«Karstā ziema»: 30.nodaļa. Ar laivu veloceļojumā

"Karstā ziema" tuvojas noslēgumam tāpat kā trīs veloceļotāju tūre pa Indiju. Sabiedrisko mediju portāls lsm.lv ieskatās ceļotāja Kaspara Misiņa grāmatas noslēdzošajās nodaļās.

1.februāris. Saule lec agrāk, un arī mēs esam sākuši celties arvien agrāk. Plkst. 5.40 esam augšā. Ārā jau kādu laiku dzirdama mūzika no netālā hindu tempļa. Vienmuļš meldiņš skan vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Un tā tas turpinās vismaz stundu. Šīs dienas plānotais mērķis mums ir Allapuzha, no kurienes rīt plānojam ar laivu braukt līdz Kollamas pilsētai. Internetā esam izlasījuši, ka šis ir štata tūrisma aģentūras organizēts brauciens, kurš līdz ar to maksā vairākas reizes lētāk nekā citi līdzīgie un privāti organizētie. Attālums līdz Alappuzhai nav liels, aptuveni 60 kilometri. Līdz ar to domājam, ka bez steigas galā tiksim vēl pirms pusdienlaika.

Braucam, es rēķinu, ap cikiem mēs varētu būt galā un saku Viesturam: “Ja mēs izbrauktu agrāk, paspētu uz kuģīti vēl šodien.” - “Cikos ir? Desmitos?" - “10.30, 10.15 vai arī tieši desmitos. Es īsti neatceros.” - “Bet mēs jau nezinām, kur tas piestāj. Pilsēta ir diezgan liela.” - “Es tik tā aizdomājos, ja nu mēs brauktu un nejauši nonāktu īstajā vietā. Tad gan varētu paspēt.” - “Tā jau mēs arī šodien varam paspēt. Pagaidām ātrums ir labs, ap 22-23 km/h.” - “Labi, redzēs!”

Nākamajā benzīntankā, kurā piestājam, lai uzpildītu ūdeni, precizēju, ka brauciens ir 10.30. Šobrīd ir nedaudz pāri astoņiem, un līdz pilsētai palikuši 30 kilometri. “Tiešām varētu paspēt”, nodomāju pie sevis un pastāstu par to Unai.

9.50, iebraucam Alappuzhā. Kur tālāk? Kur tālāk? Griežamies uz to pusi, kur "Google Maps" kartē redzamas laivu piestātnes. Viens nepareizs līkums un aizbraucam galīgi ne tur. Pa paralēlu ielu sākam braukt atpakaļ virzienā. Labi, ka Viesturs to ātri piefiksē. Mums vēl ir laiks. Uz ceļa redzu laivu braucienu reklāmas, stājos un eju prasīt, no kurienes 10.30 brauc laiva uz Kollamu. Tepat vien uz priekšu esot. Jautāju, vai mēs varam braukt ar visiem riteņiem. Vīrs nav pārliecināts, velk ārā no bikšu kabatas telefonu un zvana kādam. Un drīz jau iepriecina mūs. Tas ir iespējams, bet par riteni būs jāmaksā 150 rūpijas jeb puse no biļetes cenas. Ideāli! Tagad tikai jāatrod, kur tieši ir mūsu laiva.

Palikušas mazāk nekā 20 minūtes laika. Un arī te mums smaida laime.

Tas pats vīrietis ir gatavs atstāt savu bodīti un braukt ar motorolleru mums radīt ceļu. Nekur tālu nav jābrauc. Kādus simts metrus uz priekšu, pāri tiltiņam un klāt esam. Kā izskatās, laivas ietilpība ir aptuveni 40 – 50 cilvēki vienā stāvā, bet laivai ir divi stāvi, no kuriem pirmais šobrīd ir gandrīz vai pilnīgi tukšs. Velosipēdiem vieta tiek atrasta laivas pašā, pašā purngalā, ārpus pasažieru telpas.

Nu tagad gan viss. Vairs nekādas steigas. Varam mierīgi ieņemt vietas. Brauciens ir līdz pat saulrietam, aptuveni 70 kilometrus garš virzienā uz Indijas dienvidiem un astoņas stundas ilgs. Uz mirkli vien aizdomājamies, vai mums nevajag ātri aizskriet uz kādu no krastā esošajiem mini veikaliem, lai nopirktu jebko ēdamu līdzi. Nolemjam, ka nevajag. Somās līdzi mums ir ceļam nopirktie cepumi, bet pudeles ir pilnas ar ūdeni. Būs labi. Gan jau pietiks.

Brauciens sākas tieši laikā. Mūsu laiva sāk savu slīdējumu pa pilsētas kanālu. Labi, ka ne Indijai ierasti smirdīgu kanālu. Šoreiz tas ir tāds kanāls, kādu varam iedomāties arī Eiropas pilsētā. Un tas ir pilns ar ar visa veida ūdenstransportu. Mazas viena līdz divu cilvēku koka laiviņas, dažas īsas, dažas garas. Vairākus gadu desmitus vecas un mūsējai līdzīgas laivas. Milzīgas peldošas laivu mājas. Pēdējās ir iespējams izīrēt pa aptuveni 100 un vairāk eiro dienā. Cena ir atkarīga gan no laivas aprīkojuma, gan arī izmēra. Tā var būt vienkārša vienas vai divu istabu māja, bet var būt arī īstena villa ar piecām un vairāk istabām, restorānu un vēl visu ko, ko jau mūsdienu cilvēks var vēlēties. Savukārt, brauciena ilgums var būt tik ilgs, cik vien klients vēlas. Kaut vai mēnesi, ja esi gatavs maksāt. Keralas štatā ūdens ceļu patiešām netrūkst, te ir kur braukt. Skatāmies uz garām slīdošo apkārtni.

Mūsu brauciens ir tieši tik ilgs, lai pietiktu laika visam.

Fotografēšanai visu ceļa laiku. Atpūtai. Grāmatu lasīšanai. Viesturs paspēj arī izgulēties. Brīvo vietu skaits ir pilnīgi pietiekams, lai mēs katrs varētu izgulties pa trīs krēsliem. Pusceļā turklāt tiekam aizvesti pusdienās. Upes krasta restorānā tiekam cienāti ar Indijas dienvidu ēdieniem, pasniegtiem tradicionālā veidā uz banānkoku lapām. Cena ir fiksēta, tikai 100 rūpijas, un visiem tiek viens un tas pats. Rīsi ar dažādu dārzeņu piedevu pikucīšiem. Pa zāli iet vīri ar lieliem traukiem un piedāvā papildporcijas. Par to nekas papildus nav jāmaksā. Lai arī ēdiens nav tas garšīgākais, kādu Indijā esam ēduši, taču ir jūtams, ka tas ir kvalitatīvs. Paēst var, un tas arī ir galvenais.

Brauciens beidzas neilgi pēc saules rieta. Esam nonākuši Kollamas piestātnē. Tepat redzama autoosta, tāpēc arī viesnīcu ceram atrast turpat. Brauciens, lai arī it kā tik atslābinošs, ir mūs nogurdinājis. Gribas ātrāk paēst un iet gulēt. Tas veicina to, ka, ilgi nedomājot, paliekam jau pirmajā viesnīcā. Neredzam gan arī tuvumā nekādas alternatīvas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti