Šorīt kavēties nedrīkstam! Modinātājs skan tieši 7.00, kad arī ātri kāpjam ārā no gultām un sākam posties turpmākajam ceļam. Lai rīt tilku līdz Rīgai, šīs dienas laikā ir jāpaspēj nokļūt vismaz līdz Varšavai, kas būs grūti, bet ne neiespējami.
Jūlija uz universitāti dodas piecas minūtes pirms mums, atvadoties un piekodinot, lai aiz sevis pārbaudām, vai durvis ir ciet. Kad izejam no mājas, ārā tik tikko ir uzaususi saule. Ar trīs transportlīdzekļiem tiksim ārā no pilsētas. Mums vajadzīgā autobusa pietura ir tepat aiz stūra. Ar to braucam samērā neilgi ilgi, lai tiktu līdz A metro līnijai. Kad noejam uz pieturu, uzreiz varam kāpt vagonā un braukt līdz "Depo Hostivat" pieturai, kas ir līnijas galapunkts. Tad tikai atliek sagaidīt autobusu, tas mūs desmit minūšu laikā aizved līdz iepirkšanās centram, kas atrodas netālu no noskatītās stopošanas vietas.
Nepilnu četrdesmit minūšu laikā esam nokļuvuši benzīntankā, kas uz kartes izskatījās gana laba vieta mašīnu stādināšanai. Realitāte nebūt nav tik rožaina, kā likās. Šis benzīntanks atrodas tieši blakus maģistrālei, bet mašīnas, kas te apstājas, lai uzpildītos, neturpina ceļu pa lielceļu, bet gan nogriežas uz milzīgo iepirkšanās centru. Izdzeram pamatīgu kafijas krūzi un dodamies uz maģistrāles malu, kur tieši pirms iebrauktuves uz benzīntanku Elvijs pirmais sāk turēt zīmi uz nākamo pilsētu - Hradec Kralove (diezgan grūti tādu nosaukumu ietilpināt uz vienas A3 lapas).
Šalles pār mutēm, biezie cimdi rokās - diena vēl nav iesilusi, un vējš no garām braucošajām mašīnām situāciju padara vēl nepatīkamāku. Diemžēl, ātrums šeit ir gana liels, lai šoferi pat nedomātu apstādināt savu auto. Tā mēs pavadām apmēram stundu. Ar laiku top skaidrs, ka pie vainas ir ne tikai slikta vietas izvēle (bet citu vietu šeit nav), bet arī čehu nostāja pret stopotājiem. Daudzi brauc garām, mūs pilnībā ignorējot, daudzi uzmet nosodošu skatienu.
Lai liktu cilvēkiem mūs jau laicīgi pamanīt, uzkāpju uz ceļa barjeras. Nu tiek piesaistīta lielāka uzmanība, taču pie šofera tāpat kādu laiku netiekam. Mūsu lielākā cerība ir auto ar Polijas numurzīmēm, kuras arī sāku cītīgi meklēt.
Diezgan labs stratēģisks gājiens liekas uz vēl vienas lapas uzrakstīt "Polska", tādā veidā liekot tieši poļu braucējiem saprast, kur gribam nokļūt, un varbūt pat likt viņiem domāt, ka paši esam poļi.
Katru reizi, kad redzu PL numurzīmi, atveru savu lapu un cītīgi rādu to auto šoferim. Un tas nostrādā! Pēc neilga laiciņa kāds furgona šoferis no otrās joslas pamana manu zīmi, ar roku mums māj un ieslēdz pagriezienu. Diezgan asi nogriežot ceļu malējās joslas braucējiem, furgons iegriežas benzīntanka izbrauktuvē, braukdams pretējā virzienā. Uzmetam somas plecos un skriešus dodamies noskaidrot, cik tālu tiksim ar šo šoferi.
Viņš liekas pārsteigts, kad sarunu ar viņu uzsākam angļu valodā (tātad "Polska" triks nostrādāja), taču mums diezgan tekoši atbild, ka uz Hradec Kralove nebrauc, bet var mūs aizvest līdz Mlada Boleslav. Ātri izpētot karti saprotu, ka tas ir pavisam cits ceļš, taču arī ved uz Polijas pusi. Šoferis mūs pārliecina, sakot, ka tas ir lielākais ceļš no Prāgas līdz Vroclavai, tāpēc mūsu iespējas tikt tālāk būs krietni lielākas. Lecam iekšā un dodamies ceļā. Kamēr braucam, sarunājam ar vadītāju, lai mūs iekšā pilsētā neved, bet gan izlaiž mūs benzīntankā, tieši pirms pats nogriežas no maģistrāles. Tādā vietā noteikti būs viegli tikt pie nākamā auto. Tā kā brīdī, kad šoferis nolēma apstādināt savu furgonu, abi turējām rokās zīmes, pa punktam pienākas gan man, gan Elvijam.
Pēc pusstundas un piecdesmit nobrauktiem kilometriem esam nonākuši, kur vēlējāmies. Atvadāmies no mūsu šoferīša un dodamies iekšā benzīntankā, lai apskatītu karti un saprastu, uz kuru pilsētu stopot tālāk. Dažu minūšu laikā esam gatavi doties atpakaļ uz ceļa ar sagatavotu zīmi "Liberec", kas ir liela pilsēta gandrīz pie pašas robežas. Un šis ceļš ved tieši uz turieni. Neesam pat paspējuši nolikt somas, kad ar bākugunīm pie mums piebrauc policijas auto. Atveras logs un
abi policisti, dusmu pārņemti, mums ļoti nejauki kliedz virsū. Sakām, ka čehu valodu nesaprotam, viņi izskatās vēl dusmīgāki un angliski liek mums iet atpakaļ uz benzīntanku, jo maģistrāles malā stopot ir nelegāli.
Tā arī nepamēģinājuši savu veiksmi šeit, dodamies atpakaļ. Vismaz esam siltumā. Nekas cits neatliek, kā doties pie katra, kas apstājas uzpildīties. Vācijā, kaut arī ar lielām pūlēm, šādā veidā pamanījāmies tikt pie transporta. Gan jau arī šeit izdosies.
Benzīntanks nav liels, un arī klientu skaits ir mazs. Nelaižam garām nevienu šoferi, neuzprasījuši, vai viņi brauc uz Liberecu vai vismaz Turnovu, kas ir tieši pusceļā līdz Liberecai. Uz šiem jautājumiem saņemam noraidošas atbildes, turklāt tikai lakoniskus "Nē!" vārdus. Stundas rit, bet mēs joprojām neesam pakustējušies uz priekšu. Sāk pārņemt dusmas uz čehu tautu kopumā (kas ir nepareizi, zinām) - no tejienes maģistrāle tālāk ved TIKAI uz Turnovu un tālāk uz Liberecu (nopietni, iemetiet aci „Google” kartēs!). Bet apmēram četru piecu stundu laikā neviens, neviens (!) nebraucot uz šīm pilsētām. Kā tā var būt?
Kamēr es cītīgi mēģinu rast risinājumu mūsu problēmai, Elvijs ņem rokās lapu un dodas atpakaļ uz maģistrāli, lai censtos kādu apstādināt tādā veidā par spīti policistu teiktajam. Pēkšņi tankā iebrauc furgons ar Polijas numurzīmi, bet pabrauc garām veikalam. Ātri skrienu ārā ar cerību, ka viņš apstāsies veikala otrā pusē. Un tā arī ir. Eju klāt un prasu, uz kurieni viņš dodas. "Uz Vroclavu!" saņemu atbildi. Taču mūs nevarot aizvest, jo tā viņam esot darba mašīna. Cenšos viņu pārliecināt, sakot, ka neviens taču neuzzinās, uz ko viņš atbild ar "Mans boss uzzinās gan", norādot ar pirkstu uz pavisam mazu kameru furgona salonā, kas vērsta uz šofera un blakussēdētāju vietām. Pirmo reizi ko tādu redzu. Ar nožēlu atvados un dodos atpakaļ veikalā.
Ir jau vēla pēcpusdiena, kad Elvijs atnāk atpakaļ. Tiek nolemts kādu sameklēt ar "BlaBlaCar" aplikācijas palīdzību. Būs dārgi, bet citu iespēju šobrīd nevaram atrast. Ātri vien mums uzspīd veiksme un atrodam kādu poli, kas plkst. 21.30 no Prāgas brauc līdz pat pašai Varšavai. Uzreiz piesaku divas vietas, par kurām atšķirībā no brauciena, ko gandrīz izvēlējāmies Spānijā, nav jāmaksā uzreiz, bet gan skaidrā šoferim, pie tam zlotos.
Tagad mums ir vēl četras stundas, ko pavadīt tepat benzīntankā. Vienīgā izklaide ir mūsu telefonos.
Spēlējam dažādas spēles, pat "Katanas ieceļotājus", sazvanāmies ar draugiem Latvijā un Štefu, mūsu „Couchsurfing" namamāti Vīnē. Ir ļoti grūti nosēdēt šādā bezdarbībā, turklāt benzīntankā, noskatoties, kā aiz loga paliek pavisam tumšs. Pie tam, šoferis no "BlaBlaCar" vēl nav apstiprinājis mūsu vietu "rezervāciju". Elvijs zvana uz viņa numuru, taču neviens neceļ. Pēc vēl četriem atkārtotiem zvaniem nekāda rezultāta. Nu ir kārtīgs pamats satraukumam. Vai tiksim šodien prom no šīs vietas? Ik pa desmit minūtēm abi zvanam šim poļu šoferim, tiek arī nosūtītas īsziņas, kurās pavēstam, kas esam, ka izmisīgi cenšamies viņu dabūt rokās un lai viņš zina, no kurienes mūs savākt. Es pat sazinos ar poļu paziņu Mariušu, cerot, ka varbūt braucējs atbildēs, redzot, ka zvana numurs no Polijas. Atbilde no Mariuša ir sarūgtinoša – arī viņam neviens neceļ. Šī situācija ir vēl sliktāka nekā Alikantē, kad visu dienu nevarējām tikt prom no pilsētas. Iekšā viss vārās, galvā šaudās tādas domas kā "Kā tie čehi var nebraukt uz Turnovu?" un "Kā var vairākas stundas nepacelt telefonu?". Kad ir jau pāri laikam, kad mūsu transportam būtu jāpamet Prāga, adresāts beidzot paceļ klausuli. Taču tas ir mazs bērns, kurš itin nemaz nesaprot, ko cenšos viņam pateikt. Pēc pusminūtes līnija pārtrūkst. Cenšos atkārtoti zvanīt, bet šoreiz automātiskais atbildētājs ziņo, ka šāds numurs neeksistē. Viss! Viss, mūsu pēdējā cerība tikt prom vairs neeksistē. Seko lēmums nakšņot šeit un agri no rīta doties uz Mlada Boleslavu, kas ir četrdesmit minūšu gājiena attālumā, lai turpinātu ceļu ar vilcienu. Elvijs ieņem vietu uz grīdas, tieši blakus saldētavai (jo tur ir kontakts telefona lādētājam), tikmēr es cenšos neaizmigt pie galdiņa. Pārdevēja jau pie mums ir pieradusi un saprot mūsu situāciju, tāpēc ārā mūs nemet, pat īsti neliekas ne zinis.
Acis pašas krīt ciet, pāris reizes arī iemiegu, bet beidzot ir pienācis laiks doties prom no šīs nolāpītās vietas! Esam šajā vienā benzīntankā pavadījuši 16 (!!!) stundas.
Ir plkst. 4.50, atkal esam saģērbušies pēc iespējas siltāk, ārā ir pilnīga tumsa, un esam gatavi beidzot atkal turpināt ceļu. Viennozīmīgi smagākā diena šī ceļojuma laikā. Gan fiziski, jo tik ilgu laiku jāsēž vienā vietā, gan morāli. Ir pamatīgs miega trūkums, jo tūlīt jau būs vesela diennakts, kopš pamodāmies Jūlijas mājā, kas arī bija pēdējā reize, kad normāli gulējām. Tam visam piedevām arī sliktas priekšnojautas par gaidāmo dienu. Būs grūti.
Šīs dienas statistika:
Iztērēti 12€, tai skaitā: 2€x2 - rīta kafija, 8€ par ēšanu benzīntankā. Ar vienu auto mēroti 50km.
Stopošanas kausa izcīņa: Arvils 14+6:17+2 Elvijs
