Evija dzimusi un augusi Pāvilostā, sava tēva dzimtajā pusē. "Tēvs vispār bija cilvēks ar ļoti smagu raksturu. Viņš 22 gadu vecumā bija izsūtīts kopā ar saviem vecākiem uz Sibīriju, jo viņš bija lielas saimniecības mantinieks. Latvijā atgriezās ar moci no Omskas, kuru ar fotografēšanu bija nopelnījis, bet viņš mācēja arī elektrību taisīt, visu ko mācēja. Bet 27 gados atbraukt no Omskas ar moci, bez viesnīcām, bez kempingiem, bez navigācijām… Salīdzinot ar to, mēs tomēr esam tādi mīkstčaulīgi palikuši," uzskata Evija.
No bērnības Pāvilostā viņai ir vislabākās atmiņas, jo tur bijis daudz draugu, bet pēc tam, kad viņas vectēvs savā mājā Durbē bija palicis viens pats, ģimene pārcēlās. Durbē, Latvijas mazākajā pilsētā, Evija mācījās vidusskolā, kuras laikā izbaudīja arī kolhoza smagos darbus.
"Skolu beidzu jau tādā juku laikā. Bija 1990. gads, un 4. maijā pasludināja Latvijas neatkarību. Mūsu klases audzinātāja Ilga Mūrniece, kuru es ļoti cienu par to, kā viņa mums spēja iemācīt latviešu valodu un vispār uzskatus par dzīvi, teica – tagad sāksies jauna dzīve. Protams, mēs bijām visi jauni un neko nesapratām," atminējās Evija.
1990. gadu sākumā viņa iestājās Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, kurā kļuva par pārtikas rūpniecības inženieri – tehnoloģi. Tagad, atskatoties uz augstskolas gadiem, viņa ir ļoti gandarīta par izglītību, ko ieguva, jo zināšanas dzīvē lieti noderējušas. Pēc augstskolas pabeigšanas Evija trīs gadus strādāja profesijā – maizes ceptuvē Liepājā. Vēlāk ilgus gadus darbojās dažādās pašvaldībās kā projektu vadītāja.
Pirms 13 gadiem, aizejot no darba pašvaldībā, viņa nolēma veidot pati savu uzņēmumu.
"Es visu laiku gribēju jaunu mašīnu. Krāju, krāju, mašīnu tā arī nenopirku, bet man bija nauda. To visu savu sakrāto naudu ieliku biznesā. Pie tam vēl bija ekonomiskā krīze, 2010. gads, un viss bija diezgan lēti," stāstīja Evija.
Viņa kopā ar vīru jau 90. gadu vidū bija uzsākusi trīs hektāru platībā audzēt un tirgot zemenes. Uzsākot savu uzņēmējdarbību, zemeņu lauki tika atjaunoti, taču, ņemot vērā, ka Latvija bija kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti un tirgū strauji ienāca Polijas un citu valstu zemenes, tirdzniecība vairs tik labi nevedās, tāpēc bija jādomā, ko ar ogām iesākt. Evija nolēma uzsākt to pārstrādi vīnā, liķierī un ievārījumā.
Šobrīd Evija gadā saražo ap 12 tūkstošiem pudeļu ogu un augļu vīna, četriem tūkstošiem pudeļu liķiera un 15 tūkstošiem burciņu ievārījuma, marinētiem un sālītiem gurķiem un citiem dārzeņiem.
Ēkā, kur atrodas Evijas izveidotā zīmola "Durbes veltes" veikals, kādreiz bija sakaru centrāle. Tagad tur atrodas arī noliktava un neliela ražotne. Šogad noliktava ar visu saražoto gan ir salīdzinoši tukšāka nekā citus gadus. Evija vērtēja, ka 13 gadu laikā šis bijis grūtākais gads – laikapstākļu dēļ lāgā nav izauguši nedz gurķi, nedz ķirbji vai kabači. Turklāt ne jau Evijai vien.
"Lauksaimniecība ir tāda ekstremāla nodarbe. Šogad izauga tikai tas, kas pavasarī nenosala un vasaras sākumā nenokalta. Mēs ar tiem gurķiem tā auklējāmies, tā sedzām. Mans mazais puika teica – es negribu tos gurķus vairs redzēt, jo viņam bija jālaista tie visu laiku. Tad atnāca jūlijs, augusts, sākās nebeidzamās lietavas, un mēs vienkārši tajā laukā varējām nogrimt," viņa stāstīja.
Uzņēmēja atminējās, ka arī 2017. gads ražas ziņā nav bijis viegls, jo arī tad daudz lijis, bet ne tik traki.
"Pavasaris ir jāsagaida. Mums jau ir tā specifika, ko mēs vasarā, līdz septembra beigām, sataisām, no tā mēs visu gadu pēc tam dzīvojam. Tas nav viegli. Tie trīs mēneši ir ļoti saspringti," atzina Evija.
Netālu no veikala, Durbes centrā, atrodas arī viņas viesu māja un vīna darītava, kas pirms pieciem gadiem iekārtota kādreizējā pirts ēkā. Par ogu audzēšanu vīna vajadzībām atbild viņas vīrs, bet pati vīna darināšana ir Evijas dzimtas tradīcija. Viņa pārstāv jau trešo paaudzi, kas gatavo ogu un augļu vīnus.
"Vectēvs taisīja no jāņogām. Citreiz viņam sanāca labi, citreiz nesanāca. Tēvs taisīja arī no āboliem, jāņogām, aronijām. Es ar to vīnu esmu izaugusi. Man tas liekas pats par sevi saprotams, ka mājās ir vīns," viņa stāstīja.
Atskatoties uz 13 gadiem uzņēmējdarbībā, Evija vērtēja, ka mazais uzņēmējs ir cilvēks orķestris, kuram ne tikai jāatbild par saražotā kvalitāti, bet arī jātiek galā ar birokrātijas mudžekļiem.
"Mazais uzņēmējs ir uzņēmuma vadītājs, īpašnieks, sētnieks, apkopējs, krāvējs, grāmatvedis. Pāris dienas atpakaļ, jo es kaut ko slimojot biju salaidusi dēlī atskaitēs, atnāca vēstule uz trīs lapām, kuras ilgi lasīju, bet neko nesapratu. Pazvanīju tai sievietei, viņa ļoti patīkami un jauki man izstāstīja, kas man bija jāsalabo, un tas prasīja man sešas minūtes. Bet tās trīs lapas viņa droši vien bija pusdienu rakstījusi. Tad es tā domāju – kaut kāda loģika tajā visā ir pazudusi, mēs esam apkrāvušies ar papīriem un nespējam viens ar otru normāli sarunāties, bet sūtām vājprātīgas vēstules," vērtēja Evija.
Reizi gadā Evijas vīna darītava pārvēršas restorānā un uzņem viesus mākslas un vietējās ražas festivāla "Zemlika" laikā. Tāpat Evija darbojas Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrībā un regulāri dodas dažādos pieredzes apmaiņas braucienos uz ārzemēm, kā arī piedalās starptautiskās izstādēs.
Viņa atzina, ka vietējie ražotāji vēlētos, lai Latvijas pircēji ir lielāki vietējā ražojuma patrioti.
"Kā es vienmēr saku, vācieši dzer vācu vīnu, francūži dzer franču vīnu un latvieši dzer gan vācu, gan franču, gan spāņu, gan itāļu vīnus. Var jau teikt – mums nav vīnogu vīnu, bet nē, mums Latvijā ir arī diezgan labi vīnogu vīni," stāstīja Evija.
