"Kāda bija mana bērnība? Jau tas pats moments, kā es rados, ir tāds, ka mani vecāki 1949. gadā slēpās bunkurā. Mans tēvs bija nacionālais partizāns, un mana mamma ar trijiem bērniem slēpās bunkurā. Viņas vīrs bija apcietināts 1944. gadā, viņi tur satuvinājās, viņi iemīlējās. Tā bija liela traģēdija," stāstīja Dzintra.
Drīz pēc tam bunkurā pasaulē nāca viņa. Lai gan Dzintras mamma gribēja no viņas atbrīvoties, tas nebija iespējams.
"Tā es piedzimu. Nedrīkstēja ārstus saukt, neviens nedrīkstēja par to zināt. Zinu tikai to, ka tas bija janvārī, bija ļoti auksts, mammai bija ļoti slikti un viņa gandrīz nomira, bet tomēr mūs aizveda uz slimnīcu, ziemā, -30 gadu salā, 15 kilometrus ar zirgu, un mēs ar mammu izdzīvojām," stāstīja režisore.
Arī savu bērnību viņa neatceras kā ko skaistu, drīzāk saista to ar smagiem apstākļiem. Dzintras mamma smagi strādāja, bet kolhozā mēnešalga bija vien 15 rubļi. Papildu ienākumus ģimene guva, turot gotiņu un nododot pienu, taču arī tie nebija lieli – 14 kapeikas par litru, vēl tagad atceras Dzintra.
"Par tiem apstākļiem, par to nosacīti trūkumu nebija tāda pārdzīvojuma kā par to, ka es ļoti sajutu, ka cilvēki aiz muguras kaut ko runā. Cilvēki aiz muguras teica – viņa ir bandīta meita," Dzintra atzina.
Skolā viņa ļoti labi mācījās, taču rūpīgi sekoja līdzi tam, lai neizceltos. Kādās slēpošanas sacensībās viņa pat tīšām slēpoja lēnāk, jo juta, ka nedrīkstēja būt pirmā, ka tad viņu nepieņemtu vēl vairāk. Kad Dzintras tēvs atgriezās no apcietinājuma gulaga soda nometnēs, viņai bija jau 16 gadi.
"Mans raksturs bija tāds mazliet nomākts un bailīgs, bet tad, kad es nolēmu, ka gribu kļūt par režisori, jo es filmējos, kad man bija 15 gadi un pirmo reizi ieraudzīju, kā ir Rīgas Kinostudijā, tajā brīdī es sapratu – nē, es būšu tikai tajā pusē kamerai, tur, kur es varēšu izlemt, kas ir jādara," viņa stāstīja.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
Šī apņēmība palīdzēja Dzintrai studijās, viņa kļuva par televīzijas un dokumentālā kino režisori, kā bija vēlējusies. Režisora profesija nav savienojama ar biklumu, bet viņa sevi rūdīja. Karjeras dēļ viņu un abus dēlus pameta Dzintras vīrs, sakot, ka viņa mērķis nav bijis precēties ar sievieti režisori. Viņam šķita, ka šī profesija nav savienojama ar ģimeni.
"Tā es paliku viena ar puikām un mammu, un nācās norūdīties,"
atzina Dzintra.
Vienlaikus filmu veidošana par Sibīrijas stāstiem un cilvēku likteņiem Dzintrai dzīvē devusi lielu gandarījumu. Zemapziņā tas ļāvis pārdomāt arī savas bērnības un sava tēva pieredzi. Viņa ir laimīga arī, ka ir satikusi savu pašreizējo vīru, kurš ir komponists, līdz ar to saprot radoša darba specifiku un atbalsta viņu. Tagad Dzintra sevi sauc par laimīgu cilvēku.
"Es varētu stāstīt daudzas dienas un naktis savus Sibīrijas bērnu stāstus. Esmu sajutusi to cilvēku, kuri vairs nav mūsu vidū, ka viņi it kā mani atbalsta, ka viņi mani it kā stutē, ka kādos brīžos viņi saka, ka tev ir jāiet, jo, ja tu to neizdarīsi, tad atmiņas par mums aizies zudumā," secināja Dzintra.
