, Svetlana atcerējās: "Ļoti patika, ka viņu novērtē. Un Justīnīte man prasa – vai es esmu smuka? Un es atbildu - nu ļoti smuka. Un viņai uzreiz deguntiņš uz augšu! Brīnišķīgs bērns! Dzīvespriecīgs un jautrs. Un kā viņai patika puzlītes likt. Jau pusdienas nāca, bet nē, viņa darbiņu gribēja pabeigt."
Ja tā traucēja, ņemtu kaut pie sevis...
Svetlana par Justīni iedomājas bieži. Un viņa, auklīte, pārdzīvo...
ja būtu zinājusi, ka meitenīte kļuvusi par tādu apgrūtinājumu, īpaši, kad ģimenē piedzima vēl viens bērniņš, pati būtu bijusi gatava viņu pieskatīt.
"Tagad nu ļoti bieži sanāk par Justīni domāt. Šogad jau nu noteikti nāktu skolā, jā. Ļoti žēl, ka bēniņiem jau šūpulītī bija ielikts... Māmiņa taču viņu pameta, taču viņu atstāja, mammas nebija. Man tas nav saprotams. Un tad es brīžiem domāju, ka vajadzētu tomēr atstāt tās internātskolas. Lai ir, kur par tādiem bērniņiem, kuriem attīstības traucējumi, parūpējas. Nu tad mēs taču redzam, ka vecāki netiek galā, viņiem tur bija daudz bērniņi un vēl piedzima mazulītis. Tagad, protams, liekas, nu ja es būtu šo visu zinājusi, es būtu sestdien, svētdien ņēmusi Justīnīti pie sevis... nu kā tad mēs to varējām paredzēt," stāstīja auklīte.
Var redzēt, ka Svetlanai ir grūti par meitenīti runāt pagātnē. Tikko vēl te skanēja Justīnes balss, smiekli. Tikko viņa lūdza, lai sapin matus. Un lai pasaka, ka viņa ir pati skaistākā.
"Bērniņš bija jauks. Smaidīgs, vasarīgs. Kā saulīte. Joprojām nespēju noticēt tam, kas noticis.
Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas strādā tajās iestādēs, un.... kad to visu stāsta. Kas notika. Es to nespēju aptvert. Nevaru. Es nesaprotu, kas varēja notikt, lai cilvēki tā degradētos. Tas ir šausmīgi. Šausmīgi. Un galvenais, ka tur iesaistīta audžumamma, kurai pašai ir bērni. Un viens vēl pavisam maziņš," sacīja Svetlana.
Pazudusi no zemes virsas
"Rogovka ir mūsu Nautrēnu pagasta galvaspilsēta, un tepat Justīnes mājas ir, tepat pulcējās cilvēki, te saņēmām uzdevumus, kurp doties meklēt, " rādīja Līvija Plavinska, Rēzeknes novada Nautrēnu apvienības pārvaldes vadītāja.
Viņa stāstīja, ka Reinikovu ienākšanu Rogovkā uztvēruši ar lielu prieku. Ģimene ar bērniem. Kāpēc ne? Vairāk iedzīvotāju, ir nākotne.
"Kad viņi uzsāka te dzīvot, atnāca pierakstīties. Pajautāja par atkritumu apsaimniekošanu. Ūdeņiem. Par pirmsskolas izglītības iestādi. Viņiem bija vecāks puika, kurš skolā te gāja. Bet ļoti noslēgta ģimene. Puikam uzreiz bija jānāk mājās, viņš pēc skolas nekur nedrīkstēja doties," stāstīja Plavinska.
Taču par to, ka ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām, te nezināja neviens.
Neviens nebija redzējis meitenīti ne mājas pagalmā, ne rotaļu laukumā, kas ir pašā Rogovkas centrā. Pat veikalā ne. Meitenīte, kuras nebija. Tāpēc uzzinot, ka Justīne pazudusi, vietējiem bijis šoks arī par to, ka Justīne dzīvojusi šajā mājā. Taču jautājumu par palīdzēšanu vispār nebija.
"Visi, kad uzzināja, ka Justīne ir pazudusi, visu nakti meklējām. Mūsu vietējie mednieki ar nakts redzamības ierīcēm," stāstīja Plavinska. Meklēja dienu un meklēja nakti. Vietējie aicināti pārskatīt savus īpašumus, varbūt meitenīte paslēpusies.
Justīni bija redzējusi tikai bāriņtiesas darbiniece. Viņa apsekoja ģimeni, jo Justīnes mamma vēlējās meiteni ņemt pie sevis uz ārzemēm un bija sācies strīds par aizbildnību.
"Bāriņtiesas darbiniece stāstīja, ka Justīne bija ļoti jauka un labi aprūpēta. Mājā bija silti. Viņa nesa rādīt mantiņas. Tikai valodiņu bija grūti saprast," stāstīja Plavinska.
Līvija Plavinska tagad pauda, ka visvairāk sāpot drausmīgie meli. Zinot, ka Justīne pazudusi, visi mēģinājuši ģimeni atbalstīt. "Es iegāju pie Justīnes pamātes. Prasu viņai - kā jūs jūtaties? Un viņa man saka – Justīnei 14. maijā būs dzimšanas diena. Esam nopirkuši dāvaniņu. Ceram, ka atgriezīsies. Kā var nenoticēt kaut kam tādam. Mēs taču ticējām..."
Drausmīgais nodarījums un meli sabiedrībai sāp.
"Pret slimu bērnu ir bijusi tāda rīcība, nu tas ir prātam neaptverami. Un mums tā katoļticība tik spēcīga. Mēs vienmēr esam bijuši reliģiski cilvēki. Un tieši tajā laikā notika mūsu reģionam raksturīgie maija dziedājumi. Te, pie krucifiksa, tās sievas nāca un dziedāja. Un sievas uzreiz pilnīgi uzbruka tai ģimenei – nu kā jūs tā nepieskatījāt slimu, mazu bērnu? Jā, apkaimes sievas bija niknas par to faktu vien, ka slima meitenīte pazudusi," atzina Plavinska.
Cik ilgi var melot?
Justīnes līķi atrada pēc pusotra mēneša. "Kad dīķi bija izsūknēti. Un tad jau sākām saprast. Policijas priekšnieks mums teica, ka patiesībā 85 procentos šādu gadījumu ģimene iesaistīta. Un daudziem pamazām radās jautājumi. Jo blakus mājā taču bija ģimene ar bērniem. Žogs tur caurspīdīgs.
Un viņi uzreiz teica – nē, tā meitenīte nebija laukā ne piecos, ne sešos, ne septiņos," atcerējās Plavinska.
Jo visa Justīnes pazušana taču tika balstīta uz meitenes tēta teikto, ka meitene iznākusi pagalmā spēlēties un pazudusi.
"Un tad es nejauši dzirdēju policistu sarunu.... cik tad ilgi var melot? Tā viņi teica par ģimeni. Cik ilgi var melot? Kad viss noskaidrojās, tas bija trieciens ikvienam. Kaut gan iekšēji jau bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā... taču Justīnīte nekad te nekur nebija manīta.
Arī mēs, tāpat kā visa Latvija, pirmo reizi viņu ieraudzījām internetā. Fotogrāfijā. Mēs dzīvē viņu nebijām redzējuši nekad," atzina Līvija Plavinska.
Tagad māja stāv klusa. Aizslēgta. Pagalmā auto. Salijušajā smilšu kastē rotaļlietas. Vienā logā koši sarkans aizkars vai drānas gabals. Plavinska sacīja, ka nespējot uz šo logu paskatīties: "Saprotiet, tā sarkanā krāsa burtiski tracina!"
Viņai sāpēja sirds arī par dzīvniekiem, kas bija pamesti. " Te, pie šķūņa, bija piesiets sunītis. Un es teicu policistiem, ka tā nu gan nevar atstāt. Kaut kas jādara... tas taču nav normāli. Tad to sunīti paņēma. Četri kaķi bija. Tos arī paņēma...."
Kurš uzliks pieminekli?
Līvija Plavinska: "Es domāju, ka tādiem, kas nonāvē bērnu, nav vietas mūsu sabiedrībā. Ne jau par nāves sodu es domāju. Es esmu pret to.... bet neko citu viņi nav pelnījuši. Un tagad par sabiedrības nodokļiem viņus gadiem uzturēs... Bet viņi nedrīkst atgriezties mūsu sabiedrībā. Vienkārši nedrīkst."
Justīne apglabāta Sakstagala pagastā. Uz kapa – arī vairākas mīkstās rotaļlietas. Pēc pusotra mēneša apritēs gads kopš meitenītes nāves.
Viņas auklīte Svetlana ļoti pārdzīvo, ka Justīnei nav kapa pieminekļa. Viņa cer, ka to varētu uzlikt ar ziedotāju palīdzību.
Jo Justīne nav bērns, kura nebija. Justīne bija maza priecīga meitenīte, kuru nogalināja tie, kam viņa uzticējās visvairāk. Paši tuvākie.
"Mēs arī centīsimies regulāri kapiņu apmeklēt. Cik es saprotu, Justīnītei nav daudz radu. Ja vēl tētim jāizcieš sods.. Kurš parūpēsies par kapiņu? Bet vai tad nevar sarīkot akciju un uzlikt pieminekli? Nezinu, varbūt šeit, dārziņā, kur Justīnīte nāca? Gan jau citi arī atsauktos...
Skaistu pieminekli ar smaidīgu Justīnes bildīti. Tādu, kāda viņa bija!"
