«Laižam tālāk»: 11. diena - Spānijā ir siltāk!

 

Ceļošana ir slimība, saka Arvils. Un tā nu viņš ar draugu Elviju oktobrī ar stopiem devās uz Alpiem, lai parādītu cilvēkiem, ka ceļošana nebūt nav dārgs prieks.

 

Mūsu nākamais vilciens no Portbou kursē plkst. 6.38, un esam augšā pusstundu iepriekš. Mūsu itāļu draugi vēl saldi dus vienā no stacijas zāles stūriem. Ātri sapakojam somas un dodamies uz īsto peronu. Brauksim uz Barselonu. Un es nevaru sagaidīt, kad redzēsim pilsētu, jo esmu dzirdējis ļoti daudz atsauksmju. Vēl īsti nezinām, cik viegli Spānijā ir braukt ar vilcienu bez biļetes. Vēl dažas minūtes gaidām, līdz atbrauc vilciens, un kāpjam iekšā. Noliekam somas, ieņemam vietas un uzreiz aizmiegam.

Dažas pieturas pirms galamērķa pamostamies. Ekrāns rāda, ka ir gandrīz plkst. 9 un ārā jau ir patīkams siltums.

Esam Barselonā! Neviens mums biļeti tā arī nepajautāja, par ko esam ļoti priecīgi - tātad līdz Murcijai tiksim bez problēmām. Uzbraucot uz pirmo stāvu ar eskalatoru, konstatējam, ka nedrīkstam nekur tālāk iet. Tāpat kā Milānā, arī šeit uz peroniem atpakaļ var tikt tikai caur vārtiņiem, vispirms uzrādot biļeti. Pēc Milānas ļoti vērojam, kā strādā stacijas, jo atkal nonākt tādā situācijā nevēlamies. Tiek kalti visādi plāni par to, kā tikt ārā un pēc tam atpakaļ iekšā. Pāri vārtiņiem lekt nevaram, jo visur ir apsardze. Arī šķirbiņa starp vārtiņiem ir par šauru. Galu galā nonākam pie lēmuma palikt tepat. Tātad Barselonas apskate diemžēl atkrīt. Nolemjam, ka Barselona būs viens no pieturas punktiem atpakaļ ceļā.

Šīs dienas statistika:

Iztērēti 8.40€, tai skaitā:

           1.90€ - skūšanās putas

           1.50€ - vienreizējie skuvekļi (10 gab.)

           1€*2 - sangrijas pudeles

           2€*2 - kebabi

Ar 5 vilcieniem mēroti 450km
Stopēšanas kausa izcīņa:
Arvils 11+1:8+1 Elvijs.

Līdz nākamajam vilcienam ir jāgaida vesela stunda, ko pavadām, ar ''Duolingo'' aplikācijas palīdzību mācoties spāņu valodu. ¡Una manzana, por favor! - vienu ābolu, lūdzu! Stundas laikā jau tekoši mākam spāniski un dodamies uz vilcienu. Šoreiz brauksim pa taisno uz Valensiju. Viss norit gludi un esam ceļā. Un atkal miega trūkums ņem virsroku.

Ar vilcieniem pārvietoties ir lieliski - pēc negulētas nakts var kārtīgi izgulēties, ko īsti nevar darīt stopojot. Šoferi ļoti grib dzirdēt visu par mums un mūsu ceļojumu, tāpēc ir ļoti nesmuki aizmigt pie viņiem mašīnā.

Ar vilcienu ir pavisam cits stāsts. Sanāk runāt tikai ar konduktoriem un reizi pa reizei ar citiem pasažieriem, lai saprastu, kurā pieturā mums ir jākāpj ārā. Pēc kāda laika mūs pamodina konduktors. Līdz šim angļu valoda ir bijusi ļoti liela problēma Spānijā, un šī reize nav izņēmums. Intensīvi žestikulējot cenšamies pastāstīt, ka mums nav biļetes, visa nauda iztērēta, varam maksāt internetā. Izmēģinām gandrīz visus līdz šim izmantotos stāstus, bet neviens no tiem nepalīdz. Nākamajā pieturā jāizkāpj un viss!

Pilsētiņa, kurā esam nonākuši, ir Salou. Maza, bet ļoti dzīvīga. Visur ir cilvēki, kas atpūšas kafejnīcās un parciņos. Nekas neliecina par to, ka ir darba diena. Nav nekādas steigas, visi ir smaidīgi un izpalīdzīgi. Jautājam, kā nokļūt līdz veikalam, jo ir jāpapildina ūdens rezerves. Vietējie pastāsta, ka tuvākais supermarkets ir divu kvartālu attālumā. Dodamies iepirkties un izpētīt cenas.

Esam patīkami pārsteigti, noskaidrojot, ka gandrīz viss veikalā atrodamais ir lētāks kā Latvijā.

Nopērkam ne tikai ūdeni, bet arī vienreizējos skuvekļus un putas, jo neviens no mums neiedomājās tos paņemt līdzi. Arī sangrijas cenai nespējam pretoties. 0.99€ par 1,5l pudeli! Un tad - pārsteigums! Pēkšņi kāds mums saka: ''Labdien!'' Taču neizklausās īsti pareizi. Smaidīgs vīrs ar mums sāk runāt krievu valodā, pastāsta, ka ir atpazinis mūsu karogu un pats ir no Lietuvas. Satikt kādu ''savējo'' tik tālu no Baltijas tiešām nebijām gaidījuši. Tālāk mūsu ceļš ved uz internetu meklējumos. Ir jāatrod naktsmājas Murcijā. Kādas kafejnīcas darbinieks negribīgi mums iedod paroli (tā esot paredzēta tikai klientiem), un apsēžamies pie galdiņa. Pienāk viesmīle un sniedz mums ēdienkartes, bet pastāstām, ka man ir tikai jānosūta svarīgs e-pasts un tad dosimies. Viņa nav apmierināta un par to liecina tas, ka pēc minūtes tiek izslēgts internets. Nekas cits neatliek, kā doties atpakaļ uz staciju.

Esam tieši laikā, lai kāptu vilcienā. Šoreiz esam labi izgulējušies, tāpēc beidzot varam caur logu apskatīt Spāniju. Viss paliek arvien sausāks un klinšaināks. Ārā ir apmācies, bet, braucot gar tirkīzzilo jūru, tāpat ir sajūta kā uz kādas eksotiskas salas. 


Spāņu biļešu kontrole notiek ļoti dīvaini. Pirms tam esam saskārušies tikai ar konduktoriem, kas vai nu pienāk pie mums uzreiz, vai neeksistē. Šeit viņi ierodas, kad ceļā ir pavadīta apmēram stunda. Šajā braucienā notiek tāpat. Atkal izmantojam savus stāstiņus un cenšamies konduktoru iežēlināt, bet nekas neliecina par to, ka viņš varētu mums ļaut braukt tālāk par nākamo pieturu. Nonākam Camales pilsētiņā, kas ir tikai divas pieturas no tās, kur gribējām nokļūt.

Arī te nav ilgi jāgaida - uzreiz kursē nākamais vilciens, kas iet uz l'Aldea - no turienes varēsim pa taisno braukt uz Valensiju. Kaut arī ir jānobrauc tikai divas pieturas, atkal mums sajūk pieturu skaits. Nezinām, vai jākāpj ārā nākamajā pieturā, vai aiznākamajā. Jautāju citam pasažierim, kas, pārsteidzošā kārtā, lieliskā angļu valodā mums pastāsta, ka, ja gribam nokļūt Valensijā, tad labāk kāpt ārā nākamajā. Kamēr runājam, vilciens jau ir apstājies, un mēs nepaspējam izkāpt ārā. Intensīvi spaidu durvju atvēršanas pogu, bet vilciens sāk kustēties. Tas pats vīrietis sāk uzdot jautājumus - no kurienes esam, ko darām Spānijā utt. Izrādās, ka viņš pats ir no Pakistānas, bet viņa sieva ir 15 gadus jaunāka (ar ko viņš ļoti lepojas) spāniete. Nākamā pietura ir Tortosa, vilciena galapunkts.

Tur arī atstājam mūsu transportlīdzekli, un pakistāņu draugs mums saka, ka tepat aiz stūra var dabūt ļoti lētus un gardus kebabus. Siekalas satek mutē, bet mums īsti nav laika - līdz nākamajam vilcienam atpakaļ uz l'Aldea ir 15 minūtes, tāpēc Elvijs atstāj somu pie manis un skriešus dodas uz kebabnīcu. Tie, kas pazīst viņu, zin, ka

Elvijs nav no tiem ātrākajiem cilvēkiem, tāpēc vilciens tiek nokavēts. Tagad mums ir ļoti daudz laika. Paēdam, mazgājam kājas un zobus, aprunājam vietējos un vienkārši baudām siltumu.

Kamēr Elvijs bija prom, pie manis pienāca stacijas darbinieks un jautāja, kur dodamies. Viņš arī redzēja, ka nokavējām iepriekšējo vilcienu. Tagad, kad jākāpj vilcienā, mums biļetes prasa uzreiz. Bez tām nekāda braukšana nebūs. Ļoti sarūgtināti esam gatavi doties noskaidrot nākamo reisu, bet tad tas pats stacijas darbinieks pieskrien pie konduktora, pārmij dažus vārdus, rāda mums, ka varam kāpt iekšā, un piemiedz ar aci. Viņš ir sarunājis, ka bez maksas drīkstam nobraukt vienu pieturu līdz l'Aldea. Atkal bezmaksas lietas! Lieliski!

Arī l'Aldea mēs ilgi kavēties nevaram, jo pavisam drīz jākāpj vilcienā uz Valensiju. Ir jau vēla pēcpusdiena, saule laižas lejā, bet cerība tikt līdz Murcijai vēl ir. Protams, vilcienā atkal guļam, līdz mūs atkal modina konduktors. Mans miegs ir bijis tik dziļš, ka līdz šim nevienu brīdi nebiju pavēris acis. Par pārsteigumu, ārā ir pilnīga tumsa, ekrāns rāda plkst. 21.30 un pa logu var redzēt pavisam niecīgu staciju. Jākāpj ārā. Nu saprotam - ir ļoti slikti! Esam pavisam mazā miestiņā Spānijas nekurienē, ir nakts, un mums nav, kur palikt. Ciematiņu sauc Torreblanka. 2km attālumā ir benzīntanks, kas ir mūsu vienīgā iespēja pārlaist nakti zem jumta.

Izrādās, ka DUS blakus ir arī diennakts veikals/kafejnīca/viesnīca tālbraucējiem. Vairākas stundas pavadām te, pamazām iedraudzējoties ar pārdevējām. Ceram, ka tādā veidā tiksim atlaisties otrājā stāvā esošajos dīvānos, tomēr plāns tā arī nenostrādā. Ik pa laikam izejam uz ceļa, lai parādītu garām braucošajām mašīnām zīmi ''Valencia'', bet arī tas mums neizdodas. Toties tiekam ieiet dušā bez maksas! Kāds vīrietis ir dzirdējis, ka interesējamies par iespēju nomazgāties, un samaksā mūsu vietā.

Pilnīgā bezdarbībā pavadām vēl dažas stundas līdz brīdim, kad acis vairs nevar noturēt vaļā. Nolemjam dodies atpakaļ uz staciju, kur mūs sagaida nepatīkams pārsteigums - tā ir slēgta.

Ātri vien atrodam vietu, kur gulēt. Stacijai ir evakuācijas izeja, uz kuru ved kāpnes. Uzkāpjam augšā, izvelkam guļammaisus un iekārtojamies dažām stundām miega. Temperatūra šeit krasi nokrītas nakts laikā, tāpēc jāsaģērbjas pēc iespējas siltāk. Būs smaga nakts.

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti