Turpinās avantūristiskais veloceļojums Pirenejos

Trīs velobraucēji no Ikšķiles - Iļja Sinagins, Arnis Kļaviņš un Jānis Romanovskis - dalās iespaidos, Lieldienu nedēļā atrodoties vairākus tūkstošus kilometrus no mājām.

Pirms nedēļas portāls lsm.lv rakstīja par trīs dēkaiņu uzsākto ceļojumu ar divriteņiem pa piecām valstīm Pireneju kalnos un Vidusjūras piekrastē. Saņemtas ziņas no ceļotājiem, ka viņi nokļuvuši līdz Francijai.

"Rītausma. Zeme dreb un gaiss pilns ar dzinēja dūkoņu, koki pa brīdim nodreb - rīta gaitas iesācis dzelzceļš, kas, esot tuvumā, lika mums uzmosties, taču arī nākamais vilciens spēja tik uz mirkli pamodināt un atkal ieslīgt saldā, ar rīta sauli sildošā miegā. Ar nelieliem pārtraukumiem rīts tomēr pienāca ap deviņiem." portālam lsm.lv vēsta Iļja Sinagins un turpina: "Savu mūžu neviens no mums tik ilgi nebija gulējis, laikam par sevi liek manīt iepriekšējās nakts nepilnības. Pieņemot ne visai pareizu lēmumu, devāmies ceļā bez brokastīm. Cēlais mērķis - apstāties nedaudz vēlāk, kā vienmēr nenostrādāja un vēlme ieturēt brokastis pie "Sant Pone" dambja cieta neveiksmi, līdz ar to brokastīs daži "High5" batoniņi un pusdienlaiks gleznainā vietā ar skatu uz kalnu ieleju. "Biolite" krāsniņa ar sausiem zariem darbojās gandrīz bez dūmiem. Vienā mirklī tapa no mājām paņemtā enerģijas pilnā auzu pārslu putra un "Espresso" kafija no kanniņas, ko arī vedam visu ceļu līdzi."

Pēc atpūtas ceļš vedis ceļotājus augšup. Gludi asfaltētie kalnu ceļi nedaudz atvieglojuši stāvo kāpumu. Kārtējā ciematā ieraudzīts tūrisma preču veikals, taču siestas laiks liedz tur beidzot nopirkt gāzes baloniņu. Arī pārtikas veikals slēgts  no vieniem līdz pieciem pēcpusdienā.

Somu lielais svars par sevi atgādināja un augstuma metri skaitījās ļoti negribīgi. Stunda pēc stundas arvien tuvāk rēgojās sniegotie kalni, līdz zīme "1650m" bija sasniegta.

"Pavērojot skatus, saģērbāmies un laidām lejā, jo vakars bija jau klāt. Nobraucienā gandrīz saskrējāmies ar kalnu stirnām, kas izleca priekšā." stāsta puisis par ceļojuma trešo dienu. Nakšņots tūkstots metru augstumā kādā kempingā, par to samaksājot 15 eiro. Bijusi mīksta zālīte, taču karstais ūdens izpalicis. Puiši ar prieku izmantojuši kalnu upītes dzidro ūdeni un pēc gardām vakariņām miegs ātri bijis klāt. Trešajā dienā pieveikti simts kilometri un 2000 augstummetru.

Ceturtā diena sākta ar aizgulēšanos, nevis celšanos plānotajos septiņos no rīta. Iļja komentē apmākušos rītu: "Ar bažām iztēlojāmies Andoras augstumus lietū un sniegos, bet, kamēr sākām kustēties, rīta saule visus kalnu pelēkos mākoņus izdzenāja. Izkratoties pa kalnainu meža ceļu, sasniedzām 1480m augstuma zīmi, kas rīta rosmei nav slikti. Agrās pusdienas no līdzpaņemtām auzu pārslām un citiem gardumiem gatavojām ar skatu uz sniegotajām virsotnēm. Pēc grūtā un mokošā kāpuma uz augšu, sajūtas nobraucienā uz leju pa līkumaino serpentīnu ir neaprakstāmas. Gaiss, kas dzesē seju no griezošā aukstā pamazām nomainās uz samtaini silto."

"Bisbad d'Urgen" ir pietura kalna pakājē, no kurienes sākts ceļš augšup uz "Andorra la Vella". Altimetrs rāda 650 metru augstumu, kas nozīmē, ka būs jāuzbrauc vismaz 1800 metrus uz augšu. Laika nav bijis daudz un aprēķini rāda, ka galā varētu būt ap tumsu.

Andoras ieleju puiši sasniedz bez īpašām grūtībām, ik pa laiku paskrienoties un pasēžot "astē" šosejas braucējiem, kuru bijis gana daudz. Pusotru metru plata josla gar šosejas malu ar perfektu segumu un kalniem vilina daudzus.

Uz robežas nekas nav pārbaudīts un nokļūts pilsētā, kas līdzinās lielam iepirkumu centram. Beidzot izpildīta viena no  neiespējamām misijām - puiši tikuši pie gāzes balona plītiņai, lai varētu gatavot uz diviem "riņķiem".

Ieleja pamazām palikusi lejā, tikmēr velobraucēju sabiedrotie ir ceļazīmes, kas saliktas ik pēc kilometra un rāda relatīvo slīpumu, augstumu un atlikušo attālumu līdz kalnu pārejai 2408 metru augstumā.

Tie ir 25 kilometri, kas sākot ar 900 metru augstumu, šķiet sīkums, bet parēķinot, ka vidēji ātrums kalnā būs no sešiem līdz astoņiem kilometriem stundā, lai to nobrauktu vajadzētu četras stundas.

"Pustukši pacēlāji un slēpošanas trases liecināja par kāpjošo augstumu, arī vējš palika arvien dzēlīgāks. Garāmbraucēji ar saucieniem un uzmundrinājumiem atbalstīja mūsu ieceri, tas, protams, deva papildus spēku. Asfalts bija sauss, bet pa malām brīžiem bija sniega kupenas divu metru augstumā. Zīmes rādīja astoņu procentu slīpumu," par redzēto stāsta ikšķilietis. Sasniegta 2408 metru augstuma atzīme virs jūras līmeņa, kur atradās aizvērtas kafejnīcas un benzīntanki. Skats bijis diezgan kluss un pamests. Šeit jāsaģērbjas pēc iespējas siltāk, jo otrā pusē kalnam, kur saule neiespīd, temperatūra no astoņiem grādiem noslīdējusi uz trim četriem un pie ātruma 60 km/h paliek gana vēsi.

Pēc stundu ilgā 40 kilometru nobrauciena lejā, trijotne ieripojusi Francijā. Altimetrs joprojām rādījis daudz, proti, 1300 metrus virs jūras līmeņa. Sniegs no kalniem ir pazudis, bet siltāk nav palicis.

Atrastajā kempingā duša nestrādājusi, jo nesezona turpinājusies, taču trauku mazgātavā karstais ūdens bijis, tāpēc saliets ūdensmaisā, ko puiši iekāruši kokā un karsta duša aukstā vidē bijusi gatava. Diena starp mākoņiem noslēgusies ar divām kalnu pārejām 1480 un 2408 metru augstumā, kā arī pieveiktiem 115 kilometriem ceļa.

Iespaidiem bagāta bijusi arī nākamā diena: "Rīts, kā jau ierasts, sākās ar aizgulēšanos, kas savukārt liecināja par labu gulēšanu. Brokastīs ceptas olas ar bekonu, kāda maizīte un kafija. Atklāts, ka spāņu kafijas vislabāk garšo, ja dubulto "Espresso" sajauc ar pienu."

Kārtīgi iestiprinājušies, Ikšķiles puiši ar divriteņiem devušies ceļā, lai nokļūtu tirgus pilsētā Pezenā, kur uz katru iedzīvotāju esot pusotra tirdzniecības vieta un, protams, vīnogulāji. Rīta pusē nobrauktie kilometri skaitījās raiti, jo mugurā pūta pavējš. Pa ceļam sastapti vairāki riteņbraucēji uz šosejas velosipēdiem un visi kā viens bijuši pensijas vecumā. Ātri izdarīts secinājums par labvēlīgo sociālo stāvokli ekonomikā, bet nav mēģināts apdzīt cienījamos riteņbraucējus. Neskatoties uz brīvdienu, vīnogu laukos novērota lielāka rosība. Ja iepriekš gribējies apšaubīt ceļveža apgalvojumu, ka Lagdogā izaudzē pusi no visām franču vīnogām, tad tagad nācies atzīt šo faktu. Dienvidfrancijā tas ir iespējams, jo katrs līdzenuma kvadrātmetrs ir apstādīts vīnogām. Starp laukiem cieši viena pie otras  atrodas mazpilsētas ar  šaurajām ielām un lielāku vai vēl lielāku baznīcu pilsētas centrā.

Otra provinces būtiska sastāvdaļa ir "caveau" jeb vīnu ražotnes, kuras šeit ir simtiem. Vienā puiši piestājuši, lai latviskajā pieticībā nodegustētu tikai vienu "Rosè" vīnu. Nopirkts gan vīns, gan dzirkstošais dzēriens, gan deserta vīns. Kādā gadatirdziņā pēc degustācijas nopirkts "Macarons" un siera krēms.

Lai izvairītos no lieka laika patēriņa, lielās pilsētas dienas gaitā nav apmeklētas. Neskatoties uz līdzenumu un biežajām ēdienreizēm, pēc nobrauktajiem 110 kilometriem sajusts nogurums. Saudzējot dabu un privātīpašumu, nakšņošanai izvēlēts kempings, kas izskatījās pamests, taču franciski runājošās sievietes bija viesmīlīgas un ceļotāju ērtībai visu sakārtojušas. Tā kā nebija pagūts iebraukt veikalā un  pārtikas somas bijušas gandrīz tukšas, tad Ikšķiles puišiem sanākušas greznas vakariņas ar "Rosè" aperitīvu un maizītēm ar avokado. Pamatēdienā "Pasta  bolonèse", šampanietis ar makaronu un desertā persiku dzirkstošais dzēriens ar sieru un vīģu ievārījumu.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti