Pieradinātais alnis un Zaļā dāma
Mikrofonā uzrunājis talcinieku "bataljonu", Jānis lēnām aprunājās ar katru, kurš vēlējās ko vaicāt vai teikt. Viņam jau atnesti foto albumi un grāmatas par pili un skolas laiku. Bet šai kolekcijai viņš varēs pievienot arī fon Līvenu traukus. Tos Jānim sola atdot Līvija Pļaviņa – pils strādnieces Annas Ūpes mazmeita.
"Pils man saistās ar to, ka mana vecāmamma ir strādājusi pie firstenes. Kas viņa bija? Apkopēja vai saimniece. Un man pašai ir firstenes trauki no tā laika vēl mājās. Un es gribu Jānim uzdāvināt kādu no traukiem," sacīja Līvija.
Viņa šajā ēkā mācījusies sešdesmitajos gados. Mācīties pilī bijis jauki. Pedagogi dzīvojuši turpat – pils telpās. Bet bērni – kalpu mājā iekārtotajā internātā.
Skolēniem bijis pat pieradināts alnis. Un vienā jaukā dienā alnis izdomājis ierasties pie draugiem. "Un viņš iebēga te, pils zālē," Līvija atminas un smejas.
Savukārt talciniece Sanita Ratniece atceras, ka skolas bērniem, arī viņai, dikti paticis baidīties: "Mums Zaļā dāma nāca te, un visbailīgāk bija pagrabā. Te bija apkopēja Marijas tante, un viņa mums bieži stāstīja, ka pa nakti kāds ieslēdzis elektrību pils zālē un ka viņai jāiet to atkal izslēgt. Mums, bērniem, gribējās, lai Marijas tante stāsta vēl un vēl!"
Atpērk no Krievijas pilsoņa
Zentenes pils īpašnieks Jānis Dubinskis ir no Bauskas puses. Doma par kādas muižas iegādi dzimusi pirms sešiem gadiem. Apsvēris arī Kaucmindes muižas pirkšanu, bet šķitis būtiski, lai projekts ir paceļams.
"Man šī ir pils! Zentenes pils. Oficiāli jau laikam "muižas pils", bet es to saucu par pili. Es nopirku pili no Krievijas pilsoņa. Nezinu, par laimi vai nelaimi," sacīja Jānis, norādot, ka sarunas par darījumu bija ilgas un grūtas. "Kaut kādā ziņā karš Ukrainā palīdzēja. Viņš nav sankciju sarakstos, bet saprata, ka vairs nebrauks šurp."
Jānim vislabāk patīkot lielās kolonnas: "Ja godīgi jāsaka, es neesmu tik liels mākslas fanātiķis. Un es priecājos, ka visai pilij nav tās cakas. Jā, ir priekšpuse un pāris telpas, kuras mēģināsim atjaunot sākotnējā izskatā. Bet pārējās istabas, respektējot vēsturi, mēģināsim veidot mūsdienīgas un funkcionālas."
Grota mežā un slepena eja
Katru reizi, atbraucot uz Zenteni un apskatot īpašumu, atklājas vēl neredzētas vietas un lietas. Netālu ir sena kalte. Un pagrabs ar milzu velvēm.
"Un te ir vēl vesela kalpu māja, kuru arī vēlamies atjaunot. Un parks, kur izpausties," sacīja Jānis.
Parks ir vēl viena liecība par Līvenu dzimtas laikiem. Tajā atrodas grota jeb ala, no kuras sākas slepena eja, kas savulaik vedusi uz pili. Turpat netālu – mūrēts tilts pāri upītei.
Patlaban notiek arī vērienīgi vēstures izpētes darbi. "Te ir daudz redzami un tikpat daudz slēpti brīnumi," smaida Jānis.
Jānis plāno izveidot arī pastaigu taku pa apkaimi. Mežzinis ziņo, ka parkā esot daudzi seni koki, arī 250 gadus senas priedes.
Bet Jāņa meita Odita ar otru mazo talcinieci Paulu atradušas pils sargu – rotaļu pandu. Mīkstā mantiņa bijusi ielikta pils logā un izskatījās, ka ļoti gaida jaunos saimniekus. "Tikai to pandu vajag izmazgāt un sašūt. Un piebāzt vēderu ar pildījumu," abas meitenes prātīgi paskaidroja.
Viesnīca un vieta apkaimes ļaudīm
Vakarā Žoržs Siksna talciniekiem dziedāja "Muļķe sirds, tai nekad nekur nav gana...", un cilvēki bija gatavi dejot ilgi. Zentenes pilij piestāv gaismas, mūzika un smiekli. 14 gadus tajā krājušies tikai putekļi.
"Mans plāns ir par viesnīcu. Bet primāri gribas, lai māja ir priecīgu ļaužu pilna. Mēs gribam, lai šeit ir vieta, kur pulcēties apkaimes ļaudīm. Mēs iedodam to jaudu!
Un mums jau ir pieredzes stāsti, ka tad, kad sāk atjaunot kādu vietu vai ēku, pamazām uzplaukst un atdzimst visa apkārtne," sacīja Jānis.
Taču Jānis nav tikai romantisku jūtu pārņemts. Patiesībā jaunais pils saimnieks ir norūpējies: "Šobrīd mums ir ļoti nepieciešams rast finansējumu konservācijas darbiem, jo sevišķi jumtam, kas ļautu pilnībā pasargāt pili no tālākas degradācijas. Saprotam, ka no gaisa nauda nekrīt, tādēļ esam atvērti dažādām sadarbības iespējām. Tajā skaitā – trakām."
