Saimniekošanu "Ķelmēnos" kā tā dēvētie "Breša zemnieki" savulaik uzsāka Juris un Velga Pauloviči. Juris joprojām ir galvenais saimnieks, bet viņam pievienojusies arī meita Rūta Mūrniece un dēls Mārtiņš Paulovičs ar ģimenēm.
Mārtiņš atbild par lauksaimniecības darbiem – 1000 hektāros tiek audzēti bioloģiskie rudzi un citas kultūras, kas nepieciešamas augu sekai, bet Rūta ir ceptuves vadītāja. Katru dienu "Ķelmēnos" izcep trīs tonnas maizes, bet galvenais produkts ir Latvijā labi zināmā bioloģiskā Rankas rupjmaize.
Mārtiņa un Rūtas tētis pēc profesijas ir metālapstrādes inženieris, bet mamma bija skaitļotāja.
"Pieredzes ne lauksaimniecībā, ne ar lopiem, ne maizes cepšanā viņiem nebija vispār nekādas," atzina Mārtiņš.
"Arī zemes nebija. Sākotnēji tēvs strādāja Rankas kartona fabrikā par sagādnieku, bet mamma strādāja skolā par matemātikas skolotāju. Viņiem bija dzīvoklītis, bet ar laiku viņi tika pie šī zemes gabaliņa. Šeit bija senā māja, vietas un mājas vārds bija "Ķelmēni", tas arī ir tas, kas ir saglabājies," norādīja Rūta.
Sākotnēji vecāki saimniecībā turējuši govis un nodarbojušies ar pienkopību. Tad notika dažādas pārmaiņas, vienu gadu vairāk vajadzējis pienu, citus gadus gaļu vai graudus.
"Vienu gadu par to maksāja labāk, citu sliktāk. Tā bija graudi, kas palika nenodoti, un viņiem radās ideja, ka jāmēģina pašiem pievienot tiem vērtību, cepot maizi. Tā tas viss sākās," stāstīja Rūta.
Saimniecībā 30 gadu laikā mainījies ļoti daudz, ieviestas modernas tehnoloģijas, sakopta teritorija. Vienlaikus Rūtas vīrs Raitis Mūrnieks uzsvēra, ka saimniecībā galvenos lēmumus tāpat joprojām pārzina Juris.
Juris novērtē, ka bērni saimniecībā atgriezušies un saimnieko, katram piemeklējot atbilstošāko pozīciju. Piemēram, Rūtas vīrs Raitis saimniecībā atbild par enerģētiku un elektrību, bet par grāmatvedību rūpējas Mārtiņa sieva.
"Tā ir lieta, ko es no tēta ļoti novērtēju, ka viņš to ir pieņēmis un ļauj te katram būt sev pašam," atzina Rūta.
Tikmēr par lauksaimniecības darbiem atbild Mārtiņš. Viņš atzina, ka lauksaimniecībā katrs gads ir citādāks un sausā pavasara dēļ šogad graudaugu ražas būs par trešdaļu mazākas nekā pērn.
"Daļu graudu paspējām iesēt pašā sākumā tādā smagākā augsnē, tie pagaidām vēl ir labā stāvoklī ar cerību, ka raža būs, bet tur, kur bija smilšaināks, tur viss ir nokaltis. Arī par graudu kvalitāti pagaidām ir grūti saprast, – vai būs pārtikai, vai lopbarībai, un kāda būs kopējā raža no viena hektāra. Varbūt no vienas malas izskatās ļoti labi, bet ieiesim kaut kur tālāk, kur ir sausāks, tur būs tieši pretēji," sprieda Mārtiņš.
Ar pašu iesētajiem rudziem maizes cepšanai nepietiek arī labos ražos gados, tādēļ pārējo daļu saimnieki iepērk no saimniecībām Gulbenes pusē.
"Sadarbības ir ļoti ilgstošas, 20 gadi, 15 vismaz. Arī ķimenes, ko izmantojam maizē, tiek izaudzētas tepat Rankas pagastā, lai tev nav kaut kur kaut kas tālu jāved, jāpārpako. Tad pazūd tā kopējā jēga, manuprāt," norādīja Rūta.
Saimniecības modernizēšanai, tostarp jaunu traktoru iegādei, Mārtiņš un Rūta raksta projektus. Tie lieti noder arī maizes ceptuves attīstībai. Vienlaikus uzņēmēji nesteidz iegādāties pašu jaunāko tehniku, piemēram, visi kombaini saimniecībā ir salīdzinoši veci, toties vienādi – kad saplīst viens, uzreiz zināms, kas jāremontē otram.
Graudus Rankas pagasta "Ķelmēnos" audzē bioloģiski. Tas nozīmē, ka saimnieki katru gadu mācās, kā to izdarīt labāk. Saimniecībā nolīgta arī pašiem sava agronome, kura mudina uz dažādiem eksperimentiem.
"Visi turpina mācīties, jo tādas grāmatas, kā visu pareizi izdarīt, vienkārši nav," atzina Mārtiņš.
Arī ceptuve tiek paplašināta. Šogad iecerēts īstenot sen lolotu sapni un uzbūvēt jaunu rupjmaizes krāsni.
"Šobrīd mums ir divas rupjmaizes krāsnis, viena no tām tiešām jau ir tehniski nogurusi. Mehāniķi ir malači, ka joprojām to uztur, un viss notiek, taču ilgtspējīgs spēlētājs tā nav, tāpēc mēs jau gadus sešus skatāmies, kādas būtu iespējas, ko lietas labā darīt. Šobrīd tapis projekts, ka tiks būvēta konveijera tipa, tuneļa tipa krāsns, bet ar klona virsmu," atklāja Rūta.
Saimnieki, sekojot līdzi mūsdienu tendencēm, sapratuši, ka viena pati ceptuve pati par sevi pastāvēt nav spējīga, tāpēc saimniecība ir ģimenes kopdarbs, kurā apvienota gan lauksaimniecība, gan graudu kaltēšana un malšana, gan maizes cepšana.
""Ķelmēnu" rupjmaizes atpazīstamība noteikti ir vecāku nopelns, mūsu uzdevums ir skatīties, kā tam turpināties, ņemot vērā to, ka paaudzes mainās, cilvēki mainās, paradumi mainās," secināja Rūta.
