"Latviete Amerikā" – tā sevi sauc Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja un drošības politikas pētniece Kristīne Bērziņa. "Strādāju Vašingtonā, domnīcā, kas cenšas stiprināt Eiropas un Amerikas attiecības."
Savas gaitas Vācijas Māršala fondā Bērziņa sākusi, atrodoties Berlīnē. Tad strādājusi no Briseles, bet nu jau divus gadus darbojas Vašingtonā.
Jocīgā kārtā izdotās vīzas
Stāstot par to, kā nokļuvusi ASV, Bērziņa norādīja, ka ir dzimusi Rīgā, bet bērnību pavadījusi Purvciemā. 1990. gadā viņas tēvs, traumatologs Aivars Bērziņš, guvis iespēju aizbraukt uz Čikāgu apmaiņas programmā. "Jocīgā kārtā arī man un mammai iedeva vīzas," atminējās Bērziņa. Tēvs Čikāgā kļuvis par profesoru, tāpēc ģimene palikusi Amerikā.
Čikāgā Bērziņa ieguvusi izglītību, bet vēlāk dzīvojusi arī valsts dienvidos, tāpēc, kā norādīja pati, "arī republikāņi viņai nav sveši".
Ar vienu kāju gan viņa allaž bijusi Latvijā – interesējusies par aktualitātēm, politiskajiem notikumiem.
Latvijā viņa pavada vasaras, ciemojoties pie vecvecākiem Ikšķilē, brālēna un māsīcas. "Man Latvija ir kaut kas īsts, kaut kas, kas ar mani ir audzis."
Pusaudzes gados viss šķitis iespējams
Politika Bērziņai interesējusi jau ilgi, un par vienu no saviem iedvesmas avotiem Bērziņa sauc arī Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.
"Deviņdesmitajos gados Latvijas politikā bija stipras, spējīgas sievietes, un tas bija burvīgs piemērs.
Amerikā tādu piemēru tajā laikā nebija. Šeit [Latvijā] bija vide, kur viss kaut kas notika, attīstījās, sekoja līdzi, kur politika bija interesantāka.
Amerikā bija drīzāk tā – tur savu šmuci ievārīja un tad mēģināja izstrebt to putru. Šeit viss bija jauns."
Līdz ar to pusaudzes gados Bērziņai viss šķitis iespējams, jo Latvijā sievietēm nebija "stikla griestu". Kaut nākusi no mediķu ģimenes, izlēmusi pievērsties politikai un vēsturei.
Studē politologos, lai skatītos arī uz priekšu
Pēc vidusskolas Bērziņa lēmusi par labu Jeila Universitātei, kurā par profesoru strādājis amerikāņu militārais vēsturnieks, politologs un rakstnieks Džons Lūiss Kadiss, kura sarakstītā grāmata "We Now Know" ("Mēs tagad zinām") par Aukstā kara vēsturi atstājusi lielu iespaidu uz Bērziņu.
Atminoties studijas vienā no pasaules prestižākajām universitātēm, Bērziņa studiju vidi raksturoja kā izaicinošu un daļēji tādu, kādu to var redzēt amerikāņu filmās – studenti dzīvojuši kopmītnēs, bet vismaz reizi nedēļā studiju dēļ nakts neesot gulēta. Visi viens otru atbalstījuši.
"Ja tu tur esi ticis, tad visiem kopā mums ir jātiek tam cauri," saliedētību raksturoja Bērziņa.
Jeilā viņa studēja vēsturi, bet paralēli iestājās arī politologos, lai skatītos arī uz priekšu. Vēsturē Bērziņa rakstījusi bakalaura darbu par Latvijas rokmūziku, bet politologos – par gāzes cauruļvada "Nord Stream" izbūves plānu un tā ietekmi. Situācijai ap "Nord Stream" Bērziņa aktīvi seko līdzi arī šodien.
Pēc Jeilas, kā sacīja Bērziņa, bija jānopelna nauda, jo universitāte nebija lēts pasākums.
Ņujorkā viņa strādājusi lielā juristu firmā, jo ASV nevar studēt jurisprudenci bakalaura līmenī – visi topošie juristi studē kaut ko citu bakalaura programmā un tad doktora līmenī studē jurisprudenci.
Finanšu krīzes laikā 2008. gadā viņa sapratusi, ka finanšu joma tomēr nav viņai tuvākā, un radusies iespēja aizbraukt uz Vašingtonu. "Biju divas vasaras praksē Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, man patika. Patika atgriezties politikā, bet tomēr, kur tu krīzes laikā atradīsi kaut ko, ar ko maizi nopelnīt," sacīja Bērziņa.
Pāris turpmākie gadi aizvadīti, strādājot nevalstiskajā organizācijā, kas darbojās ar klimata pārmaiņas jautājumiem.
Vēlāk Bērziņa nolēmusi izglītoties Kembridžas universitātē Lielbritānijā. Maģistra darbu rakstījusi par Vācijas un Krievijas savstarpējām gāzes piegādes attiecībām. "Tas bija Latvijas interesēs, tāpēc rakstīju par to Kembridžā," gadu ilgās studijas raksturoja Bērziņa.
Dzīve starp Briseli un Maskavu
Tālāk dzīves ceļš viņu vedis uz Berlīni, kur par žurnālistu strādāja viņas vīrs – amerikānis, ar kuru Bērziņa bija pazīstama jau kopš vidusskolas.
"Berlīnē dabūju darbu domnīcā. Pēkšņi Māršala fondā parādījās enerģētikas drošības programmā vieta, un mani pieņēma tur darbā ar nosacījumu, ka strādāšu no Briseles," jau nākamo dzīves pavērsienu aprakstīja Bērziņa.
Tikmēr viņas vīram, kurš strādājis par žurnālistu amerikāņu laikrakstā "The Washington Post", darba darīšanās bijis jādodas uz Maskavu.
Lai labāk iepazītu to, kā darbojas Krievijas pasaule, Bērziņa nolēmusi 4 dienas nedēļā aizvadīt darbā Briselē, bet atlikušās trīs dienas dzīvot ar vīru Maskavā.
"Mēs visu šo trakumu sākām dažas nedēļas pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Tie bija tādi saspringti divi gadi," atminējās Bērziņa.
Pēc tam, kad ģimenē sagaidīts pieaugums – dēls – visi trīs pārcēlušies atpakaļ uz Briseli. Tomēr tad sākusies pandēmija, un ģimenei radusies iespēja pavadīt laiku Latvijā, strādājot attālināti.
Lai gan visi atgriezušies ASV, Bērziņas dēls turpina mācības Brocēnu vidusskolas 2. klasē tālmācībā.
Ne visi uzklausa viņu kā eksperti
Pērnā gada oktobrī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs izveidoja Valsts konkurētspējas komisiju un uzaicināja tajā piedalīties arī Bērziņu. Viņa pastāstīja, ka komisijas uzdevums ir izstrādāt rekomendācijas, kā palielināt valsts konkurētspēju, iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā veicināt izglītības mijiedarbību ar zinātni.
Runājot par savu drošības politikas ekspertes darbu un sadarbību ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, Bērziņa atzina, ka tiek uzklausīta, tomēr ne vienmēr. Ja daudzviet viņas, tāpat kā visa Baltijas reģiona domas, sakarā ar karu Ukrainā nav kaut kas ekstrēms un mazsvarīgs, tad ir ar politiku saistīti cilvēki, lielākoties Rietumeiropā, kuri uzskata, ka viņā latviskās izcelsmes dēļ ieklausīties nav vērts.
"Amerikāņiem ir drusku pie vienas vietas, vai tā ir Latvija vai Spānija, tā visa ir Eiropa. Piemēram, ar vāciešiem ir grūtāk. Tur ir tā – ai, tu esi latviete, tev ir vēsturiskās paranojas, man nav tevi jāuzklausa. Man tā ir pateikts," norādīja Bērziņa.
Šī iemesla dēļ viņai ir bažas par to, kas notiks Eiropā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā beigām.
Taujāta, kas īsti ir eksperts, Bērziņa atbildēja, ka šo lomu ieņem tie, kuri izprot lietas dziļākā līmenī.
"Svarīgi ir tas, ka cilvēki aktīvi nodarbojas ar to jautājumu. Ekspertīze nav tikai tīri uzrakstīt grāmatu vai izlasīt 10 rakstus. Vai cilvēks to izprot dziļākā līmenī, vai ir lietas kursā par diskusijām, vai viņiem ir pieredze. Daudzos jautājumos akadēmiskā izglītība ir mazāk svarīga nekā tieši pieredze. (..) Zināšanas ir dažādas – no grāmatas, no lekcijām, bet zināšanas ir arī no pieredzes un tā loka, no kurienes informāciju ņem. Tas viss bagātina zināšanas."
Plašāku sarunu ar drošības politikas eksperti Kristīni Bērziņu klausies pievienotajā raidījuma "Drošinātājs" ierakstā!
