Visas pēdējās nedēļas Indijā pavadām Čenajā. Plānotās dienas pludmalē izpaliek. Līdz pludmalei ir tikai pāris kilometri, taču mēs šo pasaulē otru garāko pilsētas pludmali visdrīzāk sauktu par pasaules lielāko izgāztuvi pie okeāna.
Šāds nosaukums šķiet būtu mazāk maldinošs, stāstot par šo smilšu strēmeli, kas pilna ar saplēstām pudelēm un atkritumiem. Tīrāku vietu tajos pāris šīs vietas apmeklējumos tā arī neatrodam.
Pēdējo rūpiju sadalīšana nav viegla. Vajag naudu ēdienam un gribas iet uz kino. Rezultātā atlikušo skaidro naudu sadalām tā, ka pietiek vairākām filmām, bet pēdējās dienas ir jāiztiek ar cepumiem, maizi un augļiem. Bankomātā ņemt nelielu summu nav izdevīgi, bet bankas kartes te pieņem reti kur.
Dienu pirms lidojuma uz Malaiziju pārceļamies uz viesnīcu blakus lidostai. Bet tik un tā, esot lidostā trīs stundas pirms lidojuma, tā vien paspējam. Aviokompānijas darbiniekiem nepatīk tas, kā ir iepakoti mūsu velosipēdi. Dabūjam vēl iet uz bagāžas aplīmēšanu, kur gliemeža ātrumā pusotras stundas laikā mūsu braucamie tiek aplīmēti ar plēvi. Es jau neteikšu, ka šāds iepakojums ir tikpat izturīgs kā parasta pārtikas plēve, no kuras pēc lidojuma pāri paliks vien kaut kāds kankars uz stūres, taču "Air Asia" darbiniekiem tas patīk, un mūsu bagāža tiek pieņemta. Atā, Indija!
