Tomass un Rasa nolēma apprecēties 1991. gada pirmajā augustā. Plašu svinēšanu neplānoja. Gribēja sarakstīties un aizbraukt pie jūras, un ar draugiem atzīmēt vēlāk.
“Mēs gatavojāmies, iesālījām gurķus līdzi ņemšanai un tā tālāk,” atceras Šerns.
Taču naktī uz 31. jūliju Tomass devās uz savu darbu. Uz Lietuvas - Baltkrievijas robežas lietuvieši mēģināja atjaunot muitas darbību. Medininkos atradās četri muitnieki, divi ceļu policisti un divi apsargi. Tad piebrauca mašīna, no kuras izskrēja nezināmi cilvēki militārā apģērbā bez atpazīšanās zīmēm. Visi tika nolikti uz grīdas, un sekoja šāvieni caur klusinātājiem.
Tomass Šerns tagad saka, ka, protams, grib, lai taisnība uzvarētu, bet negrib tajā iedziļināties.
“Tur ir daudz melu. Vienkārši jādzīvo…” saka Šerns.
Šāva profesionāli, lai nepaliktu neviens liecinieks. Arī Tomass dabūja lodi galvā. Bet viņš izdzīvoja, kaut arī nekad tiešā nozīmē nav piecēlies kājās. Kustību ierobežojumi netraucēja kļūt pār mācītāju un Lietuvas Evaņģēliskas reformātu baznīcas galvu.
Uz šodienas notikumiem Tomass skatās ar lielu uztraukumu. Viņš jau redzēja “zaļos cilvēciņus” 1991. gadā, un rokraksts liekas pazīstams.
“Jālūdzas, lai Krievijā būtu vairāk mīlestības un mazāk psiholoģijas. Krievija. Viņi vienmēr uz ceļiem. Nezinu. Krievija vienmēr vai nu uz ceļiem, vai uz zirga. Bet tā, lai ietu ar kājām? Nē! Tā ir problēma. Ko mēs varam izdarīt? Iegūt vairāk draugus,” spriež Tomass Šerns.
Tomass un Rasa apprecējās pēc gandrīz trīs gadiem. Un tad vēl pēc četriem viņiem piedzima meita – Ģertrūda, kurai nu jau ir 18.
“Dzīve turpinās. Būs laimes brīži, nelaime būs. Laikam izturēsim,” saka Tomass Šerns.
