Gunārs par savu dzimšanu stāstīja: "Esmu invalīds jau no dzimšanas, tā ir dzemdību trauma – cerebrālā bērnu trieka. (..) Toreiz nebija, kas pieņem dzemdības, un tikai pēc dažām dienām uzradās ārsti. Kā ir, tā ir. Meklējām visādus ārstus, lai palīdzētu man uzlabot veselību. No divu gadu vecuma praktiski dzīvoju pa sanatorijām un skolā gāju Rīgā. No 4. klases es mācījos Raiskuma sanatorijas internātskolā. Tā skola bija vienā ēkā – gan sanatorija, gan skola, gan internāts."
Tur Gunārs mācījās astoņus gadus un ieguva arī lietveža mašīnrakstītāja profesiju.
"Es praktiski neatšķiros no vesela cilvēka. Protams, ir pāris lietas, ko nevaru izdarīt, bet principā daru to pašu, ko jūs. Es cenšos visu darīt pats. Sākot no Atmodas laikiem, 14 gadus tirgoju avīzes. Un tad sāku mācīties darboties ar datoru, trīs reizes esmu bijis "Apeironā" kā subsidētā darbavietā," viņš norādīja.
Kritiku Gunārs veltīja Nodarbinātības valsts dienestam – par to viņam palicis negatīvs iespaids, jo iestādē nepiedāvājot darbavietas.
"Pats īpatnējākais, ko viņi piedāvāja, – es to uzskatu par rupju anekdoti – viņi piedāvāja man kļūt par metinātāju. Nu kur vēl tālāk?"
Gunārs sprieda – ja cilvēki ar invaliditāti strādātu, tad valsts saņemtu nodokļus un būtu ieguvēja. Par spīti invaliditātei viņš nav mājās sēdētājs un līdz pat Covid-19 pandēmijai bijis aktīvs sportists, kā arī devies uz dažādām sacensībām. Aktīvi pievērsies arī dambretei, kur izpildīja meistarkandidāta nosacījumus, taču pandēmijas dēļ dambretes biedrība pajuka.
Runājot par nevalstisko organizāciju "Apeirons", kas pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, Gunārs sacīja: "Par "Apeironu" es zinu ļoti sen – kopš deviņdesmitajiem gadiem. Es tur sāku mācīties darboties ar datoru un pamazām iesaistījos arī "Apeirona" dzīvē. Man ir savi uzdevumi, sākumā strādāju "Apeirona" ofisā, bet tagad divus gadus strādāju no mājām. Uz ofisu eju tikai uz lieliem pasākumiem un uz darba sapulcēm. Es mājās skenēju "Apeirona" dokumentus."
Vērtējot vides pieejamību Latvijā, Gunārs pieminēja pārbūvēto Uzvaras parku – viņš fotogrāfijās sociālajā tīklā "Facebook" ievērojis, ka pandusi pie tualetēm, kas paredzētas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ir pārāk stāvi.
"Es domāju, ka tur nevarētu uzbraukt. Man liekas, ka ir likums, ka jābūt pieejamām visām vietām. Cilvēki uzbūvēja, kā pagadās, nekonsultējoties ar vides pieejamības speciālistiem. Mums "Apeironā" ir ļoti labs vides pieejamības eksperts. Viņam ir ļoti daudz darba, un es domāju, ka daudzi ar viņu nekonsultējas un uztaisa pēc sava ieskata, kas nav pareizi," viņš sprieda.
Pēc Gunāra domām, Rīgas centrā vides pieejamība uzlabojas, taču to nevarētu teikt par apkaimēm, jo daudzviet nav nobrauktuvju, ir šauras ietves. "Es savā apkaimē esmu ietves sakārtojis, sadarbojoties ar Rīgas domi. Bet pēdējā laikā mani vairāk uztrauc modernie skūteri, kuri novietoti uz ietvēm, kā pagadās. Tā, ka māmiņas ar ratiņiem un cilvēki ar ratiņkrēsliem nevar pabraukt garām, jo ietves vidū nolikti vai nomesti skūteri," sacīja Gunārs.
Viņš atzina – savas izrunas dēļ maz kontaktējas ar sabiedrību, taču vienlaikus uzskata, ka pēdējā laikā sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti uzlabojas. "Cilvēks ir tāda būtne, kam ir jāiekļaujas sabiedrībā. Manuprāt, tas ir atkarīgs ne no invaliditātes, bet no cilvēka. Ja cilvēks nav sabiedrisks, ieraujas sevī, tad dabīgi sēdēs mājās. Es varu darīt to, ko gribu. Varu strādāt, varu būt vajadzīgs citiem," atzina Gunārs.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
